Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Karš un māksla

Laikraksts Latvietis Nr. 298, 2014. g. 27. febr.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Eja uz mākslas ekspozīciju. FOTO Māris Brancis.

3. Kurzemes latviešu strēlnieku pulka štāba darbinieki. Ķekavas apkārtne, 1917. gada aprīlis. Latvijas Kara muzeja kolekcija (Rīga). FOTO Publicitātes foto.

Ievadinstalācija. FOTO Māris Brancis.

Mākslas ekspozīcija. FOTO Māris Brancis.

Jēkabs Kazaks. „Bēgļi“. 1917. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija (Rīga). FOTO Normunds Brasliņš.

3. Jāzeps Grosvalds. „Trīs sievietes Bagdādes ielās“. 1919. Audekls, eļļa. LNMM kolekcija (Rīga). FOTO Normunds Brasliņš.

Latvijas Nacionālā mākslas muzeja izstāžu zālē Arsenāls nu jau vairāk kā mēnesi aplūkojama un līdz 20. aprīlim vēl pagūstama apskatīt izstāde 1914, kas ir viens no Rīgas kā Eiropas kultūras galvaspilsētas centrālajiem notikumiem.

Tā, kā droši vien lasītāji zina, ir veltīta I pasaules jeb Lielajam karam, kā to dēvē franču un angļu vēsturnieki. Izdzirdot šādu lēmumu, sākotnēji pat radās zināma pretreakcija – kādēļ gan šādā svētku reizē jārunā par simt gadu vecu notikumu, pie tam karu? Vai nevar izdomāt kaut ko priecīgāku? Taču, apzinoties šī kara nozīmi Eiropā un pat pasaulē, nerunājot par Latviju, jāatzīst, ka izvēle ir attaisnojusies un apsveicama.

„Senie konflikti, kas pretstatīja tautas un valstis, ir mūsdienu Eiropas kopīgās identitātes līdzsvara meklējumu elements. Eiropa mēģina pārvarēt šīs vēsturiskās traumas, un to pārvarēšana veido daļu no nacionālās identitātes,“ kataloga ievadā raksta izstādes projekta vadītāja Dr. Ginta Gerharde-Upeniece, Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja.

Lielais karš atnesa Krievijas, Austroungārijas, Vācijas un Osmaņu impērijas sabrukumu, un tā rezultātā daudzas Centrāl- un Austrumeiropas tautas ieguva nacionālo neatkarību – Somija, Latvija, Igaunija, Lietuva, Ungārija, Polija, Čehoslovākija, Dienvidslāvija.

Karš pārvērta Eiropas karti, mainīja daudzu tautu dzīvi un nesa sev līdz jaunu domāšanu, tai skaitā mākslu. Izstādes rīkotāji ar gleznām, grafikām un tēlniecības darbiem stāsta par kara atnestajām pārmaiņām, iesaistot muzejus ne tikai no Latvijas, bet arī no citām Austrum- un Centrāleiropas valstīm. Laikam pirmo reizi izstāžu vēsturē (Latvijā noteikti) vienviet apkopoti un apskatāmi šo teritoriju viena un tā paša perioda māksla. Uz Rīgu atceļojuši mākslas darbi no 11 valstīm, kuras kara rezultātā ieguva valstisko neatkarību – no Somijas, Latvijas, Igaunijas, Lietuvas, Ungārijas, Polijas, Čehijas, Slovākijas, Slovēnijas, Serbijas un Horvātijas. Tādēļ vien jāsumina šī grandiozā notikuma rīkotāji, kas apliecina, ka Latvija ir neatņemama Eiropas sastāvdaļa. Pat vēl vairāk – vērienīgais projekts salīdzinājumā ar citiem ļauj mums ieraudzīt mūsu kultūras un arīdzan vēstures unikalitāti, un tādēļ daudziem, kas uzskata mūs par maziem un neievērojamiem, varbūt piespiedīs pašlepnumā pacelt galvu, kas padomju okupācijas laikā smagi iedragāta.

Arī izstādes iekārtojums ir iespaidīgs. To ievada melns apgāzts krusts, kas kā simboliska zīme atgādina par šī kara frontes līniju žogiem un kam jāizlien cauri, lai iekļūtu Arsenālā. Lielais foajē piedzīvojis milzu metamorfozes. Grandiozi koka žogi, ejas un tuneļi liek iejusties neparastā daudzstāvīgā pasaulē, kas pārvērš šo velvēm apjumto un masīviem balstiem stiprināto krievu klasicisma (1828.-1832.) celtni līdz nepazīšanai, un vizuāli ievada sen notikušā kara atmosfērā.

Ekspozīcijas ievadā sastopamies ar instalācijām, kas ar raksturīgām detaļām stāsta par karu kā kultūras vērtību iznīcinātāju. (Par to vēsta arī katalogā publicētais Dr. Imanta Lancmaņa raksts, kas ļauj apjaust milzīgos zaudējumus Latvijas kultūrā.) Uz grīdas guļ salauzti koka eņģeļi, dažādu skulptūru fragmenti, dekoratīvas dzelzs sētas, kolonas, nedriskātas stila mēbeles, pūra lādes, kas kādreiz atradušās baznīcās un muižās, un ko Rundāles pils muzejs savlaikus paglābis no iznīcības. Karš kādreiz augsto kultūru ir sagrāvis, atstājot tikai niecīgas paliekas.

Šajā sakarā vēlreiz gribas pieminēt Dr. Imanta Lancmaņa vārdu un citēt viņa sacīto: „1914. gads iznīcināja pasauli, kurā bija daudz sociālās netaisnības, feodālas patvaļas un masu nabadzības, tas miljoniem cilvēku pavēra ceļu uz demokrātisku sabiedrību un cilvēka cienīgu eksistenci. /../ Nekad vairs nebūs iespējama dzīves un mākslas – celtņu, interjeru, mākslas darbu, cilvēku tērpu, uzvedības un tradīciju saaušanās brīnišķīgā koptēlā, kāds tas pastāvēja līdz 1914. gadam.“

Šī instalācija liek mums domās bradāt pa vecās pasaules drupām un apzināties neaptveramos zaudējumus.

Lai nokļūtu ekspozīcijā, jāiziet cauri tunelim, kura sienās izvietotas latviešu strēlnieku fotogrāfijas no Latvijas Kara muzeja un privātkolekcijām – gan uzņēmumi, kas acīmredzami tapuši jaunajiem karotājiem pirms frontes dodoties pie fotogrāfa un kas pauž viņu lepnumu un mostošos pašapziņu, gan iemūžināti atpūtas brīdī. Pēc tam ar autentisku fotogrāfiju palīdzību esam klāt ierakumos un visbeidzot ieraugām kritušos, kas sasaluši gaida savu apbērēšanas stundu, un kapu laukus.

Šīs fotogrāfijas, virzoties no vienas pie otras, veido tautas dzīvesstāstu par kareivju laimīgo dzīvi pirms došanās brīža kara gaitās. Viņi bija gan nobrieduši vīri, gan pavisam jauni puikiņas, kam vēl pat ūsas tikko sākušas dīgt, kāds, piemēram, bija 1. Daugavpils strēlnieku bataljona strēlnieks Konstantīns Lesiņš. Viņu padarījis nemirstīgu bezkaislīgais foto aparāts. Citos foto uzņēmumos brašie streļķi, sastājušies ierindā, gaida pavēles vai lielā pulkā pozē fotogrāfam. Jūtams kareivju entuziasms, arī jaunības maksimālisms un romantika. Un kas būs pēc tam? Vai latviešu strēlnieki apzinājās savu vēsturisko misiju un savas turpmākās gaitas? Kuri no viņiem nolika galvas un kuri izdzīvoja? Kā vārdā šī lielā kara mašīna sagādāja tik daudz nāvju un ciešanu? Par kādu cenu tapa brīvība?

Jautājumi birst aumaļām. Atbilde ir mūsu valsts dzīves tālākās peripetijas.

Tikai pēc tam iekļūstam mākslas ekspozīcijā, kas sadalīta trīs daļās.

Arī mākslinieki ir tautas sastāvdaļa, arī viņi devās karot, bet atšķirībā no citiem cīnītājiem viņi savas emocijas atstāja mākslas darbos. Ne visas Eiropas jaunās valstis šķērsoja fronte (Somijas, Igaunijas un Lietuvas teritorijā nekaroja vai arī ļoti īsu brīdi), kā tas notika ar Latviju, kura gandrīz nepārtraukti atradās frontes joslā. Patriotiskais sauklis Pulcējieties zem latviešu karogiem! izraisīja negaidītu atsaucību, un latvieši cēlās savas tēvzemes aizstāvībai. Šāda parādība citās topošajās jaunajās valstis nebija novērojama. Acīmredzot tādēļ mūsu mākslā I pasaules kara tēma tik plaši pārstāvēta.

Mākslas ekspozīcijas viena sadaļa no 17 Eiropas muzejiem rāda kara dalībniekus gleznās un tēlniecības darbos, piemēram, dzejnieku Jāni Akurateru Valdemāra Tones portretējumā. Nākošā vēsta par bēgļiem un rāda ierakumu un kara ainas, kā to attēlojuši latviešu, leišu, slovēņu un citu tautu mākslinieki.

Pēdējā zāle atvēlēta modernismam. Saprotama lieta – karš bija tik nežēlīgs un postošs, necilvēcīgs un satriecošs, ka nevarēja, pat nedrīkstēja piedzīvoto attēlot vecās formās. Tādēļ visā Eiropā izplatījās kubisms, futūrisms un citi modernās mākslas virzieni. Katrā valstī tie attīstījās savādāk – vienā plašāk, otrā lēnāk. Bet skaidrs ir kas cits – modernisms veidojās kā internacionāla parādība, kas bieži vien ir visai līdzīga visām tautām. Atšķirības ir tikai detaļās, krāsu pielietojumā un tamlīdzīgi. No izstādes konstatējams, ka latviešu mākslinieki bija spēcīgākie, viņu bija vairāk nekā citās topošajās nacionālajās valstīs. Šo secinājumu nosaka ne tikai tas, ka no attālākajiem muzejiem ir bijis sarežģītāk atsūtīt darbus vai ka to ir mazāk. Kā liecina raksti par modernisma attīstību 1914.-1925. gadā Igaunijā, Lietuvā, Ungārijā vai citviet, tas ne vienmēr ieguva tik spēcīgus sekotājus kā Latvijā.

Tomēr rezumējot redzēto, jāsaka, ka milzīgās, vērienīgās izstādes arhitektonika un scenogrāfija (autori Rūdolfs Bekičs un Monika Pormale) ir tik ambicioza, ka mākslas darbi krietni vien nobālē tās priekšā. Iespaidīgās konstrukcijas un ievaddaļa ir tik uzrunājoša un emocionāla, ka gleznas, grafikas lapas un nelielais tēlniecības darbu skaits pārējā ekspozīcijā atkāpjas otrā plānā. Bieži vien arī kataloga teksti uzrunā vairāk nekā pati izstāde, lai gan nekādā ziņā nenoliedzu tās vērienu un nozīmību.

Lūk, vēl viens citāts no Dr. Imanta Lancmaņa uzrakstītā, kas apliecina Lielā kara vietu Eiropas (un ne tikai tās) kultūras vēsturē:

„1914. gads bija radikāls, apokaliptisks nogruvums. Gāja bojā ne tikai četras impērijas, aizgāja nebūtībā visa vecā pasaule, kāda tā bija veidojusies kopš bībeliskajiem laikiem konservatīva pasaules uzskata ietvaros. 1914. gads sagrāva pašu sakārtotāko, harmonizētāko, izrotātāko pasaules ārējo veidolu, kāds jebkad ir pastāvējis. Jā, skaista un harmonizēta forma, bet ne skaists un harmonisks saturs.“

Šāda domas dziļumu izstāde diemžēl nesniedz. Un nezinu arī, kā tas būtu izdarāms.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com