Neparastas kāzas

Palielināt / Enlarge

Solījumus deva viens otram pretim, uzlikuši labo kāju lielam akmenim. FOTO Astrīda Jansone.

Dažas dienas pēc Jāņu nosvinēšanas man bija izdevība redzēt vienas ļoti latviskas un man nekad neredzētas kāzas, kas man noteikti likās tās skaistākās, ko jebkad savā garajā mūžā esmu pieredzējusi.

Jaunais pāris jau savā dzīves vietā Austrālijā likumīgi bija salaulājušies, tādēļ šeit neviens Latvijā likumīgs laulātājs nebija vajadzīgs. Šoreiz to arī nesauca par laulāšanu, bet gan par līdzināšanu, kas padarīja abus partnerus par absolūti vienlīdzīgiem, un no sievas neprasīja nekādu paklausību vīram. Kā tas jau ir parasts pie precībām, abiem partneriem bija svinīgi jāsolās vienam otru mīlēt, godāt un cienīt visa mūža garumā. Man ļoti skaisti likās tas, ka ceremonijas lielākā daļa notika ar skaistiem dainu tekstiem. Pāris savus solījumus deva viens otram pretim, uzlicis labo kāju lielam akmenim, lai solījums būtu tik stiprs, ciets un mūžīgs kā šis Latvijas laukakmens. Līgavainis, lai gan dzimis Austrālijā, ar itāļu un īru senčiem, ir jau iemācījies pietiekoši labi latviski ne tikai runāt, bet arī dziedāt un dejot latviešu tautas dejas, un bija arī, tāpat kā līgava, tērpies tautastērpā. Līdzināšana notika zem skaista dižozola, kas bija apsiets ar vairākām tautiskām jostām un prievītēm. Publikas gājiens atpakaļ uz mielasta un naktsguļas vietu bija cauri trim vārtiem – bērnu, jauniešu un pieaugušo vārtiem, pie kam pie katra no tiem bija liela tautas dziesmu dziedāšana.

Dziedāšana un dejošana turpinājās mazākais divas stundas pa pagalmu, jo mielasts sākās tikai 9.00 vakarā ar balti klātiem galdiem un dubultšķīvjiem. Kad visi pāri simtam viesi bija sasēduši, tad sākās lielā ēdiena piegāde, un visai drīzi galdi lūza no ēdienu daudzuma un dažādības. Ēšana diezgan bieži tika pārtraukta ar kādu dziesmu, un tādēļ pirmā ēšana vilkās diezgan ilgi. Tad izmantotie šķīvji tika novākti un tāpat atlikušais ēdiens, kas tomēr vēl bija ļoti daudz. Tad vainagotas vietējās iestādes meitenes sāka nest jaunu kārtu ēdiena, kas man jau likās daudz par daudz, un es pati no tās neko vairāk neapēdu kā tikai vienu tomāta gabaliņu, jo vēl arvien jutos labi paēdusi. Kamēr citi atkal ēda, uz skatuves muzikanti sāka spēlēt visādas kādreiz iemācītas tautas dejas un latviskos valšus vai polkas. Tā tas ar dziedāšanu pa starpai vilkās līdz pat pusnaktij, kad vajadzēja jauno pāri ievest vīra un sievas kārtā ar latvisko mičošanu. Arī tā notika ar daudz piemērotām dziesmām un izdarībām. Diemžēl, kopš es pat ar spieķi rokās ilgi nevaru nostāvēt, mičošanas beigas un jaunā pāra aizvešanu uz kāzu nakts mītni vairs neredzēju, bet nākošā rītā, kad tiku pagalmā pie citiem viesiem, tur jau bija liela jaunā pāra apdziedāšana. Tie paši bija uzcēlušies un ienākuši viesu barā, negaidīdami, ka kāds šos nāks modināt.

Tad sākās liela brokastošana, kur atkal varēja teikt, ka trūkst tikai putna piena. Brokastis, kā viss cits šajās kāzās, tika pārtrauktas ar dziesmām, kas cita par citu bija jocīgākas, un man nekad vēl nedzirdētas. Bija arī daudz tautas dziesmu, kas no šiem dziesmotajiem ļaudīm nāca viena pēc otras, un es, lai gan biju jau paēdusi, brokastu galdu negribēju atstāt, bet gan klausīties, klausīties un atkal klausīties. Dzirdētās tautas dziesmas, ja biju dzirdējusi melodiju, tad tik daudz vārdu vienai dziesmai nebiju dzirdējusi nekad. Tomēr vislabākais, ko pie brokastīm es dzirdēju, bija tas, ka jaunais pāris kādreiz cer pārcelties uz Latviju, un līgavainis iegūt vēl trešo pilsonību, protams, Latvijas. Pēc brokastīm bija visi viesi jānofotografē kopā ar pāra vecākiem un pašu jauno pāri. Tas nebija viegli, lielā skaita dēļ, un es vēl tagad neticu, ka tik lielu baru var nofotografēt tā, ka uz bildes visi būtu redzami. Bet fotogrāfs pastāvēja uz to, ka visi, kas redz viņa acis, uz bildes tomēr būs. Par to pārliecinājusies vēl neesmu, jo tās vēl neesam saņēmuši.

Diemžēl viss, kas reiz ir sācies, tam arī ir jābeidzas, un tā arī mūsu priekiem bija jābeidzas, jo tieši plkst. 12.00 visiem bija jābūt ārā no viesu istabām. Mēs visi steidzīgi sapakojāmies mašīnās, atvadījāmies no jaunā pāra un viesmīlīgajiem saimniekiem, un sākām mūsu braucienu uz mājām cauri vienam no Latvijas skaistākajiem apvidiem, cauri Vidzemei un garām Siguldai. Man jāsaka, ka tas bija īsti piemērots nobeigums skaistai Jāņu sezonai.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“