Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Profesora Kārļa Dišlera fonda konference LU

Pirmskara Latvijas autoritatīvai valststiesībnieks un tiesībfilozofs

Laikraksts Latvietis Nr. 294, 2014. g. 20. janv.
Dace Kokareviča -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kārlis Dišlers. FOTO Latviešu konversācijas vārdnīca.

Dace Kokarēviča ar krustu un piemiņas plāksni Poļevojē. FOTO Ojārs Greste.

Dace Kokarēviča ar krustu un piemiņas plāksni Poļevojē. FOTO Ojārs Greste.

Piešķirt balvas talantīgiem jurisprudences studentiem, kuri maģistra darbus raksta par valststiesību problēmām, un pārizdot profesora Kārļa Dišlera grāmatas – tās ir dažas no iecerēm, ko prezentēja Profesora Kārļa Dišlera fonds konferencē, kas 4. janvārī notika Latvijas Universitātē.

Juristi joprojām izmanto pirmskara Latvijas autoritatīvā valststiesībnieka un tiesībfilozofa K. Dišlera darbus, jo viņš ir rakstījis par normām, kas ir spēkā vēl šodien. Tā, piemēram, no 237 Satversmes tiesas spriedumiem 26 ir atsauces uz K. Dišleru.

Konference

„Fonds dibināts uz mūžīgiem, proti, kamēr pastāv Latvijas valsts,“ – tā pērn, profesora 135. jubilejas gadā, izveidojot viņa piemiņas fondu, statūtos ierakstīja dibinātāji, kuru vidū ir tādi godājami juristi kā Egils Levits, Arvīds Dravnieks, Sanita Osipova, Lauris Liepa, Inese Druviete, Jānis Pleps, Edgars Pastars un citi.

„Pēc profesora Dišlera biogrāfijas var mācīties Latvijas vēsturi – viņš bijis LU Tautsaimniecības un tiesību zinātņu fakultātes Tiesību zinātņu nodaļas docētājs un dekāns, sarakstījis 30 grāmatas un daudzas publikācijas latviešu, krievu, vācu un franču valodā, bijis Saeimas un Rīgas domes deputāts, un miris izsūtījumā Sibīrijā,“ uzsver A. Dravnieks.

Ieskatam, ka prof. K. Dišlera rakstītais skan aktuāli arī mūsdienās, viens citāts no viņa 1929. gada publikācijas Likuma cieņa un autoritāte žurnālā Jurists 5. numurā: „Likuma iekšējā autoritāte izpaužas likuma cieņā, ar kādu pilsoņi izturas pret likumu: jo lielāka cieņa likuma pilsoņu starpā, jo lielāka viņa iekšējā autoritāte un jo vairāk likumu izpildīs, neskatoties uz to, vai aiz viņa stāv kāda sodoša vara vai ne. Likuma cieņa tātad ir visai svarīgs faktors tiesiskās iekārtas stabilitātes nodrošināšanā.“

Piemiņas brīdis

Kārlis Dišlers bija mans vectēvs, kuru dzīvē gan nekad neesmu sastapusi, jo piedzimu trīs gadus pēc viņa aiziešanas mūžībā. Kārlis Dišlers nomira Sibīrijā, Krasnojarskas apgabala Biriļusu rajona Poļevojes ciemā. Grāmatā These names accuse, kas veltīts staļinisma deportāciju upuru piemiņai, ir arī Kārļa Dišlera un dzīvesbiedres Minnas vārdi. (1941. g. 14. jūlijā no Latvijas deportēja arī viņu sešpadsmitgadīgo meitu Ilgu. Bet mans tēvs Indulis toreiz bija iesaukts sarkanarmijā, no kuras, uzzinot par vecāku un māsas izsūtīšanu, aizbēga. Vēlāk kalpoja Staļinam Kazahstānas lēģerī. Grāmatā These names accuse – otrais izdevums laists klajā 1982. gadā, – šķirstot to, atradu neprecizitāti, ka mana vecmāmiņa Minna arī mirusi Sibīrijā, taču tas neatbilst patiesībai, viņa kopā ar meitu Ilgu atgriezās Latvijā. Taču saprotams, kāpēc radusies kļūda, jo padomju laikos grāmatas veidotājiem – Latviešu Nacionālajam fondam un Pasaules Brīvo latviešu apvienībai – bija grūti iegūt ziņas par visu deportāciju upuru likteņiem.)

Uz Poļevojes kapsētu pērnvasar aizvedu krustu un piemiņas plāksni. Sirsnīgi pateicos Austrālijas Daugavas Vanagiem un personīgi prof. Jānim Priedkalnam par piešķīrumu šā krusta izgatavošanai, tāpat PBLA un LELBāL par atbalstu ceļam uz Krasnojarsku!

Raug, fragments no atmiņām par šo braucienu: „Ir 2013. gada 20. jūlijs, jau pagājuši 58 gadi un desmit mēneši kopš mana vectēva aiziešanas mūžībā, kas notika 1954. gada 18. septembrī, un tikai tagad uz Sibīriju, uz Krasnojarskas apgabala Biriļusu rajona veco Poļevojes kapsētu esmu atvedusi viņam krustu. Uz tā ir plāksnīte Kārlis Dišlers, LU profesors. Man veicies, ka esmu varējusi kopā ar fonda Sibīrijas bērni grupu atkļūt šurp, jo režisore Dzintra Geka, plānojot braucienu pa Krasnojarskas un Tomskas apgabalu, ir iekļāvusi maršrutā Biriļusus.

Poļevoje tulkojumā nozīmē gaudu lauks – no vārdiem poļe voja, jo te gauži raudājušas jau trīsdesmitajos gados staļiniskā režīmā šurp deportētās Pievolgas vācietes. To mums stāsta vietējā novadpētniecības muzeja darbinieces, kuras sola nākotnē kādu reizi atnākt arī pie mana vectēva kapa. Bet Poļevojes kapsēta ir brikšņainā mežā, jau kopš 1956. gada te vairs nevienu neglabā. Vienīgais, ko zinu par kapa atrašanās vietu, ir manas tantes, K. Dišlera meitas Ilgas atmiņās rakstītais, ka tika izmeklēta „jauka vietiņa zem bērziņa.“ Vai vectēvs apbedīts tieši te, vietā, ko izrauga krusta nolikšanai, vai dažus soļus jeb simt, divsimt metru tālāk – to vairs neviens nezina, jo pat meža apslēptās takas uz šo kapsētu spēj atrast tikai tās nedaudzās ciema sievas, kas te nāk pie savējiem... Skaidri redzamas apbedījuma vietas ir saglabājušās tikai tur, kur ir akmens pieminekļi un apkārt metāla sētiņas. Pārējo kapsētas teritoriju pārņēmis mežs, kas nemierīgi šalc, it kā justos iztraucētas te dusošo dvēseles. Pat pērkona negaiss ducina pamalē... Un tikai vēlāk, pēc tam kad mācītājs Guntis Kalme būs norunājis svētbrīža uzrunu un būs nolikts krusts, dabas viļņošanās it kā pierims, iestāsies kluss miers.

„Vai viņš bija kristīts?“ man vaicā mācītājs. Jā, meita Ilga viņam zārkā ielika mazu Bībelīti angļu valodā, ko viņš katru rītu mēdzis lasīt. Kaut gan Ilga būtu vēlējusies paturēt to sev kā mīļu piemiņu no tēva.

Man ir Ilgas dienasgrāmatas kopija, ko esmu nosaukusi par Vēstules mirušajam tēvam. Pašu dienasgrāmatu esmu uzdāvinājusi Okupācijas muzejam. Pateicoties šai dienasgrāmatai, varu iztēloties, ka Poļevojes kapsētā izskatījās toreiz.

Par „bezuzdevuma lietvedi“

Bet nu par citām atmiņām. No sava tēva Induļa Dišlera atmiņu grāmatas Laikmeta liecības par ulmaņlaikiem, okupāciju un mūsdienu notikumiem (Rīga, 2007. g. autora izdevums) citēšu fragmentu, kurš stāsta par Kārļa Dišlera pētījumu Negotiorum gestio publisko tiesību novadā, kurā pamatoja Kārļa Ulmaņa kā „bezudevuma lietveža“ lomu.

(Citēšu sava tēva rakstīto tieši, bez viedokļu vai savu komentāru iestarpinājumiem). Tātad: „1935. gadā K. Ulmanim tuvās aprindas sāka bažīties, ka režīmam joprojām nav konstitucionāli juridiskā pamatojuma. Šīs bažas izkristalizējās gluži konkrētā ierosinājumā LU Juridiskajai fakultātei – veikt 15. maija valsts leģitimizāciju. Kā? To vajadzēja izdomāt profesoriem un docentiem.

Tā kā ierosinājums bija neoficiāls – it ka izmēģinājuma balons – to arī tā, sarunas kārtībā, apsprieda fakultātes zinātniskās padomes sēdē. Reakcija bija viegli paredzama. Juristi pārāk labi saprata, ka pārkāpti tādi un tādi Latvijas Republikas Satversmes panti, tāpēc ir grūti izlikties, ka nekas nosodāms nebūtu noticis, bet gluži otrādi...

Nezinu, vai ierosinājuma autoriem tika atbildēts, taču atceros, ka pagāja relatīvi neilgs laiks, kad lietu nācās apspriest vēlreiz. Šoreiz signāls bija pilnīgi nepārprotams, ar Izglītības ministrijas un augstskolas vadības tiešu līdzdalību. Diplomātiskā formā ar pauzēm un pusvārdiem tika pavēstīts, ka fakultātes kolektīvam dots nopietns, valstiski svarīgs uzdevums... hm,... ja tagadējais mācību spēku sastāvs neesot gatavs šo svarīgo lietu veikt, tad hm, hm... Izglītības ministrijai neatlikšot nekas cits, kā pārdomāt par nepieciešamu reorganizāciju fakultātē.

Kaut līdz neslēptā drauda izpildīšanai jebkurā gadījumā būtu mērojams visai garš ceļš – jo augstskolas autonomija joprojām pastāvēja – ar valdošo virsotni strīdēties nevienam nebija pa prātam. Tāpēc no jauna sasauca zinātniskās padomes sēdi speciāli šī jautājuma izskatīšanai.

Mans tēvs, prof. Dr. jur. K. Dišlers, tai laikā fakultātes dekāns, paziņoja, ka viņš neturas pie sava krēsla, ja kāds kolēģis spēj veiksmīgi atrisināt grūto uzdevumu, un lūdza visus izteikt savas domas bez jebkādas aiztures.

Runāja gandrīz visi klātesošie, turpat divdesmit cilvēku un vienā balsī izteica uzticību fakultātes vadībai, kā arī lūdza gādāt par... valdības pieprasījuma izpildi. Nerunāja tikai divi, kāds privātdocents un asistents, varbūt viņi savas karjeristiskās avansēšanas ieceres bija saistījuši ar reorganizāciju.

Pēc zinātniskās padomes sēdes beigām kabinetā uzkavējās pāris profesoru. Prof. Dr. Pēteris Lejiņš pus pa jokam izteica spārnotu frāzi: „Vai tiešām romiešu tiesībās nevar atrast nekā šim gadījumam piemērota? Es domāju, ka tas ir iespējams.“

Mana tēva uzdevums nebija viegls, viņš pavadīja garas nakts stundas pie rakstāmgalda, līdz tapa neliela brošūra, lai vilks būtu paēdis un kaza dzīva, jeb valdība apmierināta un fakultātes kolektīvs bez pārmaiņām varētu turpināt darbu.

Pētījums tika nosaukts: Negotiorum gestio publisko tiesību novadā. Prof. P. Lejiņš gādāja par tā nekavējošu publikāciju pusoficiozā Brīvā Zeme, pēc tam to atsevišķā brošūrā izdeva Tieslietu ministrijas vēstnesis.

Šeit vietā piebilst, ka šī sacerējuma dēļ, ko mans nelaiķis tēvs uzņēmās apstākļu spiests un kolēģu lūgts, viņam ir vairākkārt sīvi uzbrukts. Vairākumā tie bijuši visai kreisu uzskatu ļaudis, taču arī dažs, it kā valstiski domājošs jurists, ir pūtis tai pašā stabulē.

Pavisam īsi skarsim būtisko.

Negotiorum gestio – latviski – bezuzdevuma lietvedība – ir romiešu civiltiesību institūts. To atzīst arī Latvijas Civillikuma 3283. panta pirmā piezīme: „.. šeit ar vienpusēju darbību bez otras (pie tam galvenās) ieinteresētās puses formālas piekrišanas... tiek nodibinātas zināmas saistības.“

Citēju no pētījuma: „Pārnesot negotiorum gestio institūtu uz publisko tiesību novadu, jāiegaumē, ka tur sastopamas visai svarīgas intereses – valsts patstāvības intereses, tiesiskās stabilitātes intereses, tautas un pilsoņu brīvības intereses.

...Ja, valstij pastāvot, rodas apstākļi, kas tautas interesēs prasa steidzīgu rīcību citādā kārtībā nekā tas tieši likumā paredzēts, tad, protams, negotiorum gestor (bezuzdevuma lietveža) loma dabīgi piekrīt tam valsts varas orgānam, kura pienākums ir sargāt valsts intereses uz jau piešķirto pilnvaru pamata, tikai ārkārtējie apstākļi prasa šo pilnvaru paplašināšanu.“

No teiktā izdarāms secinājums:

„Kara stāvokļa ievešana pēc Republikas Satversmes 62. panta un līdz ar to politisko partiju darbības pārtraukšana ietilpst valdības likumīgajās pilnvarās un izskaidrojama ar nepieciešamo varas paplašināšanu izņēmuma stāvokļa laikā.

Saeimas darbības apturēšana un viņas funkciju nodošana Ministru kabinetam jau iziet ārpus konstitucionālajām pilnvarām un nozīmē negotiorum gestor (bezuzdevuma lietveža) lomas uzņemšanos tautas (dominus negotii – latviski: pārstāvamais) interesēs.“

Tāda īsumā bija šī shēma, kas izskaidroja maija notikumus juridiskā valodā. To, ar zināmiem nosacījumiem, bija iespējams izmantot kā pagaidu pamatojumu režīma leģitimācijai.

Atzinums, ka Latvijas tauta un vēsture pozitīvi novērtējušas K. Ulmaņa valdības gadus, ļauj secināt, ka viņš bezuzdevuma lietveža lomu tautas interesēs pildījis godam.

Tomēr ne valsts dzīves stabilizācija un saimnieciskais uzplaukums, ne valsts iekārtas pārveidojumu juridiskais pagaidu pamatojums ar negotiorum gestio konstrukciju nevarēja nenoteikti ilgu laiku attaisnot Satversmes darbības iesaldēšanu.

To labi saprata tādi izcili K. Ulmaņa līdzgaitnieki kā M. Valters, J. Balodis, M. Skujenieks un daži citi. Tāpēc viņi vairākkārt visai neatlaidīgi aicināja atjaunot Satversmes darbību, kaut grozītā veidā.

Neviens, cik ģeniāls, gudrs un tālredzīgs viņš nebūtu, nespēj ilgstoši izvairīties no kļūdām. K. Ulmanis darbu steigā, aizvien jaunu pasākumu plūsmā ignorēja labos padomus, palaida garām izdevīgāko momentu, 1936. gada 2. aprīli – A. Kvieša prezidentūras beigas.

Kad viņš beidzot saprata, ka Satversmi nepieciešams atdzīvināt, bija jau par vēlu kaut ko darīt.“

Dace Kokareviča
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com