Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Agrīnie latviešu iebraucēji Austrālijā

Uldis Siliņš par Alda Putniņa angļu valodā sastādīto grāmatu

Laikraksts Latvietis Nr. 142, 2011. g. 20. apr.
Uldis Siliņš -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Aldis L. Putniņš, mums pazīstamais psihologs un kultūrvēsturnieks, ir nācis tautās ar jaunu grāmatu angļu valodā Early Latvian Settlers in Australia (Agrīnie latviešu iebraucēji Austrālijā). Viņa spalvai gan šoreiz no 14 nodaļām pieder tikai četras, bet visur ir jūtama viņa redaktora roka. Ja jūs nekā nebūsit dzirdējuši par pirmajiem iebraucējiem Austrālijā un domājat, ka pirmdzimtība pieder mums, Otrā Pasaules kara dīpīšiem, ja neskaita Kārli Nīci un vēl saujiņu pirmskaranieku, tad jūs gaida pārsteigums. Aldis lasītājam ir atvēris savu pūra lādi, un kas gan tur viss nav iekšā – Liesmas teroristi, 1905. g. revolucionāri, jūrnieki, Latvijas brīvvalsts piekritēji, latviešu anzaki, sociālisti un nacionālisti, laupītāji un slepkavas. Tur pat ir atrodams Kurzemes hercogs Jēkabs! Es domāju, ka lasītājs būs pārsteigts par pēdām, ko latviešu izcelsmes cilvēki ir atstājuši šajā kontinentā jau pirms mums. Varbūt vienam otram nepatiks viņu politiskā nosliece un darbības vide, bet reizē rodas zināms lepnums: redz, latvietis nav ar pliku roku ņemams!

Vēsturnieki nebūs pārsteigti, ja teikšu, ka Austrālijas karogā zilā lauka vietā, ko grezno Dienvidus Krusts ar britu karogu miniatūrā, varēja būt vēzis sarkanā laukumā – Kurzemes hercogistes karogs. Tā nav Putniņa pīle! (Piedod, Aldi!)

* * *

Pirmie divi Latvijā dzimušie jūrnieki nonāk Austrālijā ar holandiešu jūras braucēja Vilema Devlaminga (Willem de Vlamingh) ekspedīciju jau 1697. gadā. Periodā no 1818.-1829. g. Tasmānijas soda kolonijā mīt atkal divi Latvijā dzimušie.

No 1850. gada Austrāliju savos braucienos sāk arvien vairāk apmeklēt latviešu jūrnieki un arī viens otrs emigrants. 1891. g. no naturalizācijas dokumentiem redzams, ka Austrālijā dzīvo 158 personas, kas dzimušas Latvijā.

Liela latviešu ieplūde Austrālijā sākas pēc 1905. g. revolūcijas. Viens no tādiem bija mums tik labi pazīstamā sabiedriskā darbinieka, nelaiķa Eduarda (Edža) Voitkuna tēvocis Andrejs Voitkuns (Andrejs Voitkun,1885-1971), par kuru grāmatā ir atsevišķs raksts. Autors P. Dennis, PhD ir vēstures profesors emeritus Jaundienvidvelsas universitātē.

Viens otrs no manas un vēl vecākas paaudzes atcerēsies Luizi Zariņu-Andersoni (Luise Sarin-Anderson) no Ašfildas, kuras ģimenes gaitas grāmatā ir aprakstījis viņas mazdēls Ērls Juers (Earl Ewers).

Luise ar vīru Jāni ir Latvijas brīvvalsts atbalstītāji un cītīgi organizē un piedalās nacionālo latviešu pasākumos. Par nopelniem Latvijas valdība Luizei piešķir Atzinības krustu. Pēc jaunā emigrantu viļņa ierašanos sadarbība izplēn. Luise nodzīvo līdz 104 gadu vecumam.

Pārsteidzoši informatīvs un interesants raksts ir par latviešu anzakiem, resp. Latvijā dzimušajiem karavīriem Austrālijas armijas rindās Pirmā Pasaules karā. Autore ir E. Govor, PhD, pētniece (Research Fellow) rakstniece un vēsturniece pie Austrālijas Nacionālās universitātes. Viņa, kopā ar A. Putniņu, ir sastādījusi iespējami pilnīgu anzaku sarakstu (Latvian Anzacs: from Abelscaln to Zeeman). No 157 Latvijā dzimušajiem karavīriem, 112 ir bijuši galvenokārt latvieši un lībieši, lai gan daļai bijis tēvs vai māte sveštautieši. Un vēl kas! Latviešu anzaks Džons Bepers (John Bepper), divreiz ievainots, pēc kara izmācījies krāsotāja arodu un sarakstījis 1932. g. Himnu ostas tiltam. Grāmatā citēts viens pants. Es ceru, ka viņš ir bijis labāks krāsotājs nekā dzejnieks.

Ļoti interesants ir Putniņa raksts Ceļotāji un palicēji; piecas vinjetes (Travellers and Settlers; five vignettes) par pieciem latviešu dēkaiņiem. 1927. gadā Austrālijā uzpeld neparasts vīrs ar latviešiem neparastu uzvārdu – Julius de Vilnīts, kas ar divriteni apbraukājis puspasaules un bijis ceļā 16 mēnešus. Penritas priekšpilsētā ir viņa vārdā nosaukta iela – De Vilnits Parade. De Vilnits ir bijis vīrs ar lielām pretenzijām.

Vēl divi latviešu pasaules apceļotāji ar ļoti nelatviskiem vārdiem – Emanuels Kotulskis un Masluks, abi žurnāla Atpūta reportieri pirmo reiz vēsturē krusto Sīrijas tuksnesi no Damaskas līdz Bagdādei uz motocikla. Persijā viņiem uzbrūk bandīti, un par to uzbrucēji samaksā ar savām dzīvībām.

Kāds tam sakars ar Austrāliju? Kotulskis, presē aprakstīts kā 32 gadus vecs latvietis, ir jau pirms Vilnīša apbraucis Austrāliju uz divriteņa.

Dēkaiņa Freda Rebella, (īstā vārdā Pauls Sproģis) brauciens pāri Klusajam okeānam no Austrālijas uz ASV tiek sumināts par vienu no visievērojamākajiem un visu laiku labākiem jahtu braucēju sasniegumiem. Neviens to nebija izdarījis 18 pēdu garā buru laivā ar vaļēju kajīti, pārsegtu ar brezenta jumtu. Burāšanas un navigācijas māku viņš apguvis pašmācības ceļā, zēģelējot pa Sidnejas ostu. Visa viņa dzīve ir bijis viens vienīgs dēku romāns.

Pie madāmas Lidijas Aleksandrovnas Mortill gaitām es ilgi nekavēšos, lai gan daži fakti latviešu lasītāju interesēs. Viņa nāk no turīgas krievu ģimenes, studē Parīzē, tur apprecas ar francūzi, kas drīz nomirst, tad apprecas Ēģiptē ar austrāliešu virsnieku, bet tas pazūd Francijas karalaukos. Kad Krievijā sākas 1917. g. revolūcija, Lidija izšķiras doties pie sava nelaiķa vīra ģimenes. Austrālijā viņa apprecas ar bagātnieku Viljamu Mortillu, daudz ceļo, arī uz Latviju, kur tagad dzīvo viņas māte un māsa Natālija, precējusies ar nākamo Latvijas ārlietu ministru V. Munteru. Pirmā telefona saruna starp Latviju un Austrāliju notikusi 1937. gadā, kad Viljams telefonējis savai sievai uz Rīgu.

Beidzamais stāsts ir par Emīlijas tanti. Precējusies ar bijušo latviešu strēlnieku Alfredu Kleinu, viņa nonāk Austrālijā ap 1920. gadu vidu. Sākumā Alfreds pelna naudu kā profesionāls lauzējs, bet, kad tam pieliek punktu veselības problēmas, viņš atgriežas pie sava miesnieka aroda un gatavo aknu desas, bet tās austrāliešiem neiet ne pie sirds, ne vēderā. Emīlijai ar veikala darījumiem iet labāk. Viņa gatavo smaržvielas, ko pārdot vietējos tirdziņos, uzpērk lētus apģērbus, ko vēlāk ar peļņu pārdod tālāk, pēc dažiem gadiem nopērk lielu māju un iekārto pansionātu. Vēlāk viņa iegādājas vēl dažas mājas Melburnā. Pēc tuvinieku aprakstiem spriežot, viņa ir bijusi īsts karakters. Emīlija no šīs pasaules šķīrusies 1974. gadā.

Vēl par vienu dēkaini, kas Dienvidaustrālijā atstājis savu zīmi, raksta D. Langmead, PhD, Arhitektūras un dizaina departamenta profesors Dienvidaustrālijas universitātē. Ja saka, ka dzīve ir raiba kā dzeņa vēders, tad Friča Bērziņa, alias Bojenski, alias Eglit, alias Ellenberg, alias Ellenberg-Bersin un visbeidzot Bill Ellenby dzīve ir bijusi tik raiba, ka raibumu pietiktu desmit dzeņu vēderiem. Apstāsimies tikai vietā, kad Bils pēc smaga bankrota 53 gadu vecumā izšķiras būvēt māju pats un 1939. gadā nopērk uz nomaksu divus nelielus zemes gabalus jaunā priekšpilsētas rajonā, iemaksājot tikai divas mārciņas un paņem vajadzīgos būvmateriālus uz 3 mēnešu nomaksu. Pēc 21 mēneša Elenbijiem ir divas dzīvojamās telpas un 1950. gadā deviņas. Vienīgais, ar ko jaunā māja nevar lepoties, ir arhitektoniskais dizains. Jau 1945. gadā viņš ievieto vakara avīzē sludinājumu, piedāvājot dalīties no savas pieredzes ar cilvēkiem, kas grib tikt pie savas mājas, bet cieš no naudas trūkuma. Piedāvājums, atvērt savu māju inspekcijai, rod milzīgu atbalsi. Uz viņa māju svētdienās dodas simtiem cilvēku. Drīz tiek noorganizēta sanāksme telpās, kur Bils turpina sludināt savu mesiānisko ziņu. Mītiņa ierosmē dzimst Dienvidaustrālijas māju būvētāju klubs. Bils Elenbijs mirst 101 gada vecumā.

Par Austrālijas un Latvijas tirdzniecības sakariem 1918-1940 raksta bijušais Austrālijas latvietis Dr. oec. V. P. Karnups. Tie sākušies, galvenokārt, pateicoties dažu Latvijas Goda konsulu pūliņiem. Latvija eksportējusi kokmateriālus, grāmatu papīru, dzērvenes, slotas kātus (!) u.c. un importējusi linus, ādas un dzīvnieku taukus. Pārsteidz, ka uz Latviju eksportēti arī āboli.

Par Latvijas Goda konsuliem Austrālijā pirms Otrā Pasaules kara raksta mag. hist. I. Didrihsone-Tomaševska.

Pirmais un arī vienīgais latviešu tautības goda konsuls Austrālijā (Latvijas konsulārais aģents) ir bijis Kārlis Alksne. Pēc viņa atteikšanās no amata Latvijas Ārlietu ministrijas uzskati bija mainījušies un turpmāk par Goda konsulārajiem pārstāvjiem iecēla tikai no austrāliešu uzņēmēju un veikalnieku vidus.

Visaktīvākais un efektīvākais Goda konsuls ir bijis Normans Maklauds (Norman McLeod) no Sidnejas. Iecelts 1931. gadā, viņš paliek šai amatā līdz 1958. gadam.

Nodaļā Pētera Krāsotāja ēnā: latviešu anarhisti Austrālijā, vēstures profesors emeritus modernās vēstures departamentā, Mekvarija universitātē F. G. Clarke, PhD, raksta par diviem Liesmas anarhistiem Rietumaustrālijā un par latviešu terora grupas Liesma varas darbiem Londonā, kas savu kulmināciju sasniedz kaujā Sidnejas ielā (Siege of Sidney Street). Tāds kaut kas vecajā Londonā vēl nebija bijis redzēts! Divi latviešu anarhisti ar pistolēm spēj pretoties 8 stundas pret policistu simtiem, 124 karavīriem, bruņotiem ar šautenēm, ložmetēju, diviem lielgabaliem, ievainojot piecus policistus, vienu karavīru un četrus skatītājus. Vinstons Čērčils vēlāk rakstīja savās atmiņās: Mēs bijām sastapušies ar pirmšķirīgu noziegumu un augstas klases kriminālistiem, kam nebija līdzinieku Anglijā vairākas paaudzes. Sidnejas ielas notikumus izmanto Alfreds Hičkoks filmā Cilvēks, kurš par daudz zināja (The Man Who Knew Too Much). Daudz tuvāk patiesajiem apstākļiem ir Hamera Sidneja ielas ielenkums (The Siege of Sidney Street). Par šo notikumu ir sarakstītas arī vairākas grāmatas un vairākas dokumentārās filmas.

Liesmas teroristam Jānītim (A. Marenam) izdodas izvairīties no aresta, izceļojot uz Rietumaustrāliju kopā ar dvīņu brāļiem Dregeriem un Ernesta Dregera līgavu, 18 gadīgo Latvijas žīdieti Sāru Līgum. Viņus sponsorē Ernests Dregers, kas jau ir ieradies Austrālijā un sameklējis iebraucējiem darbu. Drīz sākas naidošanās Sāras dēļ. Ernests Dregers nopērk medību bisi, kas izrādās zagta, un viņu apcietina un apvaino zādzībā un zagtas mantas saņemšanā. Dregeru notiesā uz 3 mēnešiem spaidu darbos. Viņš sarūgtināts ziņo autoritātēm, ka Jānītis ir krievu anarhists, kas piedalījies vairākās slepkavībās Londonā un Rīgā. Jānīti ar draugu apcietina, bet pierādījumu trūkuma dēļ viņus atbrīvo. Kā Jānītis, tā Ernests Dregers un viens no dvīņu brāļiem pievienojas anzakiem un laimīgi sagaida kara beigas. Ernestam ar Sāru ir bijuši 6 bērni. Marens mirst 1929. g. satiksmes negadījumā.

Par 1905. g. revolūciju un latviešu emigrantiem Austrālijā stāsta Latvijas universitātes Dr. hist. Līga Lapa. Pie revolūcijas iemesliem un tās gaitu es tuvāk nepakavēšos, tikai pieminēšu vienu no viņas minētajiem agrīniem iebraucējiem. 1905. g. revolucionārs Brencis Rozentāls, pieņemtais vārds Alfred Fredberg, bijis viens no pirmajiem Adelaides taksometru šoferiem.

Par latviešu radikāļiem Austrālijā raksta E. Govors. Viens tāds ir bijis mans vārda brālis Jēkabs Augusts Siliņš, kas nonāk Austrālijā 1908. g. Siliņš ir dēkainis. 1916. g. viņš, atstājis Sidnejā sievu un meitu, braukā starp Krieviju un Ķīnu, veicot dažāda rakstura veikala darījumus. Piemēram, Krievijas pilsoņu kara laikā viņš pārdod zābakus, drēbes u.c. krievu armijai (!!!) 1925. g. Austrālijas valdības iestādes atņem viņam pilsonību, apvainojot Siliņu opija un citu narkotisku vielu kontrabandā un netīros veikala darījumos. 1913. gadā Brisbanē ierodas divi latvieši: Jūlijs Veide-Johansons un Ansis Kalniņš un tūlīt sāk darboties Krievu emigrantu apvienībā un citās krievu organizācijās.

1915. g. Jūlijs Johansons mēģina savākt latviešus vienkopus jaunā politiskā organizācijā. Krievu emigranta apvienības laikrakstā ievietotais sludinājums ir krievu valodā, tikai pulciņa nosaukums – Auseklis, rakstīts latiņu burtiem. Tāpat aktīvs Krievu kluba biedrs Port Pīrijā ir Pēteris Gailītis un citi.

Drīz pienāk ziņa par politisko amnestiju. Politiskie bēgļi, starp viņiem arī latvieši, saņem samaksātu brīvu ceļu no Krievijas pagaidu valdības. Četri latviešu radikāļi, kas bija nokavējuši pieņemt Krievijas pagaidu valdības laipno, kaut arī negudro piedāvājumu, saņēma brīvu ceļu no Austrālijas valdības, bet daudz dramatiskākos apstākļos. Viņus deportēja.

* * *

Aldis Putniņš nodaļā Agrīno iebraucēju organizācijas Austrālijā raksta, ka latvieši bieži bijuši locekļi un dibinātāji organizācijām, kas apvienojušas etniskos krievus, latviešus, ukraiņus un žīdus, resp. visus, kas bēguši no kopēja ienaidnieka – Krievijas carisma. Agrīnās latviešu organizācijas Austrālijā ir bijušas pavisam piecas. Sestā nodibinājusies tūlīt pēc Otrā Pasaules kara un pārtapusi par Sidnejas Latviešu biedrību, kas pastāv vēl šodien.

1928. gadā Sidnejā ierodas operdziedonis Kārlis Nīcis. Sadabūjis agrāko Latviešu pulciņa biedru adreses, Nīcis sācis viņus apmeklēt. Lielais vairums bijis strādnieku, precējušies ar austrālietēm, un pelnījuši dienišķo maizīti smagā darbā. Latviski viņi runājuši lauzīti, bet angliski ar latvisku pieskaņu. Vienu tādu sarunu Nīcis apraksta savās atmiņās par pirmajiem Jāņiem. Kādam tautietim, lai izsacītos, ir bijušas vajadzīgas veselas trīs valoda –- latviešu, angļu un krievu, piemēram, „Džonij prazdņik ziņģes“ viņš „rememberējot no golovas.“

Nīcim izdodas pārliecināt visu frakciju reprezentantus sarīkot kopējus Jāņus. Sarīkojums norit lielā omulībā un harmonijā līdz pat agrai rīta stundai, kad nolemj dibināt jaunu sabiedrisku organizāciju – Sidnejas Latviešu klubu. Savukārt ap 1930. gadu Latviešu pulciņa vecā gvarde nodibina Sidnejas Latviešu strādnieku biedrību. Kopēju valodu viņi ar Latviešu klubu nav spējuši atrast.

* * *

Grāmata ir iznākusi Sterling Star Pty Ltd apgādā, ar 237 lpp., bagātīgu foto attēlu klāstu un izcili labā valodā. To var pasūtīt laikraksta Latvietis redakcijā. Cena – AUD 32, ar piegādi Austrālijā un AUD 40, ar piegādi ārpus tās.

Ticiet man, to ir vērts iegādāties.

Uldis Siliņš
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com