Daugavas Vanagu organizācijai – 75 gadu jubileja

Daugavas Vanagi

Palielināt / Enlarge

Varimants Plūdons. FOTO no Varimanta Plūdona personīgā arhīva.

Organizāciju jubilejas parasti tiek atzīmētas katru gadu, bet daudz lielāka vērība tiek piegriezta tā sauktiem apaļiem gadiem – 25, 50,...

Šī gada beigās, 28. decembrī, Daugavas Vanagu organizācijai būs 75 gadu jubileja. Ja kādreiz varējām lepoties ar turpat 10 000 biedriem, tad diemžēl šodien, tāpat kā visām bijušās trimdas organizācijām, arī Daugavas Vanagiem biedru skaits ir manāmi sarucis, bet, neskatoties uz to, mēs vēl esam spēcīgi un neturam rokas klēpī.

Daugavas Vanagu Centrālā valde, nodaļas, apvienības un kopas vienmēr ir sekojušas organizācijas dibinātāju norādījumam, ka vissvarīgākais ir sniegt palīdzību ievainotiem un citās veselības grūtībās nonākušiem bijušiem leģionāriem un viņu ģimenēm. Visus šos pastāvēšanas gadus tas ir veikts ļoti sekmīgi, un tiklīdz Latvija atguva neatkarību, atvērās vēl plašāks aprūpes lauks. Rīgā tika izveidota DV Centrālās valdes pārstāvniecība, caur kuru virzīja (un to vēl dara šodien) visus aprūpes līdzekļus sadalei bijušajiem leģionāriem, invalīdiem, daudzbērnu ģimenēm un citiem grūtdieņiem dzimtenē. Šeit gan jānorāda, ka vairākus gadu desmitus pirms Latvijas neatkarības atgūšanas DV Centrālā valde bija izkārtojusi, ka (ierobežotā veidā) tomēr varēja sniegt palīdzību bijušajiem leģionāriem Latvijā un pat nosūtīt sainīšus uz Sibīrijas soda nometnēm.

DV Centrālai valdei 1940. gadu beigās 50-to gadu sakuma bija darba pilnas rokas, jo organizācija bija vēl jauna, daudz un dažādas bija prasības. Pilnā spēkā turpinājās latviešu trimdinieku izceļošana uz aizjūras zemēm, kur bez liekas kavēšanās tika dibinātas jaunas Daugavas Vanagu nodaļas, apvienības un kopas. Sakarā ar izceļošanu uz daudzām aizjūras zemēm, nevaru atturēties nepieminējis runas, kuras esot cirkulējušas Zēdelgēmas nometnē. 7877 bijušie latviešu leģionāri un ievērojams skaits gaisa spēku izpalīgi bija nolēmuši dibināt aprūpes organizāciju, kuru pēc dibināšanas nosauca – Daugavas Vanagi. Nometnē arī bija kādi četri tūkstoši kara gūstekņu, kuri toreiz vēl nebija ieinteresēti iesaistīties jaunajā aprūpes organizācijā. Protams, viņu starpā bija tādi, kas nievājās un izsmēja DV biedrus – tiklīdz atvēršoties dzeloņa drāšu vārti, tā visos četros vējos izjukšot Daugavas Vanagu organizācija. Nevaru noliegt, zināmā veidā viņiem bija taisnība. Pēc atbrīvošanas no gūsta Daugavas Vanagi tiešām izklīda četros vējos, bet tanī trimdas patvēruma zemē un pilsētā, kurā viņi nonāca, tie pie pirmās izdevības dibināja Daugavas Vanagu nodaļas, un Zēdelgēmas skeptiķi palika putna ģīmī, jo Daugavas vanagi neizjuka visos četros vējos, bet izplēta savus spārnus četros kontinentos un dažu gadu laikā varēja lepoties ar 133 nodaļām.

DVCV uzsāka Latviešu leģiona vēstures dokumentu apzināšanu ar domu tos sakopot ne tikai arhīvam, bet varbūtējai publicēšanai par latviešu karavīru gaitām Otrā pasaules karā. Dažādu iemeslu dēļ viss negāja tik gludi, kā bija cerēts; dokumentus apzināt, izskatīt un izvērtēt, kuru saturs iederētos ievietošanai grāmatā, prasīja daudz vairāk laika nekā bija domāts. Dokumentu bija ļoti daudz, un nebija šaubas, ka vienā grāmatā tie nebūs ievietojami, bet jāsāk laicīgi rēķināties, ka būs nepieciešams sagatavot un izdot grāmatu sēriju. Pēc ilgas gaidīšanas 1972. gadā notika Latviešu karavīrs Otrā pasaules karā 1. grāmatas atvēršana. Pēc nepilna gada sekoja otrā grāmata, tad trešā. Pagāja vēl daži gadi, kad ar 11. grāmatu noslēdzās šī grāmatu sērija. Tā ir ļoti plaša ar neapšaubāmi akurātu saturu par latviešu karavīru darbību un likteņiem Otrā pasaules karā cīņā pret sarkano armiju.

Daugavas Vanagu organizācijas darbības pamatā bija aprūpe, bet drīz vien sāka izveidoties dažādas citas nozares. Viena no tām Ārējās informācijas nozare rūpējās, lai iepazīstinātu politiķus, birokrātus, presi un, protams, arī patvērumu zemju vietējo sabiedrību par latviešu tautas un Latvijas traģisko likteni. Šīs nozares darbinieki bija zinīgi un neatlaidīgi. Par viņu neatlaidību varēja teikt, ja nevarēja iekļūt par priekšdurvīm, tad bija jāizmanto aizmugures durvis. Visus trimdas gadus gandrīz visu Rietumu valstu politiķi un birokrāti neatzina, ka Latvija ir PSRS sastāvdaļa, bet vienmēr bija jāpiestrādā, lai viņi nekristu par upuri plašai sarkano dezinformācijai. PBLA un trimdas zemju jumta organizācijas veica milzīgu informācijas darbu, bet nav šaubas, ka ievērības cienīgs paldies par nacionāli politisko darbu pienākas Daugavas Vanagiem.

Gadu gājumā par plašāko un līdz šai dienai aktīvāko ir izveidojusies Vanadžu nozare. DVCV aicināta, 1950. gadā Marija Ķeņģe uzņēmās izveidot un vadīt Vanadžu nozari. Līdz ar to viņa tika apstiprināta kā balsstiesīga DV Centrālās valdes locekle. Sakot ar 1967. gadu, Marija Ķeņģe bija pirmā tikai vanadžu vēlēta DV organizācijas vanadžu priekšniece. Šis vēlēšanu veids vēl pastāv šodien, un katrus trīs gadus no uzstādītām kandidātēm vanadzes ievēlē DV organizācijas vanadžu priekšnieci.

Nez vai ir bijis kāds DV sarīkojums, vai cita veida pasākums, kurā savu roku nav pielikušas vanadzes, bieži vien iznesot sarīkojuma izkārtošanas smagumu. Nav arī šaubu, ka viņu palīdzība Aprūpes nozarē ir neatsverama. Prātā nāk gadus desmit atpakaļ viena vanaga teiktie zīmīgie vārdi: „Ja nebūtu vanadzes, nez vai mums večiem vairs būtu šī organizācija.“

Kā jau iepriekš tika minēts, ka dažos gados Daugavas Vanagiem globālā mērogā tika nodibinātas 133 nodaļas vai apvienības. Izveidojās teātra kopas, kori, literārie pulciņi, bibliotēkas, tautas deju kopas u.c. Lai visu koordinētu pie DVCV un lielākām nodaļām un apvienībām izveidoja Kultūras nozari. Kulturālā aktivitāte izveidojās ļoti plaša, un ieguvēja bija visa latviešu trimdas sabiedrība ne tikai lielās, bet arī mazākās pilsētās, izbaudot teātru viesizrādes, koncertus, tautas deju uzvedumus u.c. Varbūt daudziem nav zināms, ka pirmos divus Dziesmu svētkus Kanādā izkārtoja Daugavas Vanagi; tās gan saucās Dziesmu dienas, bet bija tiešās priekšteces Kanādas Latviešu Dziesmu svētkiem.

Ar plašu sarīkojumu virkni 1966. gadā Čikāgā notika pirmās Daugavas Vanagu Globālās Dienas, sabiedrības atsaucība bija liela. Globālo Dienu ietvaros notika arī DVCV gadskārtējā sēde, uz kuru ieradās visu zemju pārstāvji. Daudz bija pārrunājams, plaši bija nākotnes darbības plāni, tālab toreiz DVCV gadskārtējās sēdes prasīja trīs dienas. Viens no lēmumiem bija, ka DV Globālās Dienas tiks rīkotas ik piecus gadus, katru reizi citā zemē. 1986. gadā DV 5. Globālās Dienas notika Vācijā, Freiburgā. Trimdas saime sāka novecot un manāmi sarukt, DVCV nāca pie slēdziena, ka Globālo Dienu starplaiks – 5 gadi ir par garu un liedz daudziem izbaudīt nākamās, tālab nolēma turpmāk tās rīkot katru trešo gadus.

1999. gadā DVCV sēdē Vācija nāca ar ierosinājumu DV 10. Globālās Dienas 2001. gadā rīkot Valmierā, Latvijā, protams izkārtošanu veiktu DV Vācijā valde. Ar to beidzot piepildītos Daugavas Vanagu un vanadžu 56 gadus garais sapnis, rīkot DV Globālās Dienas un DVCV sēdi, brīvā, neatkarīgā Latvijā, par kuru Otrā pasaules karā ar ieroci rokā bija cīnījušies organizācijas dibinātāji.

Valmieras pilsētas dome bija ļoti pretimnākoša un DVCV sēdes vajadzībām uz 3 dienām nodeva mums savas telpas. Grūti izteikt vārdos to pārdzīvojumu, kuru izjutu, ka nu ir pienācis sen ilgotais brīdis atklāt un vadīt pirmo DVCV sēdi Latvijā. Sagadījās, ka Omskas apgabala latviešu koris, kurš bija piedalījies Rīgas 800 gadu jubilejas koncertā, atpakaļceļā uz Krieviju bija piestājušies Valmierā. Viņi lūdza atļauju mums nodziedāt pāris dziesmas, mēs tam ar prieku piekritām. Vairākumam mums bija miklas acis, un krūtīs kaut kas žņaudza, kad koris dziedāja Par dzimteni dziesma man sērīgi skan... Sveša vara mūs izkaisīja pa pasaules malām, bet kā Omskas latviešu koris pierādīja, ka nav tāda vara, kas latvietim var atņemt sapni par dzimteni.

DVCV sēde 1997. gadā Klīvlandē, ASV no 22. līdz 24. jūlijam bija mana pirmā kā DV priekšniekam. Vēl šodien stāv prātā A. Lindena paskaidrojumi par Lestenes Brāļu kapu izveidošanu. Viņš norādīja, ka šī doma ir DV Austrālijas ieteikums, un to arī atbalstot latviešu uzņēmējs Anglijā E. Gailis, kas šo kapu izveidošanai jau noziedojis divdesmit tūkstoši angļu mārciņas. Klātesošie tika iepazīstināti ar ļoti iespaidīgu Lestenes Brāļu kapu plānu un maketa fotogrāfiju. Tomēr, lai projektu iedzīvinātu, bija nepieciešams izkārtot konkursu. Plāns, kuru pieņēma, ir tas, ko redzam šodien Lestenē. Vienbalsīgs bija DVCV lēmums – šis projekts jāatbalsta visu iespēju robežās. Daudz un dažādi bija šķēršļi, bet kad 1998. gadā nodibināja Kurzemes Brāļu kapu fondu, kuru vadīja Nikolajs Romanovskis, tad viss sāka kustēties uz priekšu, bet tomēr prasīja vairāk nekā 9 gadus līdz Lestenes Brāļu kapu iesvētīšanai.

Marmora plākšņu sienās ir iegravēti vairāk nekā 18 000 kritušo leģionāru vārdi un apbedītas vairāk nekā 1000 kritušo cīnītāju mirstīgās atliekas. Lestenes Brāļu kapi ir izveidoti ar pateicību mūsu sirdīs tiem, kuri atdeva savu dzīvību cerībā, ka varēs atturēt, lai Latvijas laukus un pilsētas atkal nepārņemtu sarkanā migla. Daugavas Vanagi globālā mērogā vairākkārt organizēja ziedojumu akcijas un cita veida līdzekļu vākšanu šim cēlam projektam. Pateicoties bijušo trimdinieku devīgām rokām, atbalsts Lestenes Brāļu kapu izbūvei pārsniedza 700 tūkstošus latus.

Tikko Latvija atguva neatkarību, presē bieži parādījās raksti ar vienu pamatdomu, lai Latvija būtu nodrošināta pret militārām agresijām no austrumu kaimiņa, ir tikai viens ceļš – jāpanāk Latvijas uzņemšana NATO. Latvija bija atguvusi neatkarību, tagad bija jāpalīdz to nodrošināt. Daugavas Vanagiem bija izveidotas labas attiecības ar politiķiem, birokrātiem un presi vēl no tiem laikiem, kad piestrādājām, lai iegūtu viņu atbalstu un nekad neatzīt, ka Latvija ir daļa no Padomju savienības. Tagad mūsu lūgums bija, lai viņi iestājās, ka Baltijas valstis tiek uzņemtas NATO kā pilntiesīgas locekles. Šajā jautājumā DVCV bija ļoti laba sadarbība ar ASV bruņoto spēku atvaļinātiem virsniekiem. Tika rīkoti semināri ar mūsu mērķu izprotošiem referātiem un paneļu diskusijām Vašingtonā un Rīgā. Kā jau iepriekš šinī rakstā minēts, daudzi DVCV atbalstīti projekti nebija paveicami īsā laikā, tie prasīja gadus, tā arī Latvijas uzņemšana NATO ieilga līdz 2004. gadam.

Tas, ko šajā rakstā esmu pieminējis par Daugavas Vanagu organizācijas 75 gados paveikto, ir tikai niecīga drumstaliņa no neaptverami lielā DV Centrālās valdes, nodaļu, apvienību un kopu vienmēr brīvprātīgā darba. Ļoti liels paldies pienākas katram vanagam un vanadzei, kuri šo darbu ir veikuši, tas ar mīlestību ir ziedots Latvijai un latviešu tautai. No sirds vēlu Daugavas Vanagu organizācijai vēl daudzus gadus pielikt savu roku, stiprinot un nodrošinot Latvijas neatkarību. Protams, vislielākais paldies tiem 7877 Daugavas Vanagu organizācijas dibinātājiem par viņu tālredzību.

Varimants Plūdons,
DV goda priekšnieks
Laikrakstam „Latvietis“