Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Grāmatu tārpiņš

5000 grāmatu īpašnieks

Laikraksts Latvietis Nr. 372, 2015. g. 7. aug.
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Valters ar grāmatām. FOTO no Valtera Dakšas privātā arhīva.

Valters tikko saņēmis apbalvojumu. FOTO no Valtera Dakšas privātā arhīva.

Šodien, 23. jūlijā, man palaimējas. Satieku un iepazīstos ar vienu jaunu latviešu bērnu un pēc tam nešaubīgi varu teikt, ka latvieši ir viena fantastiska tauta, un esmu lepna, ka arī man laimējies piedzimt latviešu ģimenē. Vēl vairāk – esmu laimīga, ka tagad man ir iespēja te dzīvot un arvien vairāk iepazīties ar jauniem latviešiem, ar kuriem varam lepoties. Šodien tuvāk iepazīstos ar iepriekš satiktu 17 gadīgu latviešu puisi no Saldus, kuram skolas caurmēra atzīme ir 8 plus, bet vēl jāpieveic vidusskolas pēdējā klase. Tas ir Valters Dakša, kam 9. augustā būs 18. dzimšanas diena.

Sākumā man viņš likās interesants ar to vien, ka viņš tik jauns jau ir 5000 grāmatu īpašnieks, ir izlasījis jau kādas 700, un viena no viņa grāmatām ir Ernsta Glika Bībele. Viņš man pastāsta, ka šo pavasari ir kļuvis par apbalvojuma Laiks Ziedonim laureātu. Interesanti, – kāpēc šī konkursa nominācija nosaukta vārdā Rabarbers. Man jāprasa paskaidrojums, jo neko par tādu neesmu dzirdējusi. Valters man tūlīt arī paskaidro: tas ir domāts, lai godinātu un cildinātu tos jauniešus, kuri atbilst Ziedoņa vērtībām, kam ir savpatnība, stāja, veiksme, sūtība, degsme un sesto viņš diemžēl ir aizmirsis, bet man jau pietiek ar 5 šīm īpašībām. Balvu viņš ir saņēmis šogad Ziedoņa dzimšanas dienā, 3. maijā. Ar balvu viņš lepojas, jo tā ir atzinība tam, ka ar savu grāmatu krāšanu un lasīšanu ir uz pareizā ceļa. Esmu nesaprašanā, jo zinu, ka grāmatas Latvija ir dārgas. Viņam tas ir ļoti vienkārši, vispirms gājis pie pazīstamiem, vecākiem, tuviem un tāliem kaimiņiem turpat Saldū, bet vēlāk jau veicis arī tālākus sirojumus pēc grāmatām lūdzot tās uzdāvināt. Kad es par to brīnos, Valters man saka, ka sākumā tas bijis grūtāk, bet vēlāk jau bijis tikai jāpasaka, ka ir grāmatu krājējs, un cilvēki grāmatas devuši labprāt.

Viņu interesē grāmatas par Latviju, vēsturi, viss latviskais, pirmskara latviešu autoru grāmatas un viss, kas jo vecāks jo labāk. Viņam interesē arī trimdas rakstnieku grāmatas un ir jau ieguvis no trimdas cilvēkiem ne tikai vienu vien. Pēdējā grāmata, ko viņš no trimdiniekiem ir lasījis bijusi Roberta Mūka Krokodīls un es, kas viņam ļoti patikusi.

Savu kolekciju viņš ir iesācis jau 15 gadu vecumā, kad apstaigājis tuvākos kaimiņus, tad arī tālākos un pēc tam jau var teikt, ka apstaigājis visu Saldu un kolekcijai labs sākums bija nodrošināts. Pēc lasītāja vēstules Laikā viņš ir iepazinies ar vairākiem trimdas latviešiem, no kuriem jau grāmatas ir dabūtas un daudz vēl ir solījumu. Tagad tie viņam ir domu biedri. Lielāko prieku viņam sagādājuši 12 tautas dziesmu sējumi, par ko viņš ir ļoti pateicīgs. Pirmā grāmata, kas radīja interesi par kolekcionēšanu, ir Latvija, zeme, daba tauta 3sējums, kas izdots 1937. gadā. Pašu pirmo grāmatu viņš ir ieguvis Saldū, pieklauvējis pie pretējās mājas durvīm un vienkārši palūdzis, un tā viņš ir ticis pie savas lielās kolekcijas, jo naudas grāmatu pirkšanai viņam nav. Viņš ir apaļš bārenis, jo nav vairs ne tēva, ne māmiņas un jādzīvo no valsts pabalsta.

Savos grāmatu sirojumos viņš ir iepazinies un grāmatas dabūjis no vairākiem Latvijā pazīstamiem un svarīgiem cilvēkiem. No Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta galvenās pētnieces Ievas Zuicenas ir dabūjis Literatūras tautas dziesmu sējumus, ar visu autogrāfu viņam ir grāmata par Berklāvu, vairākas no rakstnieka Laimoņa Pura. Te mēs abi konstatējam, ka vairākas no viņa pieminētām grāmatām esam lasījuši abi. Tālākā sarunā mēs aizklīstam uz nacionālo partizānu tēmu. Tad labu brīdi tikai runājamies, jo Valters ir viens tiem nedaudzajiem jauniešiem, kam tas interesē, jo arī viņa vectēvam ar to bijuši darīšana. Nesen uz Okupācijas Muzeju ir aiznesis vectēva albumu, kur saņēmis pateicību par neredzētām fotogrāfijām. Vectēvs Polijā kritis gūstā, izgājis cauri filtrācijai, ieskaitīts Sarkanajā armijā un nosūtīts uz Berlīnes ieņemšanu. Tad nosūtīts uz Ļeningradu un pēc dienesta atpakaļ Latvijā nodibinājis ģimeni un izaudzinājis Valtera tēvu un vēl divus brāļus.

Valters ir pazaudējis abus vecākus un tagad dzīvo viens pats. Tad labu brīdi mēs tikai runājamies par to, ko lasām. Citu grāmatu paslavējam, citu mazliet pakritizējam un laiks paskrien. Viņš man stāsta, ka lasa vairākas grāmatas uzreiz, un tur man viņam jāpiekrīt, es daru tāpat. Tādēļ mums abiem vajadzīgas daudz grāmatzīmes. Pašlaik viņš ir aizrāvies ar Gunāra Priedes kopotiem rakstiem. Viņš priecājas, ka caur tiem iepazīstas ar tā laika vidi un cilvēkiem. Otra grāmata, ko viņš arī tagad lasa, ir Imanta Ziedoņa Tutepatās. Kad izbursies pirmajiem trim Priedes sējumiem, viņš cer, ka dabūs ar pārējos trīs, un vēl vairāk cer, ka dabūs arī Ziedoņa kopotos rakstus. Kopš man tie ir, apsolu viņam savējos. Raiņa kopotie raksti viņam jau ir, bet izlasījis gan vēl nav. Viņa mīļākais autors ir Anna Brigadiere, bet viņas kopotos rakstus arī vēl izlasījis nav. To es tīri labi varu saprast, jo skolniekam taču ir arī jāmācās. Šogad savā īpašumā Valters dabūjis arī Poruka kopotos rakstus; no tiem viņam iepaticies tēlojums Čūskas. Tad viņš man pastāsta, kā ticis pie vecas grāmatas ar Madernieka rakstiem, kas izceļojusies pa Sibīriju un tagad nonākusi viņa rokās caur krievu tautības pensionāri. Tā Sibīrijā iepazinusies ar latvietēm, kas ar viņu apgājušās ļoti labi. Pēc soda izciešanas nonākušas Latvijā, un tagad pēc draudzeņu nāves viņai grāmata nav vajadzīga. Arī Valtera ģimenē radu izsūtīšana nav gājusi secen; izsūtīta vectēva māsa tikai tādēļ vien, ka apprecējusi turīga saimnieka dēlu. Daudz par to viņš nezin, bet apsola iztaujāt tēva brāli, kamēr tas vēl var stāstīt. Par saviem domu biedriem, kas arī ir grāmatu kolekcionāri, viņš nožēlo, ka maz viņa vecuma.

Tagad viņa grāmatu kolekcija ir izvietota O. Kalpaka muzejā Airītēs, kur tā ir pieejama visiem muzeja apmeklētājiem. Viņa pieticīgajā miteklī tām sen vairs nav vietas, nav arī pareizie apstākļi.

Savstarpējā tērzēšanā esam nonākuši pie Vītolu fonda un stipendijām un tad saprotam, ka viņš noteikti būs labs kandidāts Fonda stipendijai, jo sekmes viņam ir labas, viņš ļoti aktīvs ārpusskolas nodarbībās, ir Saldus jauniešu domē. Es viņam vēl atgādinu, ka nākamajā mācību gadā laicīgi Vītolu fondam jāiesūta visa prasītā informācija. Ir paskrējusi stunda un vairāk, un tālāk tikai pļāpājam vien. Sarunas beigās jau it kā esam iestājušies Mutual admiration society*. Esam apmainījušies ar e-pastiem. Viņš apsola atsūtīt bildi rakstam un atbildēt vēl kādu jautājumu, ja man tāds radīsies. Vēl pirms šķiršanās noprasu viņam, kas ir viņa dzīves filozofija. Uz to viņa atbilde ir: „Vissvarīgākais man ir cilvēki. Man dzīves pieredze saka, ka grāmatas, īpašumu, naudu tu nopelnīsi, bet, ja esi pazaudējis cilvēku, tad zini – to nekad vairs neatgūsi. Tad viņš vēl pasaka, ka Latvijas valsts viņam ir svēta.“ Labāku pēdējo teikumu no šī jaunā Latvija patriota nemaz arī negaidīju!

Pēc tam Googlī atrodu viņa teikto intervijā Latvijas avīzei, kas man liek viņu apbrīnot vēl vairāk, un es jau zinu, kas būs mans nākamā gada stipendiāts. Tas skan šādi: „Mans eksistences pamatojums ir dzīvotgribā, bet jēga – dzīvotprieks. Mani ideāli ir zināšanas un mūsu valsts – Latvija. Viens no maniem ceļiem pie tiem ir grāmatu krāšana, bet lielāko artavu dzīvotprieka stiprināšanā dod jauniegūtie draugi.“

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“

P.S. Valtera kolekciju varat atbalstīt sazinoties ar viņu pa e-pastu valtersdaksa97@inbox.lv vai rakstot uz adresi Līkā iela 37, Saldus, Saldus nov., LV-3801 (Latvija).

* angliski: Savstarpējās apjūsmošanas sabiedrība



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI






Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com