Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Šogad atzīmējam Latvijas armijas simtgadi. Latvijas armiju dibināja 1919. gada 11. jūlijā, un tās pirmais virspavēlnieks bija ģenerālis Dāvids Sīmonsons.

Latvijas republikas proklamēšanas laikā, 1918. gada 18. novembrī, Latvijas teritorija bija Vācijas okupācijas spēku varā. Lai arī vācieši neiebilda neatkarīgās Latvijas dibināšanai, tā tomēr nepielaida nacionālās armijas veidošanu. Tāpēc sākotnēji tapa Lettländische Landeswehr jeb Latvijas landesvērs, burtiski zemessardze.

Janvārī izveidoja Latviešu atsevišķo bataljonu pulkvežleitnanta Oskara Kalpaka vadībā. Pie reizes uz Igauniju aizsūtīja kapteini Jorģi Zemitānu, lai, sadarbībā ar igauņiem saformētu latviešu rotu cīņai pret boļševikiem. Pirmā ar laiku izveidojās par Dienvidlatvijas brigādi, bet otrā par Ziemeļlatvijas brigādi.

Bez visām minētajām vienībām bija arī tā sauktā Eiserne Division, jeb Dzelzsdivīzija, kuru veidoja Vācijas 8. armijas demobilizētie karavīri kopā ar Vācijas algotņiem.

Situācija bija patiešām sarežģīta, un katrs cīnījās kā mācēja pret boļševiku spēkiem, kuri lauzās iekšā Latvijas teritorijā no austrumiem. Nebija ne vienotas komandas valodas, ne formas tērpu, un pēdējais apstāklis izrādījās liktenīgs Oskaram Kalpakam.

6. martā, tieši pirms simts gadiem, pie Airītēm Kurzemē izraisījās apšaude starp sabiedrotiem – Kalpaka bataljonu un vācu Dzelzsdivīzijas fon Borha bataljonu. Apšaudē krita pulkvedis Kalpaks, kapteinis Nikolajs Grundmanis un virsleitnants Pēteris Krievs.

Oskars Kalpaks bija ar godu cīnījies Pirmā pasaules karā Krievijas armijas sastāvā, saņemot gan Svētā Jura zobeni, gan Svētā Jura ordeni. Likteņa ironija, ka krita kaujā ar viņa Pirmā pasaules kara laika ienaidnieku, kurš bija kļuvis par sabiedroto.

Pieminot Oskara Kalpaku, neviltosim vēsturi, pārtaisot viņu par Latvijas armijas vai par Latvijas bruņoto spēku virspavēlnieku. Tās ir pasaciņas, kuras bija derīgas 1930. gados, lai paceltu Kalpaka pēcteča, Kārļa Ulmaņa biedra Jāņa Baloža prestižu.

Oskara Kalpaka patiesie nopelni ir tik zīmīgi, ka nav vajadzīgas falsifikācijas, lai tiem palīdzētu. Laikā, kad boļševiki ne tikai guva militāros panākumus, bet arī saņēma lielu tautas atbalstu, Kalpaks saprata, kur ir pareizā Latvijas nākotne, un spēja iedvesmot karavīrus viņam sekot.

Pieminēsim Kalpaku, un būsim pateicīgi, ka Latvijai ir bijuši un vēl būs tādi vīri!

GN
2019. g. 5. martā