Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Mūsu tautas tērpi

Dziesmu svētku dalībnieku atmiņas un iespaidi

Laikraksts Latvietis Nr. 300, 2014. g. 17. martā
Ilze Nāgela -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kora „Atbalsis“ pirmie alti. FOTO no Ligitas Lakstiņas personīgā arhīva.

Inese Laine. FOTO Gunārs Nāgels.

Jolanta Lārmane un Kārlis Ātrens. FOTO no Kārļa Ātrena personīgā arhīva.

Elīna Rikarde un Valdis Jaudzems. FOTO Rihards Meņģis.

Ints un Margota Puķīši. FOTO no Puķīšu ģimenes arhīva.

Elīna Rikarde. FOTO Gunārs Nāgels.

Mārieta Švalbe. FOTO Gunārs Nāgels.

No kreisās: Ligita Lakstiņa, Anete Pirsa (Annette Pearce), Daina Grosa. FOTO Ilze Nāgela.

Indulis Krādziņš.

No kreisās: Ilona Brūvere kopā ar Latvijas māsīcu un brālēnu. FOTO no privātā arhīva.

No kreisās: Andrejs un Viktorija Mačēni, Elita Luce, Ella Mačēna. FOTO Gunārs Nāgels.

Ojārs Greste.

Austrālijas latviešu kora Atbalsis dalībnieki jau sen atgriezušies no Latvijas, un brīžiem šķiet, ka XXV Vispārējos latviešu Dziesmu un XV Deju svētku laikā piedzīvotais ir bijis gluži kā sapnis. Gan skatītājiem, gan tiem, kas paši piedalījās, Latvijā Dziesmu svētku laikā piedzīvotais ir vēl labā atmiņā. Kora Atbalsis dalībniekiem bija vienreizēja iespēja piedalīties šajos Dziesmu svētkos Latvijā un dziedāt Noslēguma kora koncertā starp tūkstošiem dziedātāju! Katram palikuši pašam savi īpašie iespaidi, spilgtākie atmiņu momenti no Dziesmu svētku laika. Visi Noslēguma koncertā dziedāja tautas tērpos, bet katram tas bija savādāks, un arī stāsts, kā pie tā tikuši – savādāks.

Uzrunāju visus Austrālijas kora Atbalsis dziedātājus, uzdodot šādus jautājumus: Kuri pēc kārtas Tev bija šie Dziesmu svētki kā skatītājam, kā dalībniekam? Kas, Tavuprāt, šiem dziesmu svētkiem bija tas īpašais, ar ko tie viennozīmīgi atšķīrās no bijušajiem? Tavs visspilgtākais brīdis svētku laikā, Noslēguma koncerta mēģinājumu/koncerta laikā? Ko sagaidi no nākamajiem Dziesmu svētkiem? Vai domā, ka piedalīsies? Pastāsti par savu tautas tērpu, kas bija mugurā Dziesmusvētkos! Pirkts, aizdots, mantots, paša gatavots?

Dažu kora Atbalsis dziedātāju stāsti.

* * *

Inese Laine (Adelaide)

Es dziedāju otros soprānos Noslēguma koncerta dalībnieku skaitā. No skatītāju puses mēs bijām kreisajā malā. Prieks bija par to, ka tik daudz Austrālijas latviešu šoreiz piedalījās. Pirmajā mēģinājumā satiku tik daudz pazīstamos no visām pasaules pusēm! Gribu piedalīties Dziesmu svētkos 2018. gadā; cerēšu, ka tas būs iespējams, un ka varēšu sakrāt pietiekoši naudas. Šoreiz es vilku Abrenes tautas tērpu, kas ir manas vijoles skolotājas meitas darināts.

* * *

Kārlis Ātrens (Adelaide)

Man šie bija trešie Dziesmu svētki Latvijā, kuros piedalījos kā dalībnieks; iepriekšējie bija 2008. un 2013. gadā. Šiem dziesmu svētkiem tas īpašais, ar ko tie viennozīmīgi atšķīrās no bijušajiem, bija – kā dzīvnieku mocīšana; četras dienas no plkst. 8.00 līdz vismaz plkst. 22.00; pārkarsēja, izmērcēja, izžāvēja, pārstrādāja dziedātājus un tad lika publikai sēdēt uz cietiem beņķiem un klausīties 5 ar pus stundu garo priekšnesumu! Visspilgtākais brīdis svētku laikā – Noslēguma koncerta mēģinājumu/koncerta laikā, manuprāt, bija Kokara uzrunas. Ceru piedalīties nākamajos Dziesmu svētkos Latvijā, bet vēlētos, lai mēģinājumi beigtos plkst.15.00, un programma nepārsniegtu 3 stundu garumu. Mans tautas tērps šajos svētkos bija – pelēkas bikses, kas pirktas vīra kora Daugava tērpam ar Latvijā pirktu izrakstītu jostu; dāvinātais linu krekls ir ar Janmeijas kundzes izšūtu apkaklīti.

* * *

Valdis Jaudzems (Adelaide)

Man šie bija otrie Dziesmu svētki; pirmie bija kā skatītājam 1990. gadā, kad pirmo reizi apciemoju Latviju un otrie – 2013. gadā kā dalībniekam. Šiem Dziesmu svētkiem īpašs bija vienkārši tas, ka bija iespēja piedalīties Noslēguma koncertā starp tiem vairākiem tūkstošiem dziedātāju jauktā korī uz lielās estrādes Mežaparkā... sajūta bija fantastiska. Hmm... grūti pateikt, kas bija mans visspilgtākais brīdis svētku laikā, bet mani pārņēma lielas emocijas otrā ģenerālmēģinājumā noslēguma dziesmā Dvēseles dziesma, kad pirmo reizi bija iestājusies tumsa un dziedāja vārdus Deg, mana dvēsele, deg, kā piena krūze māla ceplī, Deg mana dvēsele deg, tā deg – Latgalē. Mani abi vecāki ir no Latgales, un tajā brīdī par viņiem iedomājos un ieķēru ar labo roku prievītē, kuru vilku, kad gāju latviešu sestdienas skolā, un kuru biju piesējis pie savām biksēm. Nākamie Dziesmu svētki vēl tik tālu priekšā, bet ļoti ceru, ka rīkotāji atradīs veidu, kā krietni samazināt Noslēguma koncerta garumu. Šobrīd ir iecerēts, ka piedalīšos nākamos Dziesmu svētkos, Latvijas 100 gadu dzimšanas gadā! Mans tautas tērps bija salikums: linu kreklu pasūtīju Rīgā jūnijā, pelēkās bikses atvedu no Austrālijas, vilnas zeķes nopirku tirdziņā Rīgā, Dziesmu svētku laikā, zeķu valnīši un zīda lakatiņu (ap kaklu) aizņēmos no māsīcas Latgalē un cepuri nopirku Latgales mākslas un amatniecības centrā Līvānos. Kājās vilku vasaras sandales no Austrālijas, tās izskatījās tautiskas. Man pat viens vīrietis prasīja, no kurienes jūsu tautas tērps?

* * *

Ints un Margota Puķīši (Adelaide)

1990. un 1993. gada Dziesmu svētkos bijām publikā. Šoreiz pirmo reizi piedalījāmies kā dalībnieki.

Tas īpašais bija tas, ka bija daudz jaunu dziesmu. Visspilgtākais brīdis Margotai bija tas, ka pēdējo dziesmu atkārtojot, visi alti dziedot sadevās rokās. Savukārt, Intam tas, kad beigās meitenes sāka savus vainagus mest gaisā no priekiem. Gribam piedalīties nākamajos Dziesmu svētkos un dziedāt jaunā estrādē. Ceram piedalīties kamēr vēl esmu pie prāta!! Margotai 1991. gadā radiņi no Latvijas atveda uz Austrāliju Preiļu tautas tērpu; jo tas tuvākais, ko varēja atrast, bija no Zilupes tautas tērpa, no kurienes nāca Margotas mamma. Intam vesti pašuva ķīniešu šuvēja Adelaidē.

* * *

Elīna Rikarde (Adelaide)

Kā skatītājs esmu bijusi, sākot no bērnības, domāju, ka 2 reizes. Vienreiz dejoju un spēlēju teātri (2003. g.?). Man bija pat divas dalībnieku kartes. 2008. gadā biju brīvprātīgais palīgs Dziesmu svētkos, bet 2013. g. – dziedāju.

Par atšķirīgo – pēdējie Dziesmu svētki, manuprāt, bija mierīgāki. Paspēju tikt uz vairākiem pasākumiem. Par emocijām – atceros, cik emocionāli – satricinoši bija pirmie Dziesmu svētki pēc neatkarības atgūšanas. Pagājušā (2013.) gadā bija tikai atblāzma no šīm emocijām.
Tā ir cilvēka psiholoģija, ja tev ko aizliedz, tu to gribi dubultā; ja atļauj, tad cilvēks atslābst un pieņem to kā pašsaprotamu. Īpašas sajūtas deva vairākas dziesmas – Dvēseles dziesma, Dod, Dieviņi, Ar dziesmu dzīvībā, Lūgšana, kā arī dziesmu klasika – SPD (Saule, Pērkons, Daugava), Dziesmai šodien liela diena, Pūt, vējiņi! Lielu saviļņojumu guvu pērkona lietus laikā, kad lietus burtiski gāza kā no spaiņiem, un visi turpināja dziedāt. Tā ir mīlestība pret tautu un augsta savstarpēja cieņa. Noteikti piedalīšos nākošos Dziesmu svētkos. Gribētu dejot. Tas ir lielāks izaicinājums. Ko es sagaidu? Es nedomāju, ka formai būtu primāra nozīme; galvenais ir sajust tautas vienotību un iespēju pievērst uzmanību mūsu tautas vērtībām.
Man Dziesmu svētkos mugurā bija Zemgales novada tautas tērps, un to es biju aizņēmusies.

* * *

Mārieta Švalbe (Adelaide)

Mans tautas tērps. Ir izskanējuši XXV Vispārējie latviešu Dziesmu un XV Deju svētki, kuri ikvienam tās dalībniekam paliks spilgtā atmiņā, arī man. Ar lepnumu un lielu godu šajos svētkos piedalījos kā Austrālijas apvienotā kora Atbalsis dalībniece. Lai gan kora mēģinājumos Mežaparka Lielajā estrādē bija jāpārvar karstā tveice un lietus gāzes, tas neatturēja no dalības šajos svētkos. Nebeidzamais cīņas spars un neatlaidība vainagojās ar domu, ka ir jāiztur, lai ar pārliecību un lepnumu dziesmas tiktu izdziedātas svētku drānās. Šī vēlme piepildījās, un mani rotāja vecmāmiņas Rasmas Švalbes pašas rokām šūdinātais tautas tērps. Diemžēl vecmāmiņa ir aizsaulē, bet viņas vairāk nekā 75 gadus senais vēstures mantojums vēl mirdz pilnā krāšņumā. Apzinot šī tautas tērpa vēsturi, atklājās, ka to vecmāmiņa šūdinājusi aptuveni gadu. Tolaik viņa bijusi jauna meitene, kurai padevās un patika rokdarbi. To pamatus vecmāmiņa ieguvusi 1923. gadā jaundibinātajā Kaucmindes Mājturības skolā, Rundāles pagastā. Tur meitenes, galvenokārt saimnieku meitas, mācījās rokdarbus, virtuves un galda kultūru, kā arī nepieciešamās iemaņas, lai vadītu lauku saimniecību. Vecmāmiņa izvēlējās Rucavas novada tautas tērpu, kuru ar lielu neatlaidību un rūpību šuva mājturības instruktores uzraudzībā. Vecmāmiņa šo tautas tērpu mēdza tērpt uz lieliem saietiem un godiem, tāpēc nolēmu šo tradīciju turpināt un uzvilku to Dziesmu un deju svētkos. Vecmāmiņas darinātais tautas tērps pat pēc 75 gadiem vēl aizvien ir brīnišķīgi saglabājies un izraisa apbrīnu līdzcilvēkos, – šo tērpu nēsājot, es saņēmu daudz komplimentu.

* * *

Jolanta Lārmane (Melburna)

Šie Dziesmu svētki man bija otrie kā dalībniecei. Manuprāt, šiem Dziesmu svētkiem tas īpašais, ar ko tie viennozīmīgi atšķīrās no bijušajiem, bija nenormāli garais Noslēguma koncerts. Ekstrēmi! Visspilgtākais brīdis svētku laikā, Noslēguma koncerta mēģinājumu/koncerta laikā bija tas, ka pazaudēju sudraba auskaru, gaidot uziešanu Noslēguma koncertam. Draugu mudināta, gāju auskaru meklēt 40 000 ļaužu pūlī, un... atradu!! Nākamajos Dziesmu svētkos noteikti gribu piedalīties! Sagaidu īsākus mēģinājumus, vairāk brīva laika svētku laikā. Gribētu pamēģināt piedalīties koru karos – tas nozīmē, ka kopā ar draugiem jāuzstāda korim vienots mērķis nākamajiem 5 gadiem. Šajos Dziesmusvētkos man mugurā bija savs Raunas (Vidzeme) tautastērps. Tērpu iegādājos pirms apmēram 10 gadiem, to man darināja tautastērpu meistares Latvijā. Kopīgi domājām, plānojām, tika mērīts, šūts un izšūts... Svētkos galvā bija pašas vīts ziedu vainags. Tautastērpa izrakstīto vainagveida Vidzemes aubi – cepuri atstāju mājās Melburnā, lai koferī nesaspiestu un lieki neburzītu tālajā ceļojumā.

* * *

Ligita Lakstiņa (Jaunzēlande)

Dziesmusvētki man bija trešie kā dziedātājai un piektie kā skatītājai, neskaitot Skolēnu dziesmu svētkus bērnībā. Šie bija visgarākie Dziesmusvētki, daudz jaunu diriģentu, neatceros, ka iepriekšējos svētkos ir bijušas tik daudz dziesmu apdares; jaunās dziesmas bija diezgan sarežģītas, efektīgs apgaismojums. Tas īpašais šais Dziesmu svētkos – Valsts himna ar Zuikas diriģēšanu un M. Brauna – Saule, pērkons, Daugava. Ceru piedalīties nākošajos Dziesmu svētkos. Būtu labi, ja tie būtu īsāki un vairāk tādu dziesmu, ko zin ne tikai dziedātāji, bet arī skatītāji, kas varētu dziedāt līdzi. Pēc manam domām, Noslēguma koncertos jādzied dziesmas, kas tuvas cilvēku sirdīm. Izrādās, ka daudziem skatītājiem ir bijis garlaicīgi, klausoties mūsu dziedāšanu, bet nu nekad jau nevar būt visiem labi. Kaut gan man pašai ir savs Zemgales tautas tērps, šoreiz aizņēmos no draudzenes. Tas bija Zemgales tautas tērps, kas kādreiz piederēja Bauskas skolotāju korim Daina, ko diriģēja Gido Kokars. Šis tautas tērps nav tipisks Zemgales, jo tradicionālās zaļās krāsas vietā bija zila, kas pārsteidza dažu labu tautas tērpu pazinēju. Aube arī bija palienēta, šoreiz no Dainas G., tagad jāsūta atpakaļ uz Austrāliju. Kopumā man patika Dziesmu svētki, kaut gan emocionālā ziņā spēcīgāki bija iepriekšējie Dziesmu svētki, bet tas tīri mans personīgais viedoklis.

* * *

Daina Grosa (Melburna)

Man mugurā bija mammas tautas tērpa svārki. Stāsts par tiem ir īpašs. Tautas tērpu mammai auda Norvila kundze, dipīšu nometnē – Grēvenē, Vācijā pēc Otrā pasaules kara. Mammai šķiet, ka svārku audums austs 1949. vai 1950. gadā, bet svārkus sašuvusi viņas mamma – mana vecmāmiņa. Mamma pati vēl tautas tērpam pieauda klāt jostu, bet es šo jostu Dziesmu svētkos nevilku; nevilku arī mammas tautas tērpa ņieburu. Norvila kundze – mamma domā, ka viņas vīrs bija brālis vai kāds cits radinieks komponistam Norvilim.

(Red.: Diriģents un komponists Norvilis – dziesmu „Svēts mantojums“, „Daugav' abas malas“ u.c. autors no Vācijas izceļoja uz Kanādu.)

* * *

Indulis Krādziņš (Sidneja)

Man šie Dziesmu Svētki bija otrie, kaut pirmo reizi kā dalībniekam. Starpība bija tā, ka būdams dalībnieku skaitā, es iepazinos ar daudz vairāk tautiešiem. Spilgtākie momenti Dziesmu svētku laikā – Vokāli simfoniskās mūzikas koncertā, kad dziedāja dziesmu no rokoperas Lāčplēsis, kā arī dziesma Senatne. Es noteikti gribētu atkal piedalīties nākamajos Dziesmu svētkos un atkal satikties ar koristiem, kas dzīvo Latvijā. Mans brālis man aizdeva savu tautas tērpu, kurš agrāk stāvēja Sidnejas Latviešu biedrībā.

* * *

Ilona Brūvere (Sidneja)

Sēžu lidmašīnā, dodos uz Latviju uz Dziesmu Svētkiem. Nu var atpūsties pēc visas skriešanas, lai līdz šim punktam tiktu. Actiņas lēnām veras ciet, domas virzas uz Dziesmu svētkiem, kā būs, ko piedzīvos... bet tad uzreiz actiņas apaļas kā pogas... man taču nav mans tautas tērps līdzi!! Tas vēl karājās mājās skapī Sidnejā! Ko nu? Nevar piespiest zvanu, lai lidmašīna apstājās, tā kā tāds autobuss. Par laimi, nebija galva pārāk ilgi jāgroza vai baldriāns jālieto, jo atcerējos, ka man taču draugi arī dodas uz Latviju un pēc manis! Tūlīt kā lidmašīna Dubajā nolaidās, jāsazinās ar Tiju, kas pieskata māju un mājas galveno iedzīvotāju runci Piparu. Vai viņa varētu salasīt visas tautas tērpa sastāvdaļas? Man vienīgi kurpes ir līdzi! Jā, viss kartībā. Jauki. Tagad jāsazinās ar draugiem: Lindu, Jāni, Debru (Debrai ļoti Latvija patīk, viņa jau septīto reizi taisās ciemā!!) un jāizdala tautas tērpa daļas tā, lai nevienam koferis nebūtu par smagu. Beidzot viss nokārtots... un es pat Rīgā neesmu ieradusies... jaunās tehnoloģijas saziņu veidi kādreiz ļoti noder. Viss tautas tērps ieradās, atskaitot jostu, ko nevarēja atrast. Tas tāpēc, ka mana mamma strādāja Vicker's Woollen Mills un balto Abrenes tautas tērpu uzšuva no drēbes, ko var veļas mašīnā mazgāt. Forši. Ļoti noder tādā zemē, kur ir jāvalkā tautas tērps, kad ir pāri par 30°C... bet ir jāatceras atkal visas bantes piešūt, kad tautas tērps ir izmazgāts... ne tikai vienu daļu! Nu nekas. Man tagad ir skaista josta, ko nopirku Rīgā. Josta ir gatavota, pielietojot seno aušanas veidu, uz tādām nagliņām, ne stellēm. Sāku domāt par to darbu, kas tika veltīts tautu tērpa gatavošanai. Kā maza meitene es nevarēju saprast, ko Ernas tante tur knibina, istabā sēdot dienu pēc dienas. Veselu mēnesi pie mums nodzīvoja. Izrādījās, ka viņa manam pirmajam Rucavas tautas tērpam izšuva blūzi un gatavoja pīto vaiņagu. Tur arī mamma bija piedomājusi, jo viņa gatavoja visu tādā veidā, ka tautas tērps auga līdz ar mani!! Un kāpēc gan nē! Tas bija liels darbs, ko bieži mūžā neuzņemas. Tāpēc vien ir tāda laba sajūta, kad uzvelk tautas tērpu: ar mīlestību gatavots, liels darbs, kas ne tikai izsaka cieņu pret senčiem, bet piederību pie tautas un cerību tās tautas nākotnē!

* * *

Viktorija Mačēna (Sidneja)

Mana meita un vedekla abas aizlienēja tautas tērpus no Jautrā pāra deju kopas. Par savu varu pastāstīt sekojošo. Sazinājos ar māsīcu Latvijā. Biju nodomājusi tā –tā kā mans tēvs ir no Līvāniem un māte no Krustpils, tad labprāt iegādātos sev tērpu no tā novada. Izvēlējos Krustpils tērpu. Mana māsīca Līvija aizgāja uz vietējo darbnīcu (man liekas Ilūkstē) un pasūtīja man sarkani rūtainos brunčus, blūzi un lakatu/seģeni. Kad tikām Latvijā, aizbraucām uz Ilūksti ciemos pie radiņiem un ar to pašu reizi savācu savu jauno tērpu!

* * *

Ojārs Greste (Sidneja)

Mans tautas tērps 2013. gada Dziesmu svētkos.

Man pašam nav tautas tērpa – bija jāaizņemas. Rakstīju saviem draugiem un kontaktu tīkliem Latvijā. Vispirms rakstīju savas korporācijas Selonijas biedriem, jo Selonijai ir plašs e-pasta tīkls, caur kuru var sazināties ar lielu skaitu locekļiem. Rakstīju ne tikai tiem, kurus personīgi pazinu, bet izsūtīju savu lūgumu visam tīklam. Ārpus Selonijas rakstīju arī Latvijas kora Maska diriģentam Jānim Ozolam, kas pirms gada pie manis viesojās. Rakstīju arī seniem 3x3 draugiem – Inesei un Jānim Atim Krūmiņiem, jo zinu, ka viņiem ir pieejami gan etnogrāfiski, gan arī arheoloģiski tautas tērpi. Beigās atsaucās visi trīs avoti! No Selonijas man atbildēja Rīgas kopas seniors Andris Lazdiņš, kas dziedāja Dziesmu svētkos korī Balsis, un piedāvāja man vienu no saviem diviem tērpiem. Tērps bija skatuviski stilizēts – bikses, balts krekls un veste. Izrādījās, ka mēs esam vienā augumā, un tērps man derēja ideāli! Man vajadzēja tikai sagādāt krāsainu lakatiņu un melnas kurpes. Jānis Ozols arī varēja man aizdot vienu no saviem tērpiem. Paņēmu Jāņa tērpa žaketi, pie kura varēju vilkt pats savu kreklu, bikses un kurpes. Neiznāca laika uzmēģināt Ineses Krūmiņas piedāvāto etnogrāfisko tērpu. Tā beigās varēju izvēlēties no diviem tērpiem! Ģenerālmēģinājumā vilku vienu, bet koncertā otru – paldies Andri, Jāni un Inese!

* * *

Pateicos visiem, kas atsaucās un dalījās ar saviem iespaidiem un pastāstīja savus tautas tērpu stāstus. Vēlētos pieminēt, ka ļoti skaists bija Anetes Pirsas (Annette Pearce) tautas tērps; arī Anitas Andersones vilktais tautas tērps ir ar savu vēsturi. Stāstu ir daudz un tos vēl varētu turpināt.

Uzdrošinos apgalvot, ka mums visiem, Dziesmu svētku dalībniekiem, pagājušās Latvijas vasaras svētku laiks – priviliģētā iespēja piedalīties un dziedāt Dziesmu svētku Noslēguma koncertā, dziedāt izcilu diriģentu vadībā, pabūt gan lietū, gan saulē, gan stāvēt kājās stundām garajos mēģinājumos, gan rītā un vakarā pārpildītos un dziedošos tramvajos mērot ceļu uz un no Mežaparka... tas viss un vēl un vēl... būs ierakstīts mūsu katra atmiņas zelta fondā.

Gaidot nākamajos Dziesmu svētkus, jau šī gada nogalē, decembrī dziedāsim Austrālijas Latviešu 55. Kultūras dienās Sidnejā! Lai skan!

Ilze Nāgela (1. alts)
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI



Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com