Vija Spekke

Palielināt / Enlarge

Vija Spekke.

Sagaidījusi savu 94. dzimšanas dienu, pēc pāris nedēļām mūža miegā aizmiga māksliniece Vija Spekke da Sacco.

Saņemot šo ziņu no Annas Veledas Žīgures laipnās rokas, šķita, ka aizveras kādi neredzami pagātnes vārti. Aiz tiem palikusi tā Latvija, kas kā plaukstoša valsts pastāvēja 20.-30. gados un kas tūkstoš saitēm bija sieta ar Eiropu, ar tās rietumniecisko kultūru un garu, un kas bija manu un daudzu citu vecāku jaunība.

Atausa atmiņā nesen izlasītais Annas Žīgures romāns par viņas vecmāmiņu, dzejnieci Elzu Stērsti Marselīna. Tajā atdzīvojās seni laiki un seni cilvēki – Stērstu Andrejs, kurš gadu desmitiem strādāja par advokātu Jelgavā un kurš bija patrons jaunajiem advokātiem Jānim Rainim un Albertam Kviesim, viņa ģimenē auga un skolojās četras Stērstes meitas, arī Aleksandra, kura bija mācījusies Pēterburgas Konservatorijā un kurai Aleksandrs Glazunovs pareģoja spožu pianistes karjeru. Viena no Stērstu Andreja meitām apprecējās ar Edvartu Virzu, otra – ar vēlāko vēsturnieku un diplomātu Arnoldu Spekki.

Tādā garīgā gaisotnē auga Spekkes dzimtas atvase Vija, daļu gada pavadot Itālijā, bet vasaras Latvijā. Viņas krusttēvs bija dzejnieks Edvarts Virza, kurš rakstīja savai krustmeitai veltījuma dzejoļus. Tos kopā ar saviem gleznojumiem Vija Spekke 1995. gadā atveda uz Rīgu un parādīja izstādē dzimtenē.

Manā uztverē Vija Spekke bija viena no tām neredzamajām stīdziņām, kas šodienu sasēja ar Latviju nu jau patālā pagātnē. Tās pāris reizes, kas man bijušas lemtas ar viņu satikties un sarunāties viņas Vecrīgas dzīvoklī, ir bijušas neaizmirstamas. Māksliniece bija ārkārtīgi skaista, zināmā mērā pat trausla, bet vienlaikus stipra. Ap viņu dvesmoja īpaša gaisotne, kas rodas, lasot dvēseliski piepildītu, garīgi bagātu atmiņu literatūru, kā viņas tēva Arnolda Spekkes grāmatu Atmiņu brīži. Tajā parasti rakstītāji lēnām un pamatīgi vēsta, kā tika veidota jaunā, vēl nekad pasaulē neeksistējusī valsts, vārdā Latvija. Vijas Spekkes personā likās viss bijušais top taustāmāks, saprotamāks man, kurš to nav pieredzējis, bet savas zināšanas savācis tikai no grāmatām. Iespaidam piebalsoja mākslinieces skaistā latviešu valoda, kas, krusttēva mazmazmeitas Diānas vārdus atkārtojot, nebija apaugusi ar svešu vēju nestām pelavām. Tādu dzidrumu un skanīgumu valodas plūdumā nebiju citam dzirdējis, varbūt vienīgi, lasot Edvarta Virzas Straumēnus, Annas Brigaderes triloģiju un Kārļa Skalbes dzeju.

Toties Vijas Spekkes māksla ir raudzēta pasaules vējos. Viņa bija cerējusi pēc franču skolas beigšanas Romā turpināt mācīties pie Valdemāra Tones Latvijas Mākslas akadēmijā. Karš nodomus izpostīja, lika meklēt jaunas iespējas, un viņa studēja mākslu Romā, Oksfordā un Veronā. Visvairāk māksliniece pievērsusies akvarelim, to brīžiem papildinot ar kolāžām, zīmējumu, arī grafika bija viņas izteikšanās iespēju lauks. Mākslas darbā „jāatstāj brīva domu telpa, kaut kas līdz galam nepateikts, lai, darbu uzlūkojot, cilvēkiem ir izvēle veidot iekšēju dialogu ar mākslinieku“, kādā intervijā izteikusies Vija Spekke.

Šo domu telpu – dialogu ar autori šovasar varēja uzsākt viņas darbu izstādē Bēgļi – gūstekņi Rīgā, Kalnciema kvartālā un Jelgavā. (Red. LL409 – http://www.laikraksts.com/raksti/6248) Šī izstāde apliecināja, cik dvēselē jūtīga ir bijusi māksliniece.

Bet tagad viņa ir atgriezusies dzimtenē uz mūžīgiem laikiem – Viju Spekki 4. janvārī guldīja Meža kapos blakus brālim Andrejam Spekkem, mātes māsām Helēnai Stērstei un dzejniecei Elzai Stērstei, krusttēvam dzejniekam Edvartam Virzam un abu meitai Amarillis.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“