Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. No kreisās: Džemma Skulme. „Bez nosaukuma.“ 2019. Ģimenes īpašums. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Džemma Skulme. „Durvis.“ 1976. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Džemma Skulme. „Saulīt vēlu vakarā. IV.“ 2016. FOTO Māris Brancis.

Gleznotājas Džemmas Skulmes aiziešana mums visiem bija liels pārsteigums, lai gan mēs visi zinām, ka šajā pasaulē neviens nepaliek uz mūžīgiem laikiem. Un tomēr mēs gribējām ticēt, ka varbūt var notikt brīnums un uz mākslinieci, tautas iecienītu, radošu un politisku personību, neattiecas dabas noteiktie vispārīgie likumi. Mūsu cerības neattaisnojās – izrādās, arī viņa ir mirstīga: 9. novembrī 94 gadu vecumā viņai sākās lielā dusa. Vēl vairāk, arī viņu, mūžībā esošu, piemeklē tās pašas sadzīviski trulās lietas kā jebkuru citu mirstīgo – kā uzzinājām krietnu laiku atpakaļ, viņas dzimtas māju Mežaparkā, Stokholmas ielā, ko 1964. gadā uzcēla viņas tēvs Otto Skulme, pēcnācēji vēlas pārdot, nevarēdami, acīmredzot, to uzturēt.

Tomēr ne jau par to būs še runa, bet gan par izstādi, kuru māksliniece bija iecerējusi vēl 2018. gadā. Diemžēl liktenis bija lēmis, ka to gleznotāja nepiedzīvoja, toties kuratore mākslas zinātniece Inga Šteimane vienlaikus sarīkojusi divas izstādes – Mākslas stacijā Dubulti ar nosaukumu Džemma Skulme. Saruna ar laiku un Latvijas Nacionālā mākslas muzeja 4. stāva un Kupola zālē Džemma Skulme. Viņas glezniecība. Iespaidus no pēdējās gribas pavēstīt šajā izstādes apskatā.

Mākslinieces gleznas Nacionālajā mākslas muzejā ir atlasītas retrospektīvi – no vecākās kompozīcijas 1961. gadā līdz pagājušajā gadā pāris tapušajiem lielformāta darbiem. Jāteic, ka ir bijusi drosme eksponēt piemiņas izstādē (par tādu gan tā netiek dēvēta) 1961. gadā realizēto Fabrikas ēdnīcu ar akcentēto padomju laiku dzīves ainu. Kopš viņa ar izcilību beigusi Latvijas Mākslas akadēmiju, ir jau pagājuši divpadsmit gadi, taču šī perioda veikums glezniecībā paliek aiz izstādes loka, un kad, kā uzskata Inga Šteimane, galvenokārt strādāts pie ilustrācijām. Augšminētais sistēmiskais darbs, kā šo izteikti padomju okupācijas ideoloģijai tuvo kompozīciju dēvē izstādes kuratore, it kā paliek ārpus turpmākās daiļrades virzības, taču te der atcerēties Džemmas Skulmes teikto monumentālajā Laimas Slavas sastādītajā 2015. gada izdevumā, uzsverot, ka šajā gleznā viņai būtiskais bijis nevis sižets, politiskais uzstādījums, bet gan kobaltzaļais: :Tas man sagādāja prieku“, jo agrāk šo krāsu neviens nebija lietojis. Tādējādi, saistībā ar minēto gleznu, pirmo reizi parādās māksliniecei svarīgais – kā daudziem gleznotājiem sižets, mākslas darbā iekodētais vēstījums, zemteksti utt. nav tik būtiski, cik krāsu un tonālais izmantojums, faktūras, otas vilcienu atstātās pēdas, mazzināmu pigmentu izmantojums, eksperimenti ar dažādiem materiāliem, ar formām, citu autoru atklātie atradumi, dažādu stilu un virzienu piedāvātās iespējas, un tas viss kopā kļūst par radītā mākslas darba satura izteicēju.

Ar šo izstādi atklājas, cik ārkārtīgi monolīta ir Džemmas Skulmes daiļrade. Kā atzīstas gleznotāja, līdz ar meitas Martas piedzimšanu 1962. gadā sadzīviskumam mākslinieces ieskatā vairs nebija nekādas nozīmes, tas viņu neinteresēja, bija jāmeklē būtiskais: „Man vajag ar sirdi, ar prieku darīt.“ Tad atklātībā parādījās tautu meitas ar spēcīgām kājām, kuplām miesās, kas vizuāli atklāja tēlu vitalitāti. Tā radās akvareļi un vēlāk arīdzan eļļas gleznojumi ar spēcīgām tautu meitām, kariatīdes, tādi slaveni darbi kā Durvis (1976), Dialogs (1974) – dialogs ar lepnajām kurzemniecēm un Velaskesa infantēm, kompozīcijas ar kolāžām, kas bieži saucas Putnabiedēkļi (1982). Nepārtraukti variējot un meklējot precīzāku izteiksmes veidu, mākslinieces nonāca pie vēstures un tagadnes saplūšanas.

Var Džemmai Skulmei pārmest darbus, kuros tautu meitas biedrojas ar sarkanajiem latviešu strēlniekiem, taču sižets viņai nav būtisks, cik nepasacītais, nojaušamais. Gan šajās gleznās, gan citās māksliniece uzsver nacionālo sākotni: viņai akcentē, ka tās ir latvietes, veidotas spēcīgiem enerģiskiem otas vēzieniem, kas simbolizē tautas spēku. Džemma Skulme pirmā ierunājās par pagātni kā pamatu visam notiekošajam, katram cilvēkam. Tagad redzam, ka viņa ikvienā dzīves un daiļrades periodā ir runājusi par nacionālo kā visa fundamentu. Tēlu valodu, izteiksmes veidu, saikni starp pagātni, tagadni un nākotni viņai palīdzējusi atrast un vizuāli izpausties intuīcija, no senčiem nākusi gudrība, protams, augstais profesionālisms.

Kupola zālē eksponētie pēdējo gadu darbi atklāj kādu niansi viņas radošajā darbībā – spēju paredzēt un krāsās izteikt dziļākās nojautas, kādas droši vien rodas cilvēkam, kurš tuvojas finiša taisnei.

Vēl viens aspekts izstādē ir Džemmas Skulmes piezīmju lapiņu klātbūtne, ko Inga Šteimane palielinājusi un liek skatītājam izlasīt. Piemēram: „Māksla tevī māca domāt, saprast, ko tu visu sevī vari atrast.“

Nobeigumā atkārtošu savu atziņu. Līdz šim es domāju, ka pietiekoši labi pazīstu Džemmas Skulmes mākslu, visu laiku būdams tuvumā, vērodams tās virzību un jaunākos impulsus, taču tagad, kad ir noslēdzies viņas mūžs, kad tas ir labi pārredzamas no dzīvo cilvēku skatu punkta, piepeši saproti, cik viņas radošā darbība bijusi kompakta, ikviens vēziens izrietējis no iepriekšējā. Māksliniece katru mūža dienu bijusi sajūgta ar laiku, viņa tajā dzīvojusi, to izteikusi, pareģojot nākotni.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“