Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Vijas Celmiņas cita realitāte

Laikraksts Latvietis Nr. 306, 2014. g. 25. apr.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vija Celmiņa preses konferencē. FOTO Māris Brancis.

Vija Celmiņa. „Dzēšgumija“. 1967. FOTO Māris Brancis.

Izstāde. FOTO Māris Brancis.

Vija Celmiņa. „Zīmulis“. 1966. FOTO Māris Brancis.

Tā kā Rīga šogad ir Eiropas kultūras galvaspilsēta, ir noticis gandrīz vai neiespējamais – Latvijā ir ievērojamās Amerikas mākslinieces latvietes Vijas Celmiņas darbu izstāde Dubultā realitāte. Savākt objektus, grafikas un gleznas no pasaulē lielākajiem mākslas muzejiem un galerijām citkārt nevarētu. Bez uzticēšanās no mākslas krātuvju puses nepieciešami vēl ievērojami naudas līdzekļi, lai darbus apdrošinātu, pārsūtītu turpu šurpu un apsargātu. Tagad tie ir atceļojuši no MOMAs, no Vitnija Mākslas muzeja, Metropolitēna Mākslas muzeja, no Nacionālās mākslas galerijas Vašingtonā, no Sanfrancisko un no Eiropas un līdz 22. jūnijam būs skatāmi Rīgas biržā.

Tiesa gan, šī nav pirmā reize, kad Latvijā bija skatāmi Vijas Celmiņas darbi. Neliels skaits bija redzams 1987. gadā, kad toreizējā Aizrobežu mākslas muzejā Rīgas pilī tika sarīkota viņas, Edvīna Strautmaņa un Svena Lūkina darbu skate. Arī pagājušajā gadā izstādē Latviešu māksla trimdā varējām redzēt viņas grafikas lapas, kas nonākušas Latvijas Nacionālā mākslas muzeja un Jāņa Zuzāna privātajā kolekcijā.

11. aprīlī krietnu ļaužu pulku piesaistīja preses konference un vakarpusē – pati izstādes atklāšana.

„Neviens jau nezina, kas tā māksla ir,“ preses konferencē iesāka savu uzstāšanos Vija Celmiņa. Pēc viņas ieskata šobrīd nav vairs neviena mākslas virziena. Vienīgais virziens ir glezniecība.

„Man gleznot, nozīmē būt kontaktā ar mākslu. Man patīk klusums. Man patīk daudzas lietas, kas saistītas kopā, ko grūti izteikt vārdos. Es esmu tikai viena no tūkstošiem mākslinieku pasaulē, un es ceru, ka daži darbi ir pievienojami cilvēces mākslas vēsturei. Par tiem nav viegli runāt. Pašos pamatos es neko nedeklarēju savā mākslā. Es rādu fiziskas lietas citā vidē. Ir dažādi veidi, kā skatīties uz realitāti, un mana realitāte pastāv jūsu acu priekšā. Tēli ir radīti no jauna, kopēti, jūs varat to saukt, kā vēlaties – kā jūs iztēlojaties. Tie ir skatīti caur manu prizmu. Tas drīzāk ir vēsturisks akts. Skatīšanās ir galvenais.“

Stāstot par savu mākslu viņa sacīja: „Manā mākslā visi objekti ir uzgleznoti. Es lietoju arī dažādas grafikas tehnikas, zīmuli, ogli. 1960. gados ASV tikai atdzīvojās iespiedgrafiku tehnikas. Protams, Pikaso bija lielākais iespiedgrafikas meistars, arī Džordžo Morandi. Viņi abi bija mani iedvesmotāji, kas man lika ķerties pie iespiedgrafikas. Es vairs to nekad nedarīšu, lai gan cilvēki ar gravēšanu nodarbojies gadsimtiem ilgi.“

Spriežot no viņas darbiem, vienmēr ir licies, ka Vija Celmiņa ir ārkārtīgi nopietna, varbūt pat bez humora izjūtas. Cirkulē arī mīts, ka māksliniece norobežojusies no sabiedrības un mitinās vien savā cellē – darbnīcā. Izrādījās, ka tā tas nav. Uz jautājumu par abiem asistentiem, palīgiem darbnīcā, kuri redzami filmā par viņu, Vija Celmiņa jokodamās atbildēja, ka viņa tos uztverot kā mēbeles, kas kustās pa telpu.

„Japāniete man palīdz ar datoru. Viņa pie manis strādā jau kādus piecus, sešus gadus. Vienmēr, kad es ķeros pie datora, es visu laiku kaut ko pazaudēju, bet viņa allaž visu atrod. Viņa arī rūpējas par nodokļu nokārtošanu. Patlaban viņa gatavo man pagleznojumus.“ Šobrīd Vija Celmiņa strādājot pie sešiem darbiem, kurus viņa cer parādīt nākamgad.

Savukārt jaunais cilvēks protot iesist naglu, pakārt lietas. Viņš piecus gadus strādā iespiedgrafikas galerijā, viņš prot pakot darbus, viņš prot sagatavot mecotintas un viņai palīdzējis darināt lielākos darbus šajā tehnikā. Dienu pirms preses konferences viņam piedzima dēls – it kā nokritis no koka: „Es varbūt būšu krustmāte,” māksliniece ieminējās. „Viņš strādā trīs dienas nedēļā, divas jau ir par daudz, bet mēs esam pieraduši viens pie otra.“

Viešņai, kad atstāja dzimteni, bija seši gadi, un viņa ļoti maz atceras Latviju. Viņai prātā palikušas pāris rotaļlietas. Ģimenē ir saglabājušās daudz fotogrāfiju, tādēļ viņas atmiņas vairāk saistāmas ar šīm fotogrāfijām. Rīgā viņa nav pirmo reizi, jau divdesmit gadus Vija Celmiņa apmeklē savus radiniekus.

Vēlāk māksliniece piebilda: „Es esmu pārsteigta par to uzmanību, ko Jūs man veltāt. Esmu laimīga, ka esmu šeit. Es ceru, ka kāda dzirkstele skars arī jūs. Mana māksla nav superekspresīva, tā nav personīga. Jums jāuzticas sev.“

„Rīga paliek arvien dzīvāka, tā ir fantastiska. Te ir labs ēdiens, inteliģenti, skaisti cilvēki. Es esmu patiesi lepna, ka izstāde ir šeit,“ māksliniece beidza savu uzstāšanos.

Kā jau iepriekš tika pieminēts, līdz ar izstādi tapusi arīdzan kinofilma Teritorija Vija Celmiņš (režisors Olafs Okonovs, producente Antra Cilinska, Jura Podnieka studija).

Filma ir ļoti emocionāla, saistoša, ne mirkli neatstāj vienaldzīgu. Skatītājs līdz ar Viju Celmiņa pastaigājas pa Ņujorkas ielām, iepazīstas ar viņas darbnīcu, ielūkojas viņas ikdienas dzīvē, ir klāt pie radošā procesa, aizceļo līdz ar mākslinieci uz viņas lauku īpašumu, vēro viņu apkopjam dārzu un visu laiku sarunājas ar viņu.

Šī kinolente palīdz ieskatīties Vijas Celmiņas mākslā, saprast to (filmu demonstrēs visu izstādes laiku Rīgas biržā). Tādējādi arī viņas daiļrade kļūst saprotamāka un atklāj tās izcilību.

Izstādē aplūkojami 53 darbi, kas piecdesmit gados tapuši laikā no 1964. līdz 2014. gadam.

Pirmie darbi, kas saglabājušies, pietuvojami popkultūrai un fotoreālismam, lai gan Vija Celmiņa gājusi citu ceļu. Māksliniece nekad nav tiekusies pēc vieglas slavas, tādēļ viņa norobežojās no komercijas, kā tas novērojams Varhola gadījumā. Viņa gleznoja ikdienišķas lietas, kas bija viņas mājās, piemēram, lampas, uzreiz pievērsdama uzmanību pelēkajai krāsai un tās daudzajiem toņiem, iegūdama elitāras mākslinieces titulu.

Izstādē skatāmi arī liels jo liels zīmulis un dzēšgumija Pink Pearl. Tie ir tik perfekti darināti, ka gūti noticēt, ka tie ir apgleznoti – tik izcili uzliktas krāsas.

Vislielākais darbu klāsts saistāms ar tēmām, kas viņai bijušas ļoti svarīgas – zirnekļu tīkli, jūras viļņošanās, zvaigznes, kas tapušas pēc fotogrāfijām. Vija Celmiņa tik rūpīgi un skrupulozi strādā pie saviem darbiem, ka nav iespējams pateikt, vai tā ir fotogrāfija vai ogles, grafīta zīmējums, vai gleznots ar akrila krāsām. Māksliniece neatļaujas nekādas vaļības, it kā pat noliedz sevi, nemēģina izteikt savu personīgo attieksmi vai emocionālo pārdzīvojumu. Viņa noliedz sevi, tādēļ šķiet, ka darbi ir bezpersoniski. Vija Celmiņa pilnībā iekļaujas minimālisma divpadsmit pamatprincipos, kurus 1953. gadā formulēja un publicēja Eds Reinhards (Ad Reinhardt). Tie noteica, ka nekādas faktūras, nekādu skicēšanu vai zīmēšanu, nekādu formu, nekādu dizainu, nekādas krāsas, nekā personiska. Latviešu māksliniece tiem konsekventi sekojusi, lai gan bez krāsas nekādi iztikt nevar. Tur viņa pārkāpj šos likumus. Vija Celmiņa pat saka, ka gaismas parādīšanās vienā no darbiem ir jau personiska iezīme – par daudz sižeta. Viņas darinājumos reti kad atradīsim kādu izteiktu kompozīciju, izņemot zirnekļu tīklu gleznojumos. Vija Celmiņa rada citu realitāti, kas pastāv paralēli mākslas darbam. Tādēļ arī izstādes nosaukums Dubultā realitāte.

Pēc maniem ieskatiem, Vijas Celmiņas darbi ir jāskatās oriģinālā. Reprodukcijās īsto iespaidu grūti ieraudzīt, tādēļ ir ļoti žēl, ka viss ir iestiklots – stikls īsto iespaidu mazina.

Izstādei tās kuratore Elita Ansone ir sarakstījusi un izdevusi biezu, informācijas ziņā iespaidīgu un reprodukcijām bagātu katalogu.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com