2020. gada Ziemassvētki Pertā

Palielināt / Enlarge

Ziemassvētku vecis ar mums visiem nofotografējās. FOTO Jānis Purvinskis.

Svētdien, 13. decembra, pēcpusdienā Pertas latvieši rīkoja savu Ziemassvētku Eglīti. Nu jau tagad tā iegājies, ka Eglīti rīkojam pēcpusdienā, jo lielāko daļu mēs jau tādi vecāki palikuši, un mums pa vēlu tumsu ne visai patīk braukt.

Tā nu jau ap plkst. 12.30 ciemiņi sāka pulcēties Daugavas Vanagu kluba telpās. Mūsu skaits jau stipri sarucis, un tad par tuvuma ierobežojamiem mums nav ko raizēties. Vanagu kluba telpas ir omulīgākas nekā mūsu Lielā zāle. Tagad jau vispār sanāk maz ciemiņu, jo visas kopienas jau palikušas daudz šaurākas, un tie paši ļaudis vien apmeklē visus mūsu sarīkojumus. Vanadzes jau bija rūpējušās, un galdi bija klāti un pušķoti un arī ar dziesmu lapiņām. Tātad, vismaz varēsim nodziedāt kādu Ziemassvētku dziesmiņu, kura varbūt atsauks atmiņā kādus jaukus dzimtenes Ziemassvētkus.

Kā jau mums ierasts, iesākām ar DV valdes priekšsēža Ilmāra Rudaka apsveikumu visiem par ierašanos, un tad Ilmārs lūdza mūsu mācītāju Guni Balodi iesākt mūsu Eglītes svinības ar Dieva vārdiem, ko mācītājs arī darīja, nolasot piemērotos pantus no Bībeles un lūdzoties mums Savu svētību, mūsu Kunga Jēzus Kristus dzimšanas dienā.

Tā kā dziesmu lapiņas jau bija uz galda, mēs vienojāmies, dziedot Klusa nakts, Svēta nakts. Vēlāk dziedājām arī citas mums labi pazīstamās Ziemassvētku dziesmiņas. Pa starpu Jūlijs Bernšteins mūs priecēja ar skaistām dzejoļu rindiņām, un kur bija, kur nē, te pie durvīm jau kāds klauvē!

Ho! Ho! Hoo! Pats Ziemassvētku vecis ar lielu tarbu un sakām, ka esot ļoti noguris un gandrīz nosalis, jo, Latvijā termometrs gan neesot plusos, bet nu jau gan mīnusos. Nolicis lielo tarbu pie zemes, Ziemassvētku vecis vēl noprasīja, vai vanagi un vanadzes ir bijuši kārtīgi, darbīgi un tad nu katram, kura vārdu izsauca, bija nu jāiet pie vecīša un jāskaita pantiņš, citādi nekādu dāvanu nevarējām saņemt. Meitenes, kuras bija bijušas visai paklausīgas, pat varēja vecītim nosēsties uz ceļiem. Bija gan visi to gadu labi mācījušies, jo neviens nu tukšā nepalika. Tad jau tā kā mēs visi esot bijuši tik labi pat pa šo vīrusa gadu, Ziemassvētku vecis ar mums visiem nofotografējās un ar visu, nu jau ne tik lielu, tarbu vecis aizgāja uz citu pusi dāvāt dāvanas citiem labiem bērniem.

Mūsu dāmas bija atkal rīkojušās. Jā, kā Ziemassvētku vecis pa durvīm ārā, tā skaties, viņas tikai pasaka: galdiņ klājies, un mūsu viesu galds pilns ar visvisādiem labumiem. Tagad nu tikai ēšanas vaina. Tā nu ēdām un dzērām kā jau pa svētkiem pienākas, un tam visam pa virsu vēlāk atkal kūkas, cepumi un kafija vai tēja. Bet nu gan: „Paldies Dieviņam, paldies māmiņai – puncītis pilns gan.“ Nu tad atvadījāmies, vēl novēlējām viens otram laimes, un katrs aizgāja uz savu pusi.

Paldies Draudzes dāmām, paldies vanadzēm, paldies vanagiem un paldies visiem, kuri bija nākuši sagaidīt Kristus dzimšanas svētkus ar draugiem. Un lai visi atkal tiekamies šai pašā vietā arī nākamgad.

Beigās Ilmārs mums novēlēja svētīgus svētkus un sekmīgu 2021. gadu.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“