|
|
Laiks Latvijā: |
Flinderiešu māju stāsti
Austrālija un Latvija pēc 2. Pasaules kara – vēsturisks apskats
Laikraksts Latvietis Nr. 230, 2012. g. 22. nov.
Marija Perejma -
Ieteikt draugiem.lv
Vācijas nometne. FOTO no Džona Manjona (John Mannion) arhīva.
Austrālijas birojs Vācijā. FOTO no Džona Manjona (John Mannion) arhīva.
Imigrācijas ministrs Artūrs Kolvels (gaišā uzvalkā priekšā pa kreisi) sagaida pirmos baltiešu dīpīšus 1947. g. 5. decembrī. FOTO no Džona Manjona (John Mannion) arhīva.
Teltis Ziemeļterasē (North Terrace) 1951. gadā. FOTO no Džona Manjona (John Mannion) arhīva.
Teltis Ziemeļterasē (North Terrace). FOTO no Džona Manjona (John Mannion) arhīva.
Ņūmarketa (Newmarket) hotelis. FOTO no Džona Manjona (John Mannion) arhīva.
Oļģerts un Herta Strauti savā veikalā. FOTO no Ērika Strauta arhīva.
Rīgas muita neizlaiž vēstuli no Latvijas. FOTO Jānis Padedzis.
Rīgas muita neizlaiž vēstuli no Latvijas. FOTO Jānis Padedzis.
Okupētā Latvijā 1976. gadā. FOTO no Tumuļu ģimenes arhīva.
Jēkabpils apriņķa dziesmusvētki 1961. gadā. FOTO no Ineses Lejnieces ģimenes arhīva.
1. turpinājums. Sākums LL228.
Pēc otrā pasaules kara, mūkot no komunisma un izsūtīšanas uz Sibīriju, latviešu bēgļi atsāka dzīvi Vācijā DP (Displaced Persons – Pārvietoto cilvēku – „dīpīšu“) nometnēs. Šīs DP nometnes pastāvēja vairākus gadus, kamēr 1952. gadā vairs bija palikusi tikai viena, ko slēdza 1957. gadā.
Kad Hitlera armija sabruka, sabiedrotie bruņotie spēki – krievi, amerikāņi, franči un angļi sadalīja Vāciju četrās daļās, nosaucot tās par zonām.
Pēc 5 gadiem visi, atskaitot krievus, savas daļas atdeva vācu tautai, un nometnes beidza darboties, jo pa šo laiku Anglija, Kanāda, Amerika, Austrālija, Vācija, Brazīlija un Argentīna piedāvāja kara bēgļiem ilgtermiņa patvērumu un jaunu dzīvi. Pēc stingrām medicīniskām pārbaudēm bēgļi varēja pieteikties un nominēt zemes izvēli. Tie, kas neizturēja pārbaudes, palika Vācijā.
Uz Austrāliju brauca, zinot, ka brīvo ceļu būs jāatmaksā, strādājot divus līguma gadus, nozīmētā darbā un vietā, kur vietējie nevēlējās būt, bet kur valdībai vajadzēja darbaspēku. Dažiem līgums nebija jāparaksta, jo radinieki tos sponsorēja un sagaidīja jaunajā zemē.
Kaut latvieši Austrālijā jau dzīvoja kopš laikiem, kad Jaundienvidvelsa un Tasmānija bija cietumnieku kolonijas, līdz 20. gs. viņu skaits bija niecīgs. Latviešu skaits Austrālijā pieauga pēc 1905. gada revolūcijas. Iebraucēji galvenokārt bija jūrnieki un revolūcijas bēgļi. Pirms Otrā pasaules kara Sidnejā, Brisbanē un Port Pirijā (Port Pirie – ostas pilsēta 223 km ziemeļos no Adelaides) uz kādu laiciņu pastāvēja latviešu organizācijas. Tāpēc, ka tikai saujiņa latviešu dzīvoja Adelaidē, nekādas latviešu organizācijas šeit nebija pirms latviešu dīpīšu vilnis sasniedza Adelaidi.
Pirmie pēckara iebraucēji
Visiem Flindersa ielas nākamajiem iedzīvotājiem bija divu gadu darba līgums. Jaunā mītnes zeme daudzos gadījumos neatzina formālās ārzemju akadēmiskās kvalifikācijas, un pēc divu gadu darba līguma un angļu valodas iegūšanas bija vai nu jāpārstudē, vai jāizvēlas citu dzīves darba ceļu. Sākuma gados ārsts šķipelēja blakus pedagogam, kara virsniekam, dzelzceļniekam un galdniekam.
1947. gada 30. oktobrī amerikāņu kuģis USAT General Stuart Heintzelman atstāja Bremerhaven ostu Vācijā, lai dotos ceļā uz Pertas ostu Fremantli Austrālijā, Britu Impērijas zemē ar 843 pasažieriem – baltiešiem. Šī kuģa pasažieri pārsvarā bija vīrieši. Daži tika nosūtīti atpakaļ uz Eiropu, bet uz palikšanu bija 440 Lietuvas, 262 Latvijas un 138 Igaunijas bijušie iedzīvotāji. Šie bija pirmie baltiešu DP otrās pasaules kara imigranti. Imigrācijas skaits ar laiku sasniedza apmēram 200 000, un no tiem 20 000 bija latvieši. Šie lielie imigrantu skaitļi uz mūžu mainīja Austrālijas sabiedrisko vijumu.
Galvenā imigrācijas motivācija ministru prezidentam Benam Čiflijam (Ben Chifley) un viņa pēctecim Robertam Menzīsam (Robert Menzies) bija atzīties, ka Austrālijai trūka ne tikai darba spēku, bet valstij nebija jebkādi invāzijas pretspēki.
Kad 1947. gadā Artūrs Kolvels (Arthur Calwell) kļuva par Austrālijas pirmo imigrācijas ministru, viņa pirmais darbs bija parakstīt līgumu ar IRO (International Refugee Organization – Starptautisko bēgļu organizāciju), atļaujot ieceļot imigrācijas masai no neangļu tautām. Šis līgums veidoja vienu no demogrāfiski lielākajām maiņām valsts vēsturē.
Kolvels bija aizsūtījis valdības pārstāvjus uz Vācijas DP nometnēm ar klusu norunu izraudzīt tikai baltiešus, jo tie vistuvāk izskatā līdzinājās britu iebraucējiem. Bija domāts, ka austrāliešiem būtu vieglāk pierast pie viņu gaišām ādām un matiem. Tamdēļ arī prese atbraukušos baltiešus nosauca par Kolvela skaistajiem baltiešiem (Calwell's Beautiful Balts), un kinoteātru ekrānos rādīja viņu iebraukšanu. Šī bija tīšām organizēta mārketinga stratēģija ar mērķi klusināt pretrunas un veidot austrāliešiem pozitīvu noskaņu pret jauniebraucējiem. Tas bija imigrācijas sākums, jo pēc laika iebrauca tautieši no citām nācijām, kas bija ekonomiskie imigranti, kā piemēram, itāļi un grieķi.
Lai austrālieši neuztrauktos par Eiropas imigrāciju, Kolvels apsolīja, ka par katru eiropieti būšot 10 britu imigranti. Plāns īstenojās tikai uz papīra. Ne tikai nebija pietiekami britu, kas vēlējās braukt un nodibināt dzīvi Austrālijā, bet arī nebija pietiekami kuģu, lai tos atvestu! Imigrācijas vilnī bija viens brits uz katru eiropieti.
Sākums kara bēgļiem bija armijas nometnēs, kur ģimenes dzīvoja šķirtas; telpas bija taisītas no koka vai bleķa, un katru dienu bija jācīnās ar agrāk Eiropā nepieredzēto Austrālijas neparasto vasaras karstumu.
Adelaides nometnes vietā Vudsaidā (Woodside) ļaudis tūlīt organizēja sabiedrisku kalendāru un skolu. 1951. gada Ziemassvētkos bērnu sainīšu dāvanās bija saldējums un vakarā sarīkojums, ko palīdzēja veidot vecāki, to starpā Skrastiņu Otīlija.
Liels vīriešu skaits tika norīkots darbā pie dzelzceļiem, un tos pārvietoja dzīvot teltīs vai nu tuvu pie pilsētas Ziemeļterasē (North Terrace), vai Islingtonā. Tie, kas apmetās Ziemeļterases telšu pilsētā, savu pirmo bairīti iedzēra Ņumarketa (Newmarket) hotelī, kas atradās iepretim.
Visi dīpīši tika apzīmēti kā ārzemnieki (angl. aliens) līdz tam, kad pēc divu gadu perioda varēja pieteikties un kļūt par Austrālijas pilsoņiem.
Valdībai, nometinot iebraucējus nometnes dzīvei, bija divi mērķi. Pirmais, lai jaunos austrāliešus (New Australians) izskolotu valodā un kultūrā ar cerību (otrais mērķis), ka tie asimilēsies, ieprecēsies ar vietējiem un kļūs par paraugpilsoņiem.
Gan Kolvels nevēlējās, lai jaunie imigranti turētos kopā vai dibinātu savas sabiedrības, vai namus, tie viņa domas neņēma vērā. Ap 1960. gadu valdība nolēma, ka asimilēšana nav veikusies pēc plāna, jo nevarēja izdzēst imigrantu valodas, saknes un kopīgo sajūtu.
Ar šo atzīšanos Austrālijā veidojās daudzkultūru (multikulturāla) sabiedrība, kas viena pret otru galvenokārt ir iecietīga, respektējot citas kultūras un parašas.
Daudzkultūru sabiedrība
Kad imigranti iebrauca Austrālijā, viņi sastapa zemi, kuru valdīja pēc Lielbritānijas sistēmas, un spēkā bija Baltās Austrālijas politika (White Australia Policy). 1966. gadā Baltās rases likumu atcēla. Tas bija laiks, kad plosījās Vjetnamas karš, un Austrālijā iebrauca Āzijas tautas pirmo reizi kopš iepriekšējā, 19. gadsimta, kad lielāks skaits ķīniešu bija iebraukuši Austrālijā, cerot uz labāku dzīvi, meklējot zeltu.
1970. gadā iesākās citu kultūru atzīšana, atbalstot svešvalodu sestdienas skolas, veicinot svešvalodas, festivālus un ēdienus. Pa šiem 20 gadiem, kā to bija cerējusi valdība, lielāks bariņš tautiešu bija asimilējušies, daži mainot latviskos uzvārdus un sabiedrībai pazuda.
Austrāliešu skolas kursā svešvalodas sāka mācīties ar pirmo vidusskolas gadu, vadoties no tā laika akadēmiskām vadlīnijām, ka maziem bērniem vairāk kā vienu valodu būtu par grūtu apgūt.
No 1950.-1970. gadam Austrālijā bija daudz šķēršļu etniskās identitātes saglabāšanai. Svešvalodas nebija vēlamas publiskā telpā, un plašākā sabiedrībā tautieši bieži saņēma negatīvus vārdus, visbiežāk dzirdamais bija Sasodītais jaunaustrālietis (Bloody New Australian). Jaunieši bija centīgi, atstājot ļoti pozitīvu gaisotni akadēmiskā dzīvē ar savām labajām sekmēm. Tas, ka necieta svešvalodniekus, izveidoja lielāku kopības sajūtu, un pa nedēļas nogalēm tautiešiem bija sarīkojumi un dzīres, kur daudz dziedāja un dejoja.
Ikdienas dzīve arī bija ļoti savādāka. Veikalos bija vienīgā desa, kas dominēja plauktus. To pazina kā Fritz, Devon, Polony, Luncheon vai Belgium, atšķirībā no tā, kurā Austrālijas malā dzīvoja. Tā bija ikdienas pusdienas maizītei lielākā un populārākā sastāvdaļa, bieži ar pārlietu tomātu mērci, kuras šķēlītes mājās bieži sacepa.
Tā kā veikala plauktos bija tikai baltmaize, rupjmaizi cepa mājās; gan raugs nebija tāds kā Latvijā. Tautieši paši arī ķēra zušus un tos žāvēja, pievedot citiem.
Austrāliešu skolas bērnu pusdienas bieži bija pie, pastie vai sausage roll (pīrāgi pildīti ar maltu gaļu vai saknēm, un bulka ar desu). Tas bija laiks, kad standarta austrāliešu vakariņās galvenokārt bija gaļa ar trim ūdenī izvārītām saknēm. Krogus slēdza plkst. 18.00, svētdienās visi brauca uz baznīcu, un pilsēta tukša kā maks. Naudas vienības bija mārciņas, šiliņi un pensi, ko 1966. gadā nomainīja ar dolāriem un centiem.
Galvenie notikumi šai laikā bija:
- 1947. g. 21. jūlijā Kolvels parakstīja imigrācijas līgumu;
- 1948. g. – tiek ražota pirmā Austrālijas Holden mašīna;
- 1948. g. – ieveda 40 stundu darba nedēļu;
- 1956. g. ( Melburnā) – valsts TV raidītājs ABC raida pirmo reizi – ziņas;
- 1956. g. – Olimpiskās spēles Melburnā;
- 1974.-1975. – Austrālijas ministru prezidents Gofs Vitlams (Gough Whitlam) uzskatīja, ka Baltijas valstīm bija maz cerības atgūt neatkarību, un bija pienācis laiks atzīt realitāti un normalizēt attiecības ar Padomju Savienību, atzīstot de jure Baltijas valstu inkorporēšanu PSRS. Katrā pilsētā tika organizēti pieklājīgi protestu gājieni, un pa galvenām ielām gāja rindas tautiešu ar plakātiem, kurus izsekoja televīzijas raidstacijas. Baltieši vienojās un cīnījās sekmīgi apgāzt politiķu domas.
Latvija un Austrālija
Latvija pēc kara bija izpostīta, un tur valdīja Padomju vara un gars. No 1949.-1953. gadam padomju vara ar vilcieniem izveda 20 000 pilsoņus uz Sibīrijas Gulagiem, galvenokārt uz Amūras, Omskas un Tomskas apgabaliem. Tur daudzi nepārdzīvoja smagos spaidu nometņu apstākļus un nolika galvu pēdējā dusā. Izsūtītie ar savām ģimenēm bija apzīmēti kā bīstami. Gan lielāko tiesu bija zemnieki, bet bija arī pilsētnieki ar atbildīgiem amatiem. Galvenais mērķis Padomju valdībai bija sagraut saimniecības, lai varētu īstenot lauksaimniecības kolektivizāciju – kolhozus. Atbrīvošana sākās 1956. gadā, dažus gadus pēc Staļina nāves. Tie daži ļaudis, kas izdzīvoja Sibīriju un atbrauca atpakaļ uz Latviju, bija bailīgi un slimi. Viņus turpināja vērot un aizliedza sazināšanos ar ārzemēm.
Latvijas veikalos bija garas rindas pēc pārtikas, un darba ētika mainījās, jo gan ja visiem darbs bija, tie bieži pusi dienas neparādījās, jo stāvēja rindā pēc pārtikas.
Sazināšanās ar vēstulēm starp zemēm bija lēna, bieži satura dēļ vēstules netika saņemtas, un saņemtās bija cieši cenzētas. Ar laiku visi iemācījās lasīt starp rindām. Tāpat kā vietējā Latvijas presē, ja bija liels uzsvars par lidmašīnas drošību un vareno gaisa rekordu, tad visi saprata, ka kāda bija ātrāk satikusies ar zemi un gājusi kaut kur Krievijā bojā.
Abās zemēs vodkas pudele dažiem bija dienas pirmā palīdzība. Latvijā to varēja paši taisīt, Austrālijā to veikalā iegādājās, un ar ciemiņa ienākšanu pirmais uz galda bija mazās glāzītes ieraut uz draudzību. Alkohola problēmas bija abās pusēs, visi gribēja aizmirst briesmas, bet dažiem tās bija tik lielas, ka ar ikdienas dzīvi netika galā.
Latvijā reliģiju dažādos veidos ierobežoja un apkaroja, un svētkus – Lieldienas vai Jāņus nosvinēja klusi aiz slēgtām durvīm. Tas bija laiks, kas veicināja kaimiņam kaimiņu nodot par pretvalstisku darbību. Latvijā valdīja nedrošība, neuzticība vienam pret otru un daudziem garīga depresija.
Latvijā tie, kam bija radinieki rietumos, darba laukos nereti netika pie augstākiem amatiem, radot ģimenēs pārmetumus un bieži izārdot ģimenēs savstarpējo uzticēšanos, atstājot rētas uz mūžu. Tā pati doma 1970. gados ietekmēja šejienes tautiešus augstākos valdības darbos, piemēram, aizsardzībā. Informēja, ka radu drošība būs apdraudēta un darbā nevarēja pakāpties pa karjeras kāpnēm.
Visi mēģināja radiem un draugiem palīdzēt, un Adelaidē liels atbalsts un palīdzības punkts bija Oļģerta Strauta latviešu grāmatnīcas veikals pilsētas Pirija (Pirie) un Česera (Chesser) ielas stūrī. Strauta kungs nosūtīja uz Latviju palīdzības pakas un naudas pārsūtījumus. Viņa zināšanas un palīdzība bija ļoti novērtēta, un veikalā vienmēr grozījās daudz tautiešu.
Austrālijas latviešu sabiedrībā šad tad veidojās domstarpības starp vecāko un jaunāko paaudzi, īpaši 70tos un agrajos 80tos gados kultūras sakaru un citos jautājumos.
Kā agrākajos smagos gados un laikos Latvijas vēsturē, tautu abās malās vienoja dziesma. Tā bija un vēl tagad ir tautas balss, spēks un tās gars. Tāpat kā iemācījās lasīt vēstuļu ziņas starp rindām, tā arī dziesmām bija zemteksts. Okupācijas gados dziesma spēlēja lielu lomu, lai uzturētu tautas garu. Tautas spēks parādījās organizētajā Baltijas ceļā, lielajos Dziesmu svētkos un Pūt, vējiņi! vārdos un skaņās.
Marija Perejma
Laikrakstam „Latvietis“
Turpmāk vēl
SLUDINĀJUMI
SLUDINĀJUMI
BookDepository.com
