Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Man bij' reiz puķīte...

Jancis par Dabu

Laikraksts Latvietis Nr. 577, 2020. g. 18. janv.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Man bija ne tikai puķīte, bet dārziņš ar'. Pilns ar puķītēm un kociņiem – un pat mazu dīķīti!

Par dīķīti to nu īstenībā nevarētu saukt – drīzāk par vienu caurumu zemē, kur uzturējās ūdens. Cik nu lielu caurumu pats saviem spēkiem varēju izrakt (tas mūsu spēciņš ļoti vājš).

Vienu laiciņu tur uzturējās pat dažas zivtiņas, bet tās drīz vien pazuda . Es vainoju žurkas, bet cilvēki, kas šo to zin, teica, ka tie esot putni. Lidojot pāri, tie ar savu perfekto redzi redzot zivtiņas plunčājamies pa dīķīti jeb ūdens caurumu – un čaps! – paldies par brokastīm! Vai nu tas tā bija, vai ne, – nezinu, bet zivtiņas vairs negādāju un putnus nebaroju.

Ūdens caurumā sadēstīju šādas, tādas ūdenszāles; bija ko acij pamieloties. Bet kad saauga par biezu, bija žēl ārā raut, un ļāvu, lai Daba dara, kā tai tīk. Darīja ar', un man dīķīša vairs nebija. Nebija arī caurums zemē.

Bet ar Dabu cīnīties nav ieteicams – atstāju, lai aug kā patīk. Daudzas lietas atstāju, lai dara kā tīk. Ja iznākumu daži skaudīgi ciemiņi sauca par džungļiem, man tur ne silts, ne auksts. Teicu, ka mans dārzs tiek audzēts pēc modernās metodes.

Šī dārziņa vai džungļu dibenā, t.i., aizmugures daļā bija trīs pagarāki koki – nenosakāmas šķirnes, un vidējā kokā bija putnu būris ar palielāku ieejas caurumu. Šajā būrī bija sev mājvietu ietaisījis smuks posumiņš. Taisnību sakot, posumiņa purniņš un divas acis ir viss, ko varēja redzēt, bet esmu pārliecināts, ka arī viss pārējais bija tikpat smuks.

Kādu laiku dzīvoju nesaprašanā, kādēļ žurkas apēda visus puķu un sakņu stādiņus, ko katru pavasari sastādīju. Kāpēc posumi nedzina žurkas projām?

Vainīgie šoreiz izrādījās paši posumi – zvēriņi ar smuko ģīmīti. Vienīgais, ko varēju darīt, bija – nestādīt saknes un puķītes. Tā arī darīju. Pareizāk sakot, nedarīju.

Tagad paziņām bija tiesības lielīties, ka viņiem taisnība – Man bija džungļi. Un kas par to? Vai džungļos nedzīvo cilvēki? Un vai es neesmu cilvēks? Tā bija jauka, bezrūpīga dzīve. Visiem varu tādu ieteikt.

Mans kaimiņš man jautāja: kāpēc tad neturpināji to jauko dzīvi – ko līdi te šurpu? Lieta vienkārša. Manā iekšpusē kaut kas bija samežģījies. Kaut kas sagājis dēlī. Šoreiz biju drošs, ka žurkas nebija vainīgas.

Pēc garākas vizītes veselības uzlabošanas iestādē, palaida mani mājās, bet ne pie posumiņa, pat ne pie žurkām. Bet pie aprūpējamiem cilvēkiem. Kaut kas traks! Es un aprūpējams!

Vienu dienu aizvilkos līdz sētai, aiz kuras bija trīs koki. Koki ir! Posumiņa nav! Būrīša nav. Pat žurkas vairs nav. Viss pa tīro! Kaut kas traks!

Bet ko tu darīsi? Kam sūdzēsies? Sakod zobus un cieti klusu!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com