Redakcijā

Sveicināti, lasītāji!

Kam ir svarīga vēsture? Protams, bez vēsturniekiem, kuri to pēta kā zinātni.

Latviešu literārās valodas vārdnīcā lasām vienu vēstures definīciju: Pagātnes notikumi, to kopsakarības, kas atspoguļojas cilvēka apziņā.

Te ir trīs jēdzieni – notikumi, kopsakarības un apziņa. Atslēgvārdi ir tieši cilvēka apziņa. Mēs paši esam tie, kas nosaka, vai kāds pagātnes notikums ir daļa no vēstures, vai nav. Un tā kā esam indivīdi, mēs varam arī nevienoties par to, kas būs daļa no vēstures un kas nebūs.

Teorētiski izklausās ļoti liberāli – katrs ir savs vēsturnieks un atlasa tos pagātnes notikumus, kurus paturēt apziņā un aizmirst citus. Realitāte ir, protams, daudz savādāka. Ne mēs kā indivīdi izvēlamies, ko paturēt apziņa un ko – ne. Te jau iedarbojas sabiedrība, sākot ar pašu ģimeni un beidzot ar valsti.

Dzīvojot kopā, katrai ģimenei izveidojas sava ģimenes vēsture un arī kopīgs pagātnes notikumu klāsts, kuru apspriež vai vienkārši piemin šad un tad. Kopsakarību saprašana var būt atšķirīga, bet notikumu klāsts lielā mērā pārklājas.

Sabiedrība, toties, nav viena liela ģimene, bet populārs ir uzskats, ka ne tikai pagātnes notikumu klāsts, kurš atspoguļojas sabiedrības locekļu apziņā, bet arī to kopsakarības katram sabiedrības loceklim būtu vairāk vai mazāk jābūt vienotas.

Cik tālu var uzspiest šo vienotību? Vai saliedētai sabiedrībai ir nepieciešama vienota vēstures izpratne? Diktatūrās un autokrātiskās valstīs atbildēs nekavējoši, ka, protams, tikai vienprātībā ir spēks. Demokrātijās dzirdēsim apgalvojumu, ka tieši uzskatu dažādībā ir tās spēks.

Vai 16. marts ir tāds pagātnes notikums, kam ir vajadzīga vienota izpratne, lai būtu saliedēta sabiedrība? Var droši teikt, ka te trūkst visi posmi. Lielākā daļa gan atbalstītāju, gan pretinieku nezinās, tieši kādu pagātnes notikumu atzīmē. Tikpat liela daļa nesapratīs kopsakarības, jo vienkāršie saukļi fašisti vai brīvības cīnītāji ne tuvu neraksturo patiesi sarežģīto vēsturi. Un tātad cilvēka apziņā paliek atvasinājums – plikais datums, kas ir atrauts gan no notikuma, gan no kopsakarības.

Vienotai sabiedrībai noteikti nav visiem obligāti jādomā kopsolī, bet fundamentālos jautājumos tomēr jābūt kopīgam pagātnes notikumu klāstam un to kopsakarībām, kuru atspoguļojums apziņā varbūt pat nav vienots, bet, ņemot šos jautājumus kopā, neļauj cilvēkus sadalīt naidīgās grupās.

Tā ir sabiedrības definīcija.

GN
2017. g. 18. martā