Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saknes meklējot (14)

Vienīgā, visdārgākā pērle

Laikraksts Latvietis Nr. 600, 2020. g. 10. jūnijā
Vera Volgemute Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ievas Krūmiņas zīmējums.

Trīspadsmitais turpinājums. Sākums LL570, LL571, LL573, LL576, LL578, LL579, LL582, LL586, LL590, LL591, LL594, LL598, LL599.

Ko tik vien cilvēks savā mūža laikā nemeklē un nekrāj? Atceros, bērnībā meklēju un krāju krāsainus konfekšu papīriņus, vēlāk zīmēju un krāsoju papīra lelles, tām izgudrojot krāšņus tērpus, kurpes, cepures un rotas. Citi krāj mašīnītes, citi – pastmarkas, vecas monētas un nozīmītes. Pieaugot un paplašinoties iespējām kolekcionēt, cilvēki ar azartu nododas gleznu, senu mākslas priekšmetu un vēl daudzu citu vairāk vai mazāk dārgu lietu kolekcionēšanai, par to izdodot milzu naudu, ieguldot iespaidīgas pūles, tā veltot daļu no sava mūža.Vienam otram tā kļūst jau par īstu apsēstību.

Taču katram šī dzīve reiz beidzas, un tad radi vai paziņas visu sakrāto lērumu ar lietām vienkārši izmet izgāztuvē vai, kas vēl ļaunāk – sāk savā starpā plēsties par atstātā īpašuma dabūšanu sev. Kāda vērtība tam visam ir Mūžības priekšā vai tad, kad moca nemiers un izmisums?

Pavasarī apciemoju kādu nesen pensionējušos vācu mācītāju. Kad kopā ar viņa kundzi visā vācu viesmīlībā bijām izdzēruši pēcpusdienas kafiju ar kūkām, mācītājs steidza man izrādīt visa sava mūža sakrāto lielāko bagātību – no papīra izgrieztus, salīmētus un nokrāsotus visāda izmēra modelīšus – lidmašīnas, kuģīšus, mašīnas, putnus, zvērus un citus radījumus, kas piepildīja viņa mājas sienas, skapjus, un, kā viņš izteicās, daļa no šīm vērtībām kastēs glabājoties arī pagrabā. Viņš parādīja pat savu guļamistabu, kur virs gultas plivinājās milzu papīra ērglis, bet pie sienām turpat metru lieli ampelmaņi, kurus varēja paraustīt aiz virvēm tā, ka tie spocīgi mētāja kājas, rokas un galvu.

Mācītājs to visu man izrādīja ar starojošu prieku – vesela mūža ieguldījums! Viņa kundze gan neizskatījās īpaši laimīga. Un arī pats tāds nervozs, ne tāds, kas izstarotu kaut ko no garīgās pilnības.

Grūti iedomāties, kā viņam atlicis vēl laika rūpēties par trim bērniem un draudzi.

Vēl bēdīgāk, kad uzsāku runāt par vienu vai citu kristīgu, garīgu tēmu. Sapratu, ka šī sērija te galīgi neiederas, un tad klausījos tālāk, cik grūti bijis izdomāt, kā salīmēt kopā to vai citu mazo ķinķēziņu.

Bet Mateja evaņģēlijā Kristus mums māca: „Nekrājiet sev mantas virs zemes, kur kodes un rūsa tās maitā un kur zagļi rok un zog. Bet krājiet sev mantas debesīs... Jo, kur ir tava manta, tur būs tava sirds.“

Un kaut arī neskaitāmas reizes esam šos Svēto Rakstu vārdus lasījuši un dievkalpojumos dzirdējuši, reālā dzīve rāda gluži pretējo Kristus padomam.

Pirms dažiem gadiem kā preses pārstāve no laikraksta Latvija Amerikā piedalījos Pasaules Baznīcu Asamblejā Dienvidkorejā, piejūras pilsētā Busanā. No daudz tur redzētā un dzirdētā visspilgtākā atmiņā man tomēr palicis brauciens autobusā uz lidostu pēdējā rītā.

Mēs ar arhibīskapu Rozīti bijām noīrējuši istabiņu kādā nomaļā, mazā namiņā, kur saimnieki nesaprata pat angļu valodu. Tur bija viss nepieciešamākais, bet vienkāršs un mazliet padilis, toties salīdzinoši lēts.

Tā nu pēdējā rītā ar pazemes vilcienu aizkratījāmies līdz autobusam, kurā bijām pirmie, līdz beidzot kļuvām pēdējie, jo autobuss brauca garām vairākām glaunām pieczvaigžņu viesnīcām, kur bija nakšņojuši bīskapi no citām zemēm. Katrs no viņiem spieda mūs uz aizmuguri ar vismaz diviem vai pat trīs milzīgiem koferiem... turklāt tik nīgri un neiecietīgi, ka vienīgi bīskapa violetās krāsas krekli ar garīdznieka balto šlipsīti norādīja uz cienījamā titula īpašnieku.

Varbūt arī manas personīgās pieredzes, redzot tuvplānos mācītājus un baznīcu garīgos līderus bez glamūrētās svētulības maskas, ir bijis patiesais iemesls, kāpēc gadiem ilgi esmu meklējusi senos avotos aprakstus par to, kā kristietību sapratuši cilvēki, kuri ne ar skaistiem vārdiem, kaut gan arī daudz skaistu tekstu ir saglabājies, bet gan ar savu skaidro un drosmīgo dzīvi apliecinājuši saprasto kristietības vērtību.

Es gribēju eksperimentēt pati ar savu dzīvi, ienesot savā ikdienā tās metodes un garīgos vingrinājumus, ko cilvēki praktizējuši kā vientuļnieki vai kā mūki klosteros. Esmu pārliecināta, ka otram cilvēkam garīgu stiprinājumu un atbalstu var sniegt tikai tad, ja šo padomu pats spēj izpildīt. Notikumu attīstība pasaulē liecina par to, ka šīs zināšanas meklē un meklēs daudzi.

Kā nomierināt dvēseles haotiskās kustības? Kā atrast mieru sevī, ja apkārt plosās nemiers, ja tevi atgrūž, pazemo, apmelo, piekrāpj? Ko darīt neziņā, bailēs un izmisumā?

Nevis sakrātās ārējās lietas, bet dziļas zināšanas un pieredzē balstīta izpratne par sevis paša dvēseles kustībām un to pārvaldīšanu Dieva spēkā – ir dzīves dārgākā pērle, par ko stāsta Svētie Raksti: „Debesu valstība līdzinās tirgotājam, kas meklēja dārgas pērles. Un, atradis vienu sevišķi dārgu pērli, nogāja un pārdeva visu, kas tam bija, un nopirka to.“

Interesanti vārdi par to atrodami nesen atklātajā Filipa Evaņģēlijā 48. nodaļā: „Ja pērle tiek iemesta mēslos, tā savu vērtību nezaudē. Tāpat arī tā nekļūst vērtīgāka, ja to svaida ar balzamkoka eļļu. Tai vienmēr paliek tā pati vērtība īpašnieka acīs. Tieši tāpat tas notiek arī ar Dieva bērniem, lai arī kur tie atrastos, tiem joprojām paliek vērtība viņu Tēva acīs.“

Šos vārdus īpaši nozīmīgi atcerēties pēc Corona krīzes, kad daudziem, ļoti daudziem klāsies grūti: tieši visdziļākajā tumsā iemirdzas visspožākās zvaigznes, taču jāatrod viena, viena vienīga. Tāpat, kā zvejniekam – jāatrod visdārgāko pērli.

Jo katrā mūsu ķermeņa atomā mirdz spožas enerģijas gaismas dzirkstis, kas ir identiska ar Radītāja gigantisko Gaismas un enerģijas Avotu. Bet ikdienā tās ir saraustītas, pusizdzisušas; mēs esam nervozi, noguruši, jūtamies izsmelti. Katrs mūsu ķermeņa atoms gaida pieslēgumu Vienīgajai Zvaigznei – lielā Radītāja dzīvinošai enerģijas Gaismai.

Tāpēc cilvēka haotiskajām enerģijām jābūt vispirms sakopotām un koncentrētām, tāpat kā eglītes lampiņas ir savstarpēji savienotas virtenē. Tās iedegas tad, kad tās pieslēdz elektrības avotam. Eglīte tad priecīgi iemirdzas!

Pieslēdzoties Radītāja Gaismai un Viņa neizsmeļamajiem iespēju ceļiem, grūtības un problēmas risinās pavisam citādāk, nekā ar savu ierobežoto prātu varam saplānot un apjēgt.

Bet vispirms katram jāatrod sava zvaigzne, sava visdārgākā pērle un jāsāk ar to sadraudzēties, visu savu uzmanību ar piepūlošu spēku koncentrējot tikai uz viņu vienīgo. Nekādu citu domu, ne atmiņu, tikai šis mirklis: es un Dievs. Visu citu jāpārdod, tas nozīmē – visas citas domas jāatmet.

Dienā, kad zvaigznes neredzam, varam aizdegt svecīti un saliekot rokas lūgšanā, ar spēku koncentrējot skatu uz dzīvo liesmiņu, neatlaidīgi, ar pilnīgu uzticību un mīlestību lūgt Dievam palīdzību, atkārtojot vienu vienīgu vārdu: Palīdzi! vai Lūdzu, palīdzi! vai arī ar pēdējiem spēkiem izdvest: Jēzu! Svarīgi apzināties dzīvā, varenā Radītāja mīļo klātbūtni kā Tēvu, kā Draugu, kā mierinātāju ar neizsmeļamām palīdzības iespējām.

Koncentrēti un neatlaidīgi to no sirds dziļumiem atkārtojot atkal un atkal, drīz samanīsiet, ka no jums atkrīt tāda kā smaga rieksta čaula, un no krūtīm izveļas dziļa, atvieglojoša nopūta. Tā ir īsta atpestījoša sajūta. Reāls piedzīvojums, kā ļaunais spēks, kas bija jums piezīdies, Kristus spēkā atkrīt, noveļas nost! Un viegli kļūst elpot.

Pēc tam var atviegloti pasmaidīt, raudāt un uzticīgā mīlestībā pateikties Dievam, uzticot risināt Viņam lielo sāpju nastu. Ne 99%, bet 100% uzticēties savam debesu Tēvam! – bez jebkādas svārstīšanās un atpakaļ skatīšanās, jo tagad esat vienots ar Viņu.

Šāda lūgšana daudziem palīdz arī panikas lēkmēs. Tad nepalīdz tik vien kā dziļa elpošana, ko māca psihoterapeiti. Elpošanai jābūt apvienotai ar spēcīgi koncentrētu skatienu, kurā sakopota cilvēka haotiskā enerģija, kas vērsta uz Dzīvā Dieva Gaismu, uz Viņa reālo klātbūtni. Acis nedrīkst šaudīties apkārt. Satikšanās garā un patiesībā ar Viņu, – kas mani un visu, kas pastāv, saucis reiz esamībā. Tāpēc Viņš visu savu radību pārredz un saprot vislabāk – tai skaitā arī mani.

No katra pēc tam tiek prasīts tikai viens – dzīvot, ievērojot Kristus atstāto labestības mācību un KATRU DIENU atkal un atkal koncentrēti vingrināties saņemt dzīvinošo gudrības spēka Gaismu no vienīgās Pērles, īpaši rītos un vakaros pirms aizmigšanas, lai naktī varētu mierīgi gulēt Dieva aizsardzības Gaismā.

Ar laiku atklāsiet, cik viegli tā dzīvot un elpot vienā labestības ritmā ar Dievišķo radību, pieņemot visu, kas ir un kā ir, un darot labāko katru dienu tur un tajos apstākļos, kur katrs esam, mīlestībā un pateicībā Dievam.

Jo Kristus nekad mums nav apsolījis vieglu ceļu, bet tādu, lai ejot kopā ar Viņu, mēs labotos, paceltos pāri savam ego un zūdošajiem ikdienas niekiem.

Vera Volgemute Rozīte,
Eslingenā, 4. jūnijā 2020.
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com