Māra Branča skatījums

Palielināt / Enlarge

Skats no izstādes. FOTO Māris Brancis.

Palielināt / Enlarge

Vīnes dienasgrāmata. FOTO Māris Brancis.

Vienam no mūsu pašiem diženākajiem grafiķiem, Latvijas Mākslas akadēmijas emeritētajam profesoram, Zinātņu akadēmijas goda loceklim Gunāram Krollim vasaras sākumā apritēja 85 gadi. Viņam rudens pusē bija izstāde Daugavpils Marka Rotko mākslas centrā, patlaban līdz janvāra beigām Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (LNMM) iekārtota retrospektīva skate Kontrastviela, bet no decembra vidus arī Madonā tiek atvērta vēl viena izstāde. Mūsdienās šāds izstāžu daudzums vienam māksliniekam tik īsā laikā vairs nevēsta par viņa izcilību, drīzāk gan par viņa ambīcijām, slavas kāri, taču tas, ka tik solīda vecuma cilvēkam vienā gadā veras vaļā trīs izstādes, liecina par viņa īpašo vietu mūsdienu latviešu kultūrā.

Kāpēc to saku? Daži piemēri. To, ka LNMM neatceras Kārli Miesnieku un viņa 130 gadus, ir saprotama – viņš bija izteikts reālists, izcils zīmētājs, vecās skolas pārstāvis, kurš no kolēģiem un skolniekiem prasīja augstu meistarību un kurš ne pats dzinās pakaļ ārzemju modei, ne saprata jaunāku paaudžu kolēģu tiekšanos pēc svešzemju modernās mākslas. Tādēļ Kārlis Miesnieks mūsdienu mākslas procesu bīdītājam liekas nemoderns. Taču to, ka pagājusi pilnībā neievērota Rīgas Mākslinieku grupas spilgtā pārstāvja Leo Svempa 120 gadi, grūtāk izskaidrot. Varbūt galvenais iemesls ir tas, ka viņš jau sen piepulcējies nemirstīgajiem un ka nav radies spēcīgs aizstāvis, kurš cīnās par viņu labākajās aprindās?

Bet nu pie Gunāra Kroļļa.

Kad piezvanu māksliniekam, lai apsveiktu vārda dienā, viņš jauki pazobojas par sevi: „Citi savas brīvās stundas pavada tamborējot, es tamborēju ar zīmuli.“ Viņa tušas vai grafīta zīmējumi vienmēr pārsteidz ar ārkārtīgi skrupulozo tēlu veidojumu, ar līniju vissmalkākajām mežģīnēm, ar detaļu daudzveidību, ar asociāciju bagātību, ko izraisa tēlu izvēle un salikumi, ar kompozīcijas krāšņumu, ar melnbalto zīmējumu izsmalcinātajām gleznieciskajām niansēm. Rūpīgā virsmas apstrāde apliecina mākslinieka domu un emociju pārbagātību. Jaušams, ka viņam ir sakrājies tik daudz ko teikt, ka jāstrādā un jāstrādā, lai kaut cik patīrītu domu apcirkņus.

Savu ļoti daudzpusīgo pasaules redzējumu un inteliģenci Gunārs Krollis pierādījis kopš daiļrades sākuma, un par to liecina arīdzan Rīgas izstādes nelielā retrospektīvā daļa. Pēc Mākslas akadēmijas Grafikas nodaļas beigšanas 1960. gadā jaunais grafiķis pievērsās galvenokārt linogriezuma tehnikai, kurā ātri vien atrada savu izteiksmes valodu un radīja vēl šodien augsti vērtējamus darbus, piemēram, izstādē eksponēto ciklu Mana Rīga (1966). Tas atklāja, cik dziļi, tiem laikiem neparasti un nacionāli mākslinieks tver pasauli. Vairīdamies no klaja deklaratīvisma, viņš tiecās tagadni sasiet vienā veselā kamolā ar pagātni.

Atšķirībā no daudziem citiem Latvijas māksliniekiem savulaik Gunāram Krollim bija iespēja iepazīt teju vai pusi pasaules – pabūt Austrijā un citur Eiropā, Vidusāzijā, Japānā, Jordānijā, Sīrijā, Libānā. Tur pieredzētais atstāja ļoti dziļas pēdas viņa garīgajā dzīvē, viņa domāšanā un pasaules uztverē. Kultūra kļuva par būtisku tēmu Gunāra Kroļļa daiļradē. Viņa poētiskajā pasaules atainojumā dažādas kultūras izpausmes atklājas kā cieša saistība starp tautām. Ne politika un ekonomika nostājās Gunāra Kroļļa darbu centrā, bet cilvēces gara sasniegumi.

Visas pasaules kultūras procesi, to mijiedarbība atklājas arī pēdējo gadu grafīta un tušas zīmējumos. Šajā lapās Gunārs Krollis vizuālos tēlos rāda savas pārdomas par cilvēces gaitu, tās attīstības lielceļiem, strupceļiem un maldiem, par cilvēku egoistisko alkatību un tās iznīcinošo varu un, protams, par mīlestību. Bet tas nav veidots virspusējas pačalošanas līmenī vai tikai tāpēc, ka tas ir moderni, vai tā var sevi demonstrēt kā pasaules pilsoni. Ieguvis pamatīgu klasisko izglītību, viņš neprot trallināt, ķeroties pie kārtējās lapas. Viņš rūpīgi izstrādā ikvienu tēmu. Paviršība būtu Gunāram Krollim nepieņemama. Patiesībā katrs viņa darbs ir paraugstunda augstam profesionālim.

Par izstādi gan runājot, jāteic, ka tā ir tikai neliels ieskats šī Meistara daiļradē. Patiesībā – tikai skice. Šie daži desmiti darbu tik iezīmē viņa nozīmi latviešu pēckara grafikā; atcerēsimies, ka viņš lielu daļu savas radošās enerģijas atdevis pedagoģijai un jauno paaudžu audzināšanai. Tikpat kā neiezīmējas Gunāra Kroļļa devums grāmatu ilustrācijas mākslā, kurā tapis ne viens vien nepārvērtējams meistarstiķis, kaut vai Raiņa lugu un Andreja Pumpura Lāčplēša vizuālais noformējums. Tikpat būtisks ir Gunāra Kroļļa devums akvareļglezniecībā. Pēc brauciena uz Japānu radās arīdzan dzejoļu krājums. Nepieminēšu daudzās prēmijas un godalgas, ko viņš saņēmis, tādējādi šī izstāde Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā liekas tikai daiļrunīgs ielāps. Protams, skaisti, ka viņu atcerējās vispār, taču vai Meistaram nevajadzēja paredzēt krietni greznāku jubilejas dāvanu?!

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“