Saknes meklējot (11)

Palielināt / Enlarge

Ieva Krūmiņa. „Krusts“.

Desmitais turpinājums. Sākums LL570, LL571, LL573, LL576, LL578, LL579, LL582, LL586, LL590, LL591.

Lieldienas ir nosvinētas. Kā nu katrs mācējis. Lieldienu laikā, kad Eiropā un citviet pasaulē Corona vīruss jau bija mainījis ierasto kārtību, un cilvēki, pašizolējušies ievēroja drošības noteikumus, lai pasargātu sevi un citus no saslimšanas un nāves, pat Kristus godināšana dievnamos notika pavisam neierasti. Tukšajās baznīcās tikai mācītājs un ērģelnieks. Caur televīzijas kanāliem vai interneta tīkliem cilvēki varēja neklātienē piedalīties dievkalpojumos, kas tika raidīti no dažādām valstīm un dažādu konfesiju kristīgajām baznīcām. Tā izpaudās liela brīvība un vienotība.

Lieldienu laikā bija iespējams ne vien klausīties labus garīgās mūzikas ierakstus, bet arī lasīt vairāk vai mazāk interesantus kristīgus vēstījumus un rakstus.

Viens no tiem man īpaši palicis atmiņā kā zīmīgs vēstījums par to, kā caurmēra kristietis sapratis Kristus ciešanu un Augšāmcelšanās jēgu. Kāds mācītājs apraksta draudzes dāmu komitejas pūles, krāšņi un pārbagāti klājot galdus Lieldienu mielastam. Iespējams, tas noticis gadu iepriekš.

Kad pēc svinīgā garīgā dievkalpojuma varēts sākt bagātināt arī katrs savu miesīgo daļu, tad acumirklī viss garīgums esot izgaisis kā dūmi, un cilvēki, kas atradušies tuvāk bagātīgajiem galdiem, krāvuši uz saviem šķīvjiem tādas kaudzes, ka ēdiens dažam vēlies no šķīvja ārā. Tie, kas atradušies rindas astes galā palikuši tukšā, un draudzes dāmas kā sadegušas meklējušas ledusskapjos vismaz kaut ko ēdamu, lai tie nedotos mājās kurkstošiem vēderiem.

Šajā rakstā nebija ne miņas no tā, ka šāda egoistiska grābšana ir pilnīgā pretstatā Kristus sludinātajai cilvēkmīlestībai. Ārējā problēma tikusi atrisināta – ēdamais atrasts, un visi vairāk vai mazāk apmierināti varējuši doties mājās. Jā, paturot prātā, ka visi mēs esam nabaga grēcinieki – kā to māca kristīgā dogmatika.

Bet vai tieši šajā piemērā nesakņojas visaptverošais globālais egoisms, raušanas un iedzīvošanās kāre uz citu cilvēku rēķina, kas bijis iemesls tam, ka pēdējos četrdesmit gados, izcērtot mežus un piesārņojot dabu, izzudusi puse no savvaļas dzīvās radības sugām? Un, ja tas tā turpināsies, tad zinātnieki lēš, ka līdz 2050. gadam izmiršot apmēram 60 000 augu sugu. Gigantiskajās lopu fermās katru gadu noslepkavo ap 60 miljardiem dzīvnieku, tos pārvēršot par steikiem un šnicelēm, it kā dzīvnieki nemaz neeksistētu. Augstākās pakāpes egoisms ved pasauli uz bojāeju.

Domāt tikai par savu labumu, ņirgāties par nelaimīgajiem, izmantot nabadzīgos, nogalināt cilvēkus... un to dara mūsdienās – vairāk nekā 2000. gadu pēc Kristus mokpilnās nāves! To skatoties, arvien mazāk rodas prieks par to, ka Viņš ir augšāmcēlies.

Ja es nopērku kādu sliktas kvalitātes lietu, es skatos, kas bijis izgatavotājs? Kāda firma to ražojusi? Ja manas kafijas dzirnaviņas ir brāķis un tās metamas ārā, es lūkoju pēc labas firmas, pēc tādas, kurai var uzticēties, ka ir garants – tā ir laika gaitā apliecinājusi savu uzticamību.

Un, kaut arī samaksāšu daudz vairāk, es izvēlēšos šo.

Kur es šodien varu meklēt drošu un uzticamu garīgu patvērumu šajā raibajā visvisāda garīguma piedāvājumu karuselī?

Tā vien šķiet, ka Dzīvības kokam visi ziedi ir norauti un lapas noplēstas. Palikušas tikai saknes.

Pats Kristus Mateja evaņģēlijā saka: „Visi dēsti, ko Mans Debesu Tēvs nav dēstījis, tiks izrauti ar saknēm. Atstājiet tos! Tie ir akli akliem ceļa rādītāji. Bet, ja akls aklam ceļu rāda, tad abi divi iekritīs bedrē.“

Visas reliģijas ir izdomājuši cilvēki, lai pārdzīvotu šo sarežģīto dzīvi. Arī kristietība ir kļuvusi lielā mērā par organizāciju, kas attīstījusi sociālo un kulturālo dzīvi. Dievkalpojumi un rituāli baznīcās, kā jebkurš labs, ierasts paradums, nes mieru un psiholoģisku labsajūtu.

Bet mūsdienās daudziem vairs nepietiek ar šādu reliģiozitāti, un cilvēki sāk meklēt atbildes uz dzīves lielajiem jautājumiem. Katra reliģija runā savā dogmu valodā, tāpēc atbildes atrast grūti. Manuprāt, atbildes jāmeklē nevis plašumā, bet dziļumā. Un vispirms – jāizprot, ko īsti nozīmē Evaņģēlijos paustais un tas, kas minēts Vecajā Derībā.

Līdz šim esam raduši lasīt Svētos Rakstus kā vēsturisku notikumu aprakstus konkrētai jūdu tautai. Tomēr, lai saprastu Rakstu īsto nozīmi, jāmeklē senajos Avotos, vēl pirms Kristus, kur visi Bībelē aprakstītie notikumi izskaidroti kā universāla garīga instrukcija visai cilvēcei. Vecās Derības autors raksta par augstāko pasauli, tāpēc šo grāmatu sauc par Svētu, un, lai izteiktu garīgās norises, tiek izmantoti vēsturiski apraksti un cilvēku savstarpējās attiecības. Taču nezinot simbolisko nozīmi, Svētie Raksti ir kā aizslēgti. Tos atslēdzot, cilvēkam paveras pavisam cits, jauns redzējums uz savu dvēseli un uz pasaules notikumu attīstību kopumā, kur redzama visas dzīvās radības savstarpējā mijiedarbība altruistiskā mīlestībā, kur atklājam fascinējošu pasauli sevī un ap sevi, un sākam izprast, kāpēc mūsu personīgajā dzīvē un pasaulē kopumā iet tā, kā iet.

Ko īsti Kristus gribējis teikt ar vārdiem, kas rakstīti Mateja Evaņģēlijā? – „Nedomājiet, ka Es esmu atnācis atmest bauslību vai praviešus. Es neesmu nācis tos atmest, bet PIEPILDĪT... tiekāms debess un zeme zudīs, nezudīs neviena ne vismazākā rakstu zīmīte, ne raksta galiņš no bauslības, iekāms viss notiek... ja jūsu taisnība nav labāka par rakstu mācītāju un farizeju taisnību, tad jūs nenāksit Debesu valstībā.“

Tātad, pastāv garīgas ceļa zīmes, kuras neievērojot, mēs aizietu bojā, līdzīgi kā braucot ar auto, mēs neievērotu braukšanas noteikumus un izliktās ceļa zīmes. Turklāt Debesu valstība neatrodas kādā nezināmā nākotnē, bet tā ir tepat un tagad, ja esam harmonijā ar savu Radītāju, ja iemācāmies nesavtīgi, ar mīlestību dot, tā līdzinoties Dievam, kurš ir visa labā Avots un devējs.

Minētie Jēzus vārdi norāda uz to, ka pastāv zināšanu atslēga, kas katram cilvēkam parādītu ceļu uz savas dzīves piepildījumu un dvēseles labklājību. Bet par ko dusmojas Jēzus? „Bet vai jums, rakstu mācītāji un farizeji, jūs liekuļi! Jo jūs aizslēdzat Debesu valstību cilvēkiem; jūs paši neejat iekšā un neļaujat tiem,kas vēlas, tur ieiet.“

Šie vārdi liecina par to, ka jau tolaik reliģiskie vadītāji slēpuši no cilvēkiem šos izskaidrojumus par Svētajiem Rakstiem, šīs garīgās instrukcijas, kas palīdzētu cilvēkiem atrast vienotību ar Dievu un smelties no Viņa spēku un labestības pilnu gudrību.

Atcerēsimies, ka pat Bībeles tulkojumi dažādu tautību valodās radušies relatīvi nesen.

Lasot Evaņģēliju, rodas vēlēšanās, kā dažkārt, kad notikumi jau pagājuši, – pakavēties domās – kā būtu, ja...? Un, ja nu Jēzus būtu palicis dzīvs, ko Viņš turpinātu cilvēcei atklāt? Viņš nekādā gadījumā nebūtu tāds revolucionārs, kurš organizētu masu slaktiņus, bet parādītu citu ceļu patiesības ienākšanai pasaulē. Un iespējams, mūsu planēta šodien izskatītos pavisam savādāk – harmoniskāka un laimīgāka?

Ir vairāki krustpunkti Evaņģēlijos, kas apliecina, ka Kristus nebija nekāds pašnāvnieks, bet Viņš NEPĀRSTĀJA CERĒT līdz pēdējam brīdim, ka cilvēki, sekojot Viņa mācībai un Viņa drosmīgajam piemēram, uzdrīkstēsies apzināties Dieva Gaismas spēku sevī un nepakļausies ļaunumam.

Kad Ģetzemanes dārzā Jēzus aicināja mācekļus lūgt Dievu kopā ar viņu un palikt nomodā, ko darīja mācekļi? – Gulēja! Saldā miegā gulēja! Un vai tā neguļam arī mēs, atļaujot netaisnībai iet savā uzvaras gājienā tur, kur mums būtu jāceļas un jāapliecina patiesība?! Bet nē, kristieši ierauj galvas pleciņos, un labākajā gadījumā izliekas neredzam, kas notiek.

Neticu, ka neviens neko nezināja arī par puisīšu izvarošanām katoļu baznīcā! Bet bija taču svētā glītumā jāklusē, garīgi jāguļ, jo fui, lai kaut kas tāds notiktu mūsu baznīcā un ar mūsu mīļo mācītāju!...

Bet Svēto Rakstu skaidrojumā miegs nozīmē apstāšanās garīgajā ceļā.

Jēzus mācekļi Ģetzemanes dārzā it kā apstājās un atkrita atpakaļ neticībā, bailēs un šaubās. Tieši tā, kā tas bieži notiek arī šodien.

Ievērojamais rakstnieks, matemātiķis, fiziķis un reliģijas filozofs Paskāls dienām ilgi esot iegrimis meditācijās par Kristu Ģetzemanes dārzā: „Jēzus ir viens pats zemes virsū. Nav ne tikai neviena, kas Viņa ciešanas jūt un dala, bet nav pat neviena, kas par tām zinātu. Debesis un Viņš ir vieni šajā zināšanā. Tā Viņš līdz pasaules galam būs nāves bailēs. Šai laikā neviens nedrīkst gulēt. Vienmēr ir Getzemanes dārzs, un vienmēr visi guļ.“

Un cita epizode: izšķiršanās, kuru lai sit krustā? – Kristu vai slepkavu Barabu?

Te prātā nāk doma par epizodi filmā Spartaks. Kad gladiatoriem jautāja, kurš no viņiem ir Spartaks, lai sistu viņu krustā, tad viņi cits pēc cita cēlās kājās un drosmīgi nokliedzās: „Es esmu Spartaks!“, skaidri zinot, ka viņus sagaida mokpilna nāve.

Bet te? – tie paši Kristus godinātāji un slavinātāji, kuri nesen Jēzu ar palmu zariem un dziesmām sagaidīja, iejājam uz ēzelīša Jeruzalemē, visi kā viens auroja: „Sit viņu krustā!“ Un izvēlējās Barabu.

Jēzus izņirgāšana un spīdzināšana Lielajā Piektdienā ir kā kauna zīme visai cilvēcei par gļēvulību, nodevību un nelietību.

Nē! Tāds noteikti nebija Dieva prāts – redzēt Savu mīļoto Dēlu mirstot tādās mokās! Tāpēc, kā aprakstīts Evaņģēlijos, debesis satumsa, tas nozīmē Debesu Gaisma aizvērās un „Tempļa priekškars pārplīsa no augšas līdz apakšai divos gabalos, un zeme trīcēja, un klintis šķēlās.”... it kā norādot, ka TĀDAI izpratnei par Dievu, savu Radītāju, kāda tā bijusi, ir jāsaplīst, jāsašķīst, ir jāatdala tā puse, kas ir cilvēku izdomājumi un dogmas, un jāpatur tā puse, kas pauž patiesību par Dievu un cilvēku.

Tā, lai nākamgad Lieldienu rītā, bet varbūt jau rīt? – uzaustu spoža Patiesības saule, kas dzen stiprus, spēcīgus asnus. Tādus, kas KATRAM CILVĒKAM dod spēku ik mirkli apzināties: „Es esmu Dieva radīts bērns, nevis grēcīgs bezgribas radījums, un manī pukst spēcīgā un maigā Kristus sirds. No šī brīža es nevienam nelietim neļaušu sevi sadragāt! Ja manī pukst Kristus sirds, tad es nevis raudāšu un vaimanāšu, vai kritīšu depresijā, bet ar visu savu turpmāko dzīvi apliecināšu Patiesību, dodot no visas sirds labākās spējas un talantus, kas man ir, lai pasaule kļūtu labāka.

Ja cilvēkā mostas šāds cēls dzīves mērķis, tad notiek brīnums, jo tad palīgā nāk tie Dievišķie spēki, par kuriem egoistiem nav ne mazākās nojausmas.

Un, ja esmu vienmēr centies būt pirmais pie pilnās bļodas, tad mazliet atkāpšos, un vienmēr pārdomāšu, vai pareizi daru? – uzsūtīšu šo jautājumu savam Radītājam debesīs, un, ja Dievs šo ieceri noskūpstīs, tad Viņa eņģeļi man palīdzēs šo labo ideju piepildīt.

Tikai tādai dzīvei ir jēga. Savādāk es pats esmu kā pie krusta pienaglots egoistisks mironis. Īsta Augšāmcelšanās notiek te un tagad, ja es neguļu, bet drosmīgi palieku ar Kristu – Patiesības Gaismas un līdzjūtīgas mīlestības nomodā.

Vera Volgemute Rozīte
Esslingenā
21. 04.2020.
Laikrakstam „Latvietis“