Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lai Kristīna varētu studēt ķīniešu valodu

Sarmīte Ēlerte par latviešu valodu Latvijā

Laikraksts Latvietis Nr. 279, 2013. g. 10. okt.
Sarmīte Ēlerte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Kristīnas sapni mācīties ķīniešu valodu Latvijas Universitātē izgaisināja gala eksāmena rezultāts latviešu valodā. Eksāmens jau otro gadu ir vienāds visās Latvijas skolās, un Kristīnas iegūtais vērtējums 50% bija nepietiekams, lai iekļūtu budžeta grupā. „Bērniem tā ir īsta traģēdija, jo iespējas iekļūt LR augstskolu budžeta grupās ir ievērojami sarukušas,“ lasām laikrakstā Vesti (14.08.2013), kas Kristīnas stāstam veltījis rakstu gandrīz lapas garumā. „Saprotams, ka Petjas un Taņas nekad nevarēs iegūt augstākās atzīmes, tāpēc, ka neviens krievu, ebreju vai ukraiņu bērns apriori nevarēs apgūt svešvalodu tā, kā tās pārstāvis uzsūc visas garumzīmes un galotnes caur savas mātes latvietes valodu,“ nolemtību pauž raksta autore Jūlija Aleksandrova.

Taču vaina nav nedz galotnēs un garumzīmēs, nedz arī bērnos, bet gan Latvijas valsts izglītības politikā. Tai ir divi būtiski trūkumi. Pirmkārt, izglītības sistēma neaiztaupa krievu (manuprāt, ir nepareizi slēpt šo problēmu aiz it kā korektā vārda mazākumtautības) skolu beidzējiem sāpīgo pamošanos, ka latviešu valoda Latvijā nav svešvaloda. Otrkārt, tā turpina atražot padomju laikā radīto segregēto skolu sistēmu un līdz ar to – atražot sašķeltu sabiedrību nākamajās paaudzēs.

Latviešu valoda kā tiesības, iespēja, pienākums

Latvijas izglītības politikas pienākums būtu nodrošināt, lai visi Latvijas iedzīvotāji var apgūt un apgūst valsts valodu dzimtās vai otras dzimtās valodas līmenī. Šis uzdevums ir jāsāk pildīt jau pirmskolās. Bet latviešu valodu krievu bērnudārzos no divu līdz piecu gadu vecumam jāapgūst tikai pa 15 minūtēm, divas reizes nedāļā rotaļnodarbībās. Pirms gada Valsts valodas centrs pārbaudē 13 pirmskolas izglītības iestādēs Rīgā konstatēja, ka 38 vadītāji, skolotāji vai skolotāju palīgi nezina valsts valodu nepieciešamajā līmenī (par kādu gan garumzīmju un galotņu uzsūkšanu te var būt runa?). Savukārt pamatizglītības līmenī noteikts vien tas, ka mācību saturu valsts valodā un bilingvāli (pasvītrojums – SĒ) jāapgūst vismaz divās piektdaļās no kopējās slodzes (šai kvotā ietilpst latviešu valoda, literatūra, vēsture un svešvalodas). Nedz 2004. gada izglītības reformā panāktais, ka vidusskolā 60% mācību priekšmetu jāapgūst latviešu valodā, nedz vienotais valodas gala eksāmens, nedz valsts finansētā augstākā izglītība valsts valodā nevar kompensēt to, ka bērns nav apguvis jau bērnudārzā vai pamatskolā.

Piemēram, Somijā, kur pastāv labākā vai viena no labākajām pasaules izglītības sistēmām, īpašus pūliņus pieliek, lai ne-somu bērni somu valodu pilnībā apgūtu jau gatavojoties skolai un pirmo klašu līmenī, un lai valodas nezināšana nekaitētu bērnam tālākajā izglītības ceļā.

Segregācija turpinās

Savulaik augošā tendence krievu vecākiem sūtīt bērnus latviešu skolās ir apstājusies. 1995./1996. mācību gadā latviešu mācību valodā izglītību apguva 60,3%. Šis procents pakāpeniski auga un 2008./2009. mācību gadā 73,5% skolnieku mācījās latviešu un 28,5% krievu mācību valodās (pavisam neliels procents bērnu mācās citās mazākumtautību skolās). Kopš 2009. gada situācija ir mainījusies, un pēdējos gados procentuāli nedaudz sākusi svērties pretējā virzienā (2012./13. mācību gadā 72,1% latviešu mācību valodā). Tās ir proporcijas valstī kopumā.

Taču par neatliekamu politikas maiņu liek runāt tendence Rīgā un citās lielajās pilsētās. Piemēram, Rīgā 2008./09. mācību gadā vispārizglītojošajās dienas apmācību programmās latviešu valodā mācījās 50,2%, krievu 48,9%; 2009./10. gados latviešu – 50% un krievu 49%; 2010./11. gados latviešu 49,6% un krievu 49,4%; 2011./12. gados latviešu 49,4% un krievu 49,5%; 2012./13. gados latviešu 49,3 un krievu 49,4%. Savukārt, piemēram, Rēzeknē 2008./09. mācību gadā latviešu valodā mācījās 48,1%, krievu – 43,5% skolnieku, bet 2012./13. mācību gadā tendence jau bija apvērsta: latviešu – 43,5% un krievu 44,6%.

Kāpēc izglītības politikai jāmainās

Sabiedrības sašķeltība ir iecementēta Latvijas valsts izglītības sistēmas pamatos. Deviņdesmitajos gados varbūt bija cerība, ka padomju laikos izveidotā segregētā skolu sistēma kaut kā pati no sevis ar laiku izzudīs. Ka to veicinās skolu reforma, nosakot 60% valsts valodas proporciju vidusskolās un pastāvot valsts valodai valsts finansētajā augstākajai izglītībai. Taču pēdējo piecu gadu skaitļi un pieredze rāda pretējo.

Vienota skola ar vienotu mācību pamatvalodu ir nepieciešama, jo nacionālas un demokrātiskas valsts politikai ir jābūt iekļaujošai. Neviena Eiropas valsts neuzskata, ka pozitīvi būtu vērtējama paralēlu sabiedrību pastāvēšana, kur nu vēl tādas veicināšana. Segregētā skola ir vēsturiski okupācijas laikā izveidota realitāte, nevis kaut kāda dabas parādība. Tāpēc Latvijai ir nepieciešama izglītības politika, kurā, nešķirojot tautības, kopā mācās Latvijas bērni. Kurā visiem Latvijas bērniem ir tiesības un iespējas apgūt valsts valodu dzimtās valodas līmenī jau bērnudārzā. Valoda ir drošākais ceļš uz tās valsts kultūrtelpas izpratni un pieņemšanu, kurā tu dzīvo. Bērnība un jaunība klasē bez tautību atšķirībām, ir drošākais ceļš uz sabiedrību, kurā nav etnisku iemeslu dēļ pastāvoša atsvešinātība, stereotipi un aizspriedumi.

Vienota skola nav pretrunā ar Satversmē mazākumtautībām garantētajām tiesībām saglabāt un attīstīt savu valodu, etnisko un kultūras savdabību. Tāpat kā vienota skola citās Eiropas valstīs nav pretrunā ar tur dzīvojošo mazākumtautību tiesībām. Izglītības politikai būtu jāparedz arī bērnudārzus un skolas, kur pastiprināti māca krievu valodu un kultūru, tāpat kā ir skolas, kur pastiprināti māca angļu, franču vai vācu valodu. Vai, piemēram, Austrijā valsts finansētās vācu valodas skolās bērniem no turku ģimenēm līdz 13 gadu vecumam ir tiesības mācīties arī turku valodu. Piemēram, Zviedrijā pie noteikta bērnu skaita, vecākiem ir tiesības prasīt, lai tiktu pasniegtas mājas valodas stundas.

Kā pāriet uz vienotu skolu

Ir skaidri jānosaka reformas termiņš. Manuprāt, tie varētu būt divi vai trīs gadi. Un tad latviešu valoda, sākot no bērnudārza līmeņa, gadu pēc gada, tiktu ieviesta pakāpeniski visos līmeņos. Nepieciešamas izmaiņas Izglītības likumā un Ministru kabineta noteikumos par pirmskolas izglītības vadlīnijām un par valsts standartu pamatizglītībā un vidējā izglītībā. Nepieciešams laiks un nauda skolotāju tālākizglītībai un arī finansiālajam atbalstam, it īpaši pirmskolā, lai bērni labi iekļautos sākotnēji bilingvālajā un tomēr latviskajā vidē un lai vecākiem būtu drošības sajūta gan par bērnudārza un skolas vides draudzīgumu, gan izglītības kvalitāti. Īpašs atbalsts būs vajadzīgs Latgalei, piemēram, Daugavpilij, kur tikai 18.8% bērnu mācības apgūst latviešu valodā. Noteikts termiņš arī ļaus tiem skolotājiem, kas latviešu valodu nesaprotamu iemeslu dēļ vēl nav apguvuši pietiekamā līmenī, to beidzot izdarīt. Protams, laiks vajadzīgs, lai pārmaiņām psiholoģiski sagatavotos. Bet galvenokārt nepieciešama griba.

Ja saliedētu sabiedrību visu mūsu kopējā labuma vārdā par pozitīvu mērķi atzīst visdažādāko uzskatu pārstāvji, tad vienota skolu sistēma ar vienotu apmācības valodu ir pašsaprotamība.

Sarmīte Ēlerte, Rīgas domes Vienotības frakcijas vadītāja
Publicēts ar autores atļauju, pirmpublikācija portālā Delfi



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com