Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kultūras dienas Sidnejā sākas

Ulda Siliņa atmiņas

Laikraksts Latvietis Nr. 242, 2013. g. 31. janv.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pirmo Kultūras dienu programmas vāks.

No kreisās: J. Zemītis (Mailzs), B. Strautiņa (Staktona) un U. Siliņš (Džefersons). FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

Spodris Klauverts ar meitu Agritu. FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

Spodris Klauverts. FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

Grafiķis Herberts Sils, pirmo Kultūras dienu programmas autors. FOTO no Ulda Siliņa personīgā arhīva.

Kur un kā dzima ideja par Sidnejas Latviešu kultūras dienām, man jācitē no citu ļaužu atmiņām. Es gan tur biju klāt, bet tad jau ideja bija piedzimusi un izvesta dzīvē. Spodris Klauverts savās atmiņās raksta:

1950. g. marts Sidnejā. Mēbelētā istabiņā Marikvilles priekšpilsētā pie glāzes skāba vīna satikās rež. V. Štāls, redaktors V. Dulmanis un šo rindu rakstītājs. Runājām šo un to par dažādām ierosmēm nākotnē, līdz Dulmanis, atceroties Vācijas laika latviešu dziesmu svētkus, izteica domu par latviešu kultūras nedēļu Austrālijā. Skepse. Štāls ieteica nodibināt latviešu teātra kopu pirms ķeras pie dziesmu vai kultūras svētkiem. Atkal skepse. Beidzot apstājāmies pie kāda mazāka pasākuma toreizējās ALLB paspārnē – literāriem vakariem. Runāts, darīts, un mēnesi vēlāk vācu luterāņu mazajā zālītē notika pirmais literārais sarīkojums. Būtībā tas bija arī pirmsākums latviešu kultūras dienām Austrālijā. [---] Aktīva ir arī Latviešu preses biedrības Sidnejas kopa, kuras sanāksmēs tiek pārrunāta kultūras dienu nepieciešamība. Sevišķi par tām iekarsis ir redaktors A. Zariņš. Un tad kādu vakaru ap Jāņu laiku, Zariņa neatlaidības ierosināts, V. Štāla mājās, klāt esot nama tēvam, viņa kundzei, aktieru pārim l. Zemgalei un K. Gulbergam, ierosināju, ka jau šī gada Ziemsvētkos Sidnejā jārīko kultūras dienas. Atsaucība bija jūsmīga.

Sākumā nebija domāts, ka Kultūras dienas (KD) varētu izvest visas Austrālijas mērogā. Nosaukums bija pieticīgs – Latviešu kultūras dienas Sidnejā. Sarīkojumu pamatā bija domāts kora koncerts. Bet līdz Ziemsvētkiem palikuši tikai 5 mēneši! Jau nākamā nedēļā J. Āboltiņa mājās sanāk kopā SLT ansamblis, K. Nīcis, P. Laiviņš un administrators J. Andersons. Klauverts nolasa izstrādāto programmu, ko pieņem. Bet runāšana ir viena lieta, un darīšana pavisam kas cits. Kas rīkos? Kur meklēt telpas? Nolemj griezties pie ALLB un lūgt uzņemties kultūras dienu protektorātu. Izvēl delegāciju – K. Nīci, Sp. Klauvertu un P. Laiviņu. Valdes priekšsēdis F. Brūvelis, sākumā vēl neizprazdams delegācijas nodomus, tomēr paziņo, ka valde varētu uzņemties aizgādību, bet organizēšanas darbs jāveic ierosinātājiem pašiem. Nolemj, ka kultūras dienas rīkojamas no 29.-30. decembrim.

Sākas drudžains darbs. Komitejas sekretārs ir A. Zariņš, kasieris – V. Motmillers, koncerta rīkotāji – A. Siļķēns un K. Nīcis, rakstnieku dienas – P. Laiviņš, teātra pārstāvis – J. Andersons un ALLB pārstāvis – M. Siliņš. Reprezentatīvajā priekšsēža amatā ir F. Brūvelis, bet melno darbu veic Spodris.

Līdzšinējais ALLB kora diriģents V. Bīriņš tiek nomainīts ar Ž. Smiltnieku no Skaiviles, kam nu piekrīt diriģēt divus korus – Skaiviles un ALLB. Abi kori piedalās Kultūras dienās (KD). Neilgajā laikā varēs iemācīties tikai Gaismas pili, Dievozola trijotni, Tēvijai un Latvijas un Britu himnas, pēdējā obligāti jādzied katrā sarīkojumā. Austrāliešiem toreiz vēl savas himnas nebija. Kantātes Tēvija solo partiju dziedās E. Ārone, pie klavierēm E. Freimanis. Vēl piedalīsies vīru dubultkvartets Imanta.

Liels paldies pienākas ALLB valdes priekšsēža F. Brūveļa dzīvesbiedrei Dalsijai, kas izgādā vajadzīgās telpas un parāda daudz lielāku interesi nekā mūsu pašu mākslinieki un sabiedriskie darbinieki. Koncertā paredzēts piedalīties arī solistiem. Tūlīt savu līdzdalību apsola melburnietis, tenors E. Maršaus un sidnejietis, baritons K. Liedags, bet pārējie – dziedones E. Polikēviča, E. Ārone, pianisti M. Stūre un E. Freimanis atsakās kopīgi uzstāties. Maizes naids! Ja dzied Ārone, Polikēviča nedzied. Ja spēlē Freimanis, Stūre saka: nix. Ja tik daudz lieli Es kopā, tad pie Mēs nav ko domāt tikt. Galu galā pie uzstāšanās tiek precētais pāris – Ārone ar Freimani.

Rakstnieku sarīkojumam ir izvēlēti 3 autori – prof. K. Ābele no Adelaides, sidnejieši T. Tomsons un M. Eglītis. Referenti: prof. P. Jurevičs no Valla Vallas un H. Kaupmanis no Sidnejas.

Teātris uzstāsies ar angļu rakstnieka J. B. Prīstlija (Priestley) lugu Cilvēki uz jūras, ko tulkojis H. Kaupmanis. Īsti piemērots gabals tas nav, bet kur tu citu tik īsā laikā grābsi?

Jāspēlē vien tas pats.

Atklāšanas dievkalpojumā solījušies piedalīties abi luterāņu draudzes mācītāji J. Lūsis un J. Krauklis. 31  decembrī balle, džimfollerā!

* * *

Man patīk stāsts, kā delegācija gājusi pie Kārļa jeb Vecā Nīča. Es citēšu no savas apceres Spodris I:

Vecais Nīcis lēnām, pamazām bija ticis pie turības, iespējams, labi apprecoties. Viņa otrā sieva bija igauniete. Viņam piederēja vairākstāvu dzīvokļa nams Sidnejas priekšpilsētā Ašfildā, māja Penant Hillā un varbūt vēl kas. Taču pirmajos gados Austrālijā Nīcim bija klājies grūti, tāpēc nebūtu jābrīnās, ka viņš bija ļoti taupīgs, lai neteiktu skops. (Savam dēlam Indulim uz kāzām viņš uzdāvināja ledusskapi, t.i. iemaksāja depozītu un, ja nemaldos, pirmo termiņa maksājumu, pārējais bija jāmaksā Indulim.)

Kad sākās ziedojuma vākšana namam, Vecais Nīcis bija sēklai iemaksājis relatīvi lielu summu, bet ātri prasījis naudu atmaksāt. Tā man stāstīja tēvs.

Tā kā Nīcis pats bija mākslinieks ar sakariem austrāliešu sabiedrībā, tad arī iebraucēji-mākslinieki gāja pie viņa meklēt padomu un izpratni. Galvenais – Nīcis labi runāja angliski. Vienā šādā delegācijā, kas ierodas pie K. Nīča, ir Spodris, A. Siļķēns, V. Štāls un E. Freimanis.

Diena jau iepriekš bija sarunāta, atceras A. Siļķēns, zinājām, ka iesim uz vakariņām. Ciema kukulim delegācija sastiķē divas pudeles šņabja, ko ieeļļot sarunas. Dārgs prieks! Algas mazas, bet ja kultūras labā upuris jānes, tad jānes. Patiesībā – pusupuris, jo paši šķiņķotāji taču tiks pie dzeršanas.

Mūs saņēma ļoti laipni. Galds vai lūza no visādām maizītēm, jo kundzei piederēja delikatešu veikaliņš. Mūsu šņabja pudeles Nīcis ar pateicību pieņēma un tūlīt ielika skapī. Tā mēs vairāk tās pudeles arī neredzējām. Cienāja mūs ar skābu klaretu (sarkano vīnu). Freimanis gan pāris reizes zīmīgi izmeta, ka būtu laiks dzert ko stiprāku, bet mājas tēvs nelikās dzirdot. Arī par mūsu nākotnes nodomiem viņš bija pesimistisks, tomēr solījās palīdzēt.

Mājās nākot, sodījāmies par Nīča knauzerību, salikām kopā pēdējos grašus, nopirkām pudeli vislētākā šņabja un turpat izdzērām, nobeidz savu stāstu Siļķēns.

Nīcim ir labi sakari ar konservatoriju, un viņš uz KD tur noīrē zāli abiem koncertiem.

KD programmas vāku zīmē grafiķis H. Sils. No celma spraucas ārā jauni dzinumi. Kas to būtu domājis, ka no šiem dzinumiem nākamos 50 gados izaugs ievērības cienīgs koks – Austrālijas Latviešu Kultūras dienas.

Kā mums gāja ar pirmajām KD? Toreiz mēs vēl nekā nezinājām Merfija likumu: ja vien kaut kas var saiet dēlī, tad tā arī notiks un tieši tad, kad to vismazāk gaida.

* * *

Mani uzaicina spēlēt J. Prīstlija lugā Cilvēki uz jūras. Arī tēvs piesaka, ka jāsāk spēlēt teātri, vai nu lai mani noturētu uz šaurā ceļa, vai lai turpinātu ģimenes tradīcijas. Saku, ka man nav nekas pretim, ja vien tas netraucē sportošanu.

Mēģinājumi ir katru svētdienu un ilgst visu dienu. Vieta – Klauverta viesistaba. Šai mazajā pleķītī notiek mēģinājumi. Tiem, kas nav uz skatuves, jāsēž ārpusē.

Es esmu kuģa trešais virsnieks Džefersons, kam jāpilda arī avarējušā kuģa kapteiņa pienākumi.

Mans radiotelegrāfists ir Imants Rutkovskis, manās aprindās pazīstams kā Melnais Imants. Viņš strādāja gumijas fabrikā, un viņam bija melnas rokas, ko ar ziepēm notīrīt nevarēja.

Kuģa stjuarts ir Arvīds Knope, pasažieris Ešfords Mīriks – Vilis Ducmanis, matrozis Boins – mans tēvs, Karlo Veilburgs – Kārlis Gulbergs, visi pieredzējuši amatieri. Pārējie – Viliberts Štāls, Pēteris Elsiņš, Lija Gailīte, Hilda Dukure ir profesionāli aktieri.

Mana pirmā brūte Nonna Stoktona bija Zeltīte Nīce, bet, kad mēģinājumi ieilga un Zeltei pienāca ģimenes pieauguma laiks, es tiku pie jaunas līgavas – Brigitas Strautiņas.

Un tā mēs ņēmāmies pa kuģi katru svētdienu, velns zin, cik mēnešus. Garas kafijas pauzes. Pie kafijas tases Štāls bija sava elementā, lielisks piedzīvojumu stāstītājs. Un, ja vēl iznāca iedzert pa glāzītei, tad kafijas pauzei varēja pielikt stundu. Iestudētie skati tika slīpēti un pārslīpēti.

Kā jau teicu, mēģinājumi ieilga. Kuģis vēl arvien turējās virs ūdens, bet nomainījās radio telegrāfisti. Melnais Imants no šeptes atteicās, un viņa vietā nāca Zemīšu Juris.

Otra pārmaiņa – bija mainījušās mēģinājuma telpas. Spodris gribēja savu istabu atpakaļ. Mēs pārcēlāmies pie Induļa un Zeltītes Nīčiem uz viņu māju Kenterberijā (Canterbury). Mēģinājām tālāk – pamazām, palēnām, ne jau nu tīri līdz kapa velēnām, jo notika kas negaidīts. Kultūras dienas!

* * *

Pa visiem šiem mēnešiem mēs vēl neesam tikuši pie pēdējā cēliena! Gudras galvas nospriež, ka, ja labi samēģināti abi pirmie cēlieni, tad trešajam jāiet kā pa sviestu pašam no sevis. Tā vai tā, tomēr pāris reizes izmēģinājām.

Beidzot klāt ģenerālmēģinājums. Mēs ierodamies Igauņu klubā, bet netiekam kādas 2 stundas zālē. Aizņemta. Sēžam apakšstāvā klubiņā un gaidām savu kārtu. Protams, ne jau visi sēž vien, viens otrs no vīriešu dzimuma ar Vilibertu Štālu priekšgalā, ierauj kādu kraukšķīti uz kuģa veselību. Kad tiekam zālē, dekorāciju uzlikšana kavējās, un režisors arvien biežāk skrien uz bufeti.

Vilibertam kaut kas nav pa prātam pie dekorācijām, un viņš sāk nesavaldīgi bļaut uz dekoratoru, nabaga Dukura Juri, kas ir tīra un absolūti bezkašķīga dvēsele. „Es nemaz negribu būt dekorators,“ viņš mēdza sacīt, „es te pindzelējos tāpēc, ka sieva spēlē.“ Uzbrukums ir nekorekts un nekoleģiāls. Mana svētku sajūta ir pazudusi. To ir aizstājusi sāja dūša.

Mēģinājumos Štāls mums klāstīja savas ieceres, kā pūtīs vējš, kā viļņos jūra. Izrādē ne kas viļņojās, ne pūta.

Kā mēs tikām ģenerālmēģinājumam pie otra gala, es neatceros. Man liekas, ka pēdējais cēliens laika trūkuma dēļ palika neizmēģināts.

Lija Gailīte savās nepublicētajās atmiņās raksta:

Lielā nabadzība bija par šķērsli neērtības un trūkumus pārvērst izdomu bagātā, stilizētā izrādē, jo nebija pat prožektoru, kas balstītu šādu inscenējumu. Pirmās izrādes noritēja nometniskā pieticībā un pusgaismās.

Kad Preslija lugas „Cilvēki uz jūras“ uzvedumam bija dabūti kādi reostati, tad noilgojušies gaismotāji mazo skatuvīti apšaudīja tik intensīvām zil-zaļi-sarkanām gaismām, ka nabaga aktieri patiešām jutās kā uz kuģa un miglā.

Tie dabūtie reostati bija Raimonda Branta būvēti. Reiz lugas vidū reostatu šķidruma līmenis bija tik zems, ka bija jādara kas drastisks. Situāciju glāba pats gaismotājs un daži aktieri, kas papildināja līmeni no personīgiem krājumiem.

* * *

Lielā diena ir pienākusi. Arī ciemiņi sabraukuši no citiem štatiem skatīties, ko tie sidnejieši sabrūvējuši. Mintauts Eglītis ir nodibinājis apgādu Sala, nopircis vecu linotipu un iekārtojis savā mājas garāžā spiestuvi, kur iespiest grāmatas, programmas u.c. Mintauts pats ir vadītājs, burtlicis un strādnieks. Pirmās KD programmas iespiešana bija kavējusies līdz pēdējam brīdim, pie beidzamās lappuses Mintauts aizmidzis, un viss salikums izbiris uz grīdas. Situāciju glābis Spodris, kas lappusi salicis, jo Mintauts nav bijis uzmodināms.

St. James baznīcā Atklāšanas dievkalpojums. Lūdzēju pilna baznīca, bet nav ne ērģelnieka, ne mācītāju. Kur palikuši Krauklis un Lūsis? Dievs vien zina! (Ka Krauklis nebūs, to zinājis arī viens no komitejas locekļiem.) Un Lūsis? Nu, varbūt, ka nav bijušas runājamās stundas.

Turpat uz vietas nolemj, ka dievkalpojumu jāvada teoloģijas kandidātam, vēlākajam Vienības draudzes mācītājam Pēterim Laiviņam. Kur raut ērģelnieku? Laimējas sazvanīt igauņu ērģelnieku Stokholmu, kas tikko pārradies no darba. Par tūlītēju ierašanos komiteja piesola strādnieka nedēļas algu. Ērģelnieks ierodas taksītī, vēl filca tupelēm kājās. Kur ir korāļu grāmata? Korāļu grāmata?!Tādas nav! Nu lai Laiviņš viņam vismaz nodungojot priekšā kādu garīgo dziesmu. Pēdējais ir tā uztraucies, ka pat to nevar izdarīt.

Talāram izlieto kāda baznīcas darbinieka apmetni, kam apgriež iekšpusi uz āru, lai kaut cik izskatītos pēc luterāņu mācītāja tērpa. Nu talārs ir, bet nav sprediķa. Par ko lai runā? Kā Laiviņš pats stāsta, tēma viņam ienākusi prātā, kāpjot kancelē. Sprediķis ir īss un saturīgs.

It kā nelaimju jau nebūtu diezgan, nākamā gaida tepat aiz stūra. Vecais Nīcis ir gan noīrējis zāli, bet bez gaismas ķermeņiem un apgaismotāja. Situāciju glābj Siļķēnu Fredis, bet viņam tas maksā nedēļas algu, kas par laimi ir kabatā.

Gana? Nu viss ies kā pa sviestu! O, jā? Stundu pēc dievkalpojuma jāsākas koncertam. Skatuve kārtībā, solisti un kori ieradušies, diriģenti ar. Kas trūkst? Tikai kasieris Motmillers ar koncerta biļetēm! Vairāki simti stāv pie kases. Kasieris ierodas 10 min. pirms koncerta sākuma. Iemesls: līgava paģībusi vai taisījusies ģībt, vai draudējusi, ka ģībs, ja viņu atstās vienu. Lielā steigā, komitejas locekļiem palīdzot, pārdod 900 biļetes.

Koncerts sākas ar pusstundas kavējumu. Piedalās E. Ārone, E. Freimanis, K. Liedags, melburnietis E. Maršaus, dubultkvartets Imanta un apvienotie ALLB un Skaiviles kori, Ž. Smiltnieka vadībā. Nākamā rītā Sydney Morning Herald par koncertu sniedz plašu recenziju. Šīs rindas rakstot, man pēkšņi iekrita prātā, ka bija recenzents vēl no vienas avīzes, bet bez biļetes nav laists zālē. Viņš saskaities aizgāja prom. Dievs, kur mēs bijām zaļi un nepiedzīvojuši!

Literārais sarīkojums izvēršas par īstu maratonu – 6½ stundas! Ne referenti, ne autori neievēro iedalīto laiku. No 400 klausītājiem līdz beigām labi, ja bija palicis kāds simts.

30. decembrī pirmizrāde lugai Cilvēki uz jūras. Nu ir visām KD skumjām, visām bēdām gals? Gals? Ak, lakstīgala, nedziedi! Avarējošais kuģis otrā cēlienā gandrīz noiet dibenā. Viena cilvēka dēļ!

Esam nogrimējušies un tupam ģērbistabā. Īsi pirms izrādes sākuma ierodas Vilis Ducmanis, viņam bija jākāpj uz skatuves tikai 2. cēlienā. Lustīgs, skaļš un ļoti omulīgs, ja saprotat, ko es ar to domāju! Elsiņš sašutis, mēs pārējie šokā. 6 mēnešu darbs nupat aizies lejā pa trubu.

Sākas izrāde, un Vilis vēl arvien ir omulības kalngals, bet pēc pusstundas omulība lēnām ir pārgājusi pašpārmetumos. Viņš tiek gandrīz noslīcināts melnā kafijā. Arī te ir sava zemūdens klints, jo uz labierīcībām jāiet cauri zālei. Jāimprovizē. Kad sākas 2. cēliens, Vilis ir skaidrs, bet pilns grēku nožēlas. Uzejot uz skatuves, ielūzt podests, un tas Vili noskaidro ātrāk nekā 10 spaiņi melnas kafijas. (Pēc izrādes Elsiņš, kā labs burta kalps, gribēja sviest Vili ārā no teātra, bet, paldies Dievam, tolerance ņēma virsroku.)

Mans tēvs spēlē razbainieku, matrozi Boinu. Viņu nošauj, gan ne sevišķi pārliecinoši.

Toreiz mums nekas nebija tāds, ar ko varētu atdarināt pieklājīgu šāviena troksni. Par starta pistoli vēl nebija domāts. Šāviena troksni atdarināja, laužot aizkulisēs dēli. To dara tā: viens dēļa gals rokā, otrs atstutēts pret grīdu; īstajā brīdī kāju uz dēļa – kraks! dēlis lūzt (8 reizes no 10), el morte! Sašautais gāžas gar zemi, un eņģeļu koris dzied: Tur augšā aiz zvaigznēm. Finita la comedia! Bet šoreiz nekāda finita nesanāk, dēlis salūzt tik klusi, ka Boins atsakās no tāda štrunta trokšņa krist gar zemi un gaida, kad būs kārtīgs šāviens. Otrs šāviens nav labāks, jo dēlis tagad ir īsāks, rezultātā Boins stāv kā stāvējis. Trešais kraks! ir tikpat nožēlojams, bet Boins saprot, ka publika grib iet mājās, un ilgāk dzīvs palikt vairs nevar. Viņš nogāžas zemē. Kad cēliens beidzies, tēvs nosaka: Abet tad saurba gan mani kā sietu!

* * *

Neskatoties uz visām klapatām, rīkotāji ir gandarīti, jo Latviešu apvienība Austrālijā nolemj Sidnejas kultūras dienas saukt par 1. Austrālijas Latviešu Kultūras dienām. Izrādās, ka sidnejieši ar savu paziņojumu par KD rīkošanu bija aizsteigušies melburniešiem priekšā tikai par pāris dienām.

Pirmie kaķēni bija slīcināmi, un to melburnieši arī nekautrējas sacīt, kā, piem., Zigurds Bārda Austrālijas Latvietī: Ja nemāk rīkot, tad nevajag rīkot. Uz to Spodris atbildēja: Mēs bijām pirmie, un citi mums var pūst!

1. Austrālijas Latviešu KD nobeidzās ar programmā neminēto Kultūras dienu noslēguma un Jaungada sagaidīšanas balli.

Ar to tad arī 1951. gads bija galā.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“

(No vēl nepublicētā atmiņu krājuma Zem Dienvidu krusta).

AL1KD programmas grāmatiņa >>



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com