Melburnas Latviešu ciemā ciemiņi

Palielināt / Enlarge

Ciemiņš ciemā. FOTO Anita Bergmansone.

2. novembra rīts ausa apmācies. Lija stiprs lietus, ducināja pērkons, un to visu papildināja spēcīgas vēja brāzmas. Šī bija ilgi gaidīta diena, kad Latviešu ciemā bija sarunāti viesi – daudz un dažādi dzīvnieciņi, kurus bijām gatavi uzņemt Ciema iekšpagalmā, jo tajā ir ērta nojume, kur elpot svaigu gaisu, vienlaicīgi var patverties no saules stariem, un visapkārt zaļa zālīte, kas patiktu ielūgtajiem viesiem. No rīta bijām nobažījušies, vai tiešām ciemiņi būs jāuzņem iekštelpās? Bet tad negantais vējš, lietus un pērkons norimās, un melnos mākoņus nomainīja zila debess un spoža saule, kas ātri visu nožāvēja un drūmo noskaņojumu nomainīja uz priecīgu.

Nojumē salikām krēslus, un ciemošanās varēja sākties. Viesi bija daudz un dažādi – lieli, mazi, krāsaini, lēnīgi un žiperīgi; citi pūkaini, citi spalvaini un citi pavisam pliki. Kas tad mūs apciemoja? Melnas kaziņas, trusīši, jūras cūciņas, pīles, vistiņas, bruņurupucis un ķirzaka blue tongue.

Visiem bija liels satikšanās prieks, un liekas, ka patika bija abpusēja. Sanākušie pa kārtai turēja kādu no zvēriņiem klēpī – sildīja, glaudīja un baroja. Trusīši bija vislielākie žiperi, tie skrēja katrs uz savu pusi, tādas pašas veiklas tipinātājas bija mazās vistiņas. Pīles plivināja spārnus, savos knābjos uzlasīja ēdienu, bet melnās kaziņas tikmēr mielojās ar lekno zaļo zāli. Ik pa laikam no lielas bļodas tika izcelti un, cieši turot rokās, parādīti – ķirzaka blue tongue un bruņurupucis, kurš pārmaiņus izstiepa garu kaklu, bet pēc brīža jau pārdomājis galvu paslēpa zem sava cietā drošā mājas jumta.

Siltais un saulains laiks veidoja omulīgu gaisotni, un sanākušie nesteidzīgi priecēja acis par cilpotājiem, čubinātājiem, tipinātājām, pēkšķinātājām un zālēdājām. Redzot, cik izklīduši pa visu plašo dārzu bija zaķi, vistiņas, kazas un pīles, klātesošiem radās joks, ka varētu kādu paturēt Latviešu Ciemā, jo pavisam drīz jau 10. novembrī sagaidāma Mārtiņdiena.

Bet joks paliek joks, un visi sanākušie pēc vairāku stundu ciemošanās devās katrs uz savām mājām, lai nākamā gadā satiktos atkal!

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“