Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Kajakā pa vientuļnieku mākoņupi Lielupi

Vasaras ceļojums 2012. gadā

Laikraksts Latvietis Nr. 251, 2013. g. 4. apr.
Mārtiņš Heimrāts -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Starta vieta. Fonā Bauskas pils. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Lielupe. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Jumpravmuižas parka mākslīgās drupas. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Lielupes pirmais tilts (no deviņiem). FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Avota vieta Mežotnes pilskalna pakājē. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Salgales baznīcas drupas. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas mājas „Auči“. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Tetelmindes muižas parka tornis. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Jelgavas pils no upes skatoties. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Šeit tikai nojausma par kādreizējo godību. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Slokas Papīrfabrikas vertikālie akcenti. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Valteru krasta apbūve. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Aiz līkuma – Dubultu baznīcas tornis. FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Pie galamērķa! FOTO Mārtiņš Heimrāts.

Kopš Lielupē vairs nekursē kuģīši un tās viļņus nešķeļ baržas, kopš tās krastus daudzās vietās nešķērso pārcēlāji, tā ir kļuvusi par vienu no klusākajām upēm Latvijā. Un tiem, kuri meklē mieru un vientulību, tā noteikti būs piemērotāka par Gauju, Abavu vai Ventu. Pat upes krasta apbūve upes dzīvē nejaucas, un tā kā lava mierīgi un neatturami plūst uz jūras pusi. Visā 119 km garumā nesatiku nevienu laivinieku (ūdens tūristu). Dažs iebraucis pamakšķerēt vai pavelcēt (spiningotājus gan šeit tikpat kā nemanīju). Pie Jelgavas jūtama aktīva ūdenssportistu klātbūtne, un viena pēc otras treneru pavadībā pretī šaujas vienvietīgas un divvietīgas smailītes. Pie Kalnciema ūdeni salīgo pirmā motorlaiva.

Visā upes garumā savu bezrūpīgo pirms medību sezonu vada pīles. Vairākās vietās, nepielaižot fotografēšanas attālumā, aiz deguna mani vazā lielie baltie zivju gārņi, paceļoties spārnos un aizlidojot uz kārtējo, nākošo meldru audzi. Pirmo paugurknābja gulbi (tāpat kā motorlaivu) sastopu pie Kalnciema, toties turpmāk (ir ligzdošanas laiks), it bieži tieku pavadīts ar nikniem šņācieniem un spārnu švīkstoņu. Redzu, ka mūsu ainavā labi iedzīvojušies jūras kraukļi, bet tuvojoties jūrai, uz veco steķu pāļiem arvien biežāk sēž ķīri, un finišā mani sagaidīs zīriņu kolonija.

Kopumā brauciens man aizņēma 4 pilnas dienas. Pareizāk, 3 pilnas un 2 pus dienas. Esmu viens un, cītīgi airējot, ievērojamās vietās īpaši neaizkavējos. Šad tad gan apstājos, lai pamētātu spiningu. Vietas tam liekas izcili piemērotas, bet pie zivju zupas tā arī netieku. Tā nu būtu vairāku braucēju un darba dalīšanas priekšrocība.

No Bauskas līdz Emburgai upi varētu saukt par strauju un piemērotu pat pūšļiem (piepūšamām gumijas laivām). Tālākajā posmā bez straujākām un vieglākām laivām uz priekšu tikt būtu grūti.

Jelgava, nenoliedzami, varētu būt labs kuģīšu izbraucienu galamērķis. Brauciens cauri Zemgales nebūt ne vienveidīgajai lauku ainavai būtu pielīdzināms tūristu vizināšanai pa Nīlu uz augšu no Kairas (vienīgi bez krokodiliem).

Bet tagad pēc kārtas.

Otrdien, 17. jūlijā

Ar piedzīvojumu organizācijas lūzumpunkts.lv laipnu palīdzību nokļūstu līdz starta vietai un ar kajaku tieku ielaists Mēmeles straumē nedaudz virs Bauskas pils. Izrādās, šeit vēl jāuzmanās no akmeņiem (vienīgajiem šajā braucienā). Pēc neilga brīža atrodos Lielupē – vietā, kur savienojas Mūsas un Mēmeles straumes. Manas cerības ir apstiprinājušās. Zemgales bijusī, atdzimstošā un esošā monumentalitāte jūtama visur – gan krastu apbūvē, gan upes pārliecinošajā plūdumā. Upes lēzenie krasti rada ilūziju, ka slīdu pa mākoņiem. Drīz jau atrodos pie Lielupes lielākām klintīm – Jumpravas dolomīta atseguma. Upes labajā krastā redzamas 1811. gadā Jumpravas muižkunga veidotās mākslīgās pilsdrupas, kuras ir vienas no vecākajām Latvijā. 19. gadsimtā tādas veidot skaitījās aktuāli un romantiski.

Īsu brīdi, izbaudot Zemgales laukus, mākoņus un upi, pēkšņi acu priekšā atklājas viens no klasicisma stila spilgtākajiem paraugiem Latvijā – itāļu arhitekta Džakomo Kvarengi projektētā Mežotnes pils. Izbraucu cauri Lielupes pirmajam, pagaidām vēl tiltiņam, un nu jau atrodos Mežotnes pilskalna pakājē. Šeit vietējā Mazpulku organizācija (pēc Latviešu konversācijas vārdnīcas ziņām – studentu vienotne Līdums) 1926. gadā iekārtojusi īpašu avota izbūvi. Joprojām to rotā uzraksts: Esi skaidrs kā šis avots!

Bīskaps Alberts, piešķirdams Mežotnei īpašu vietu tālākajā Zemgales ekspansijā, ieradies šeit 1219. gadā, lai kristītu mežotniešus. Ar šādu rīcību nav varējis samierināties Tērvetes Viestards, vairākkārt uzbrukdams Mežotnei, kuru nu jau aizstāvējuši arī ordeņa karavīri. Mežotnes pilskalnam mūsu vēsturē bijusi savdabīga loma. 1220. gadā Viestards ar žemaišu atbalstu te uzbrūk bīskapa karapulkiem, kuri vēl joprojām nav noteicēji Zemgalē, un vēl 1226. gadā bīskaps Alberts min Mežotni kā nedrošu, bet stratēģiski nozīmīgu vietu savas varas nostiprināšanai.

Ap pulksten astoņiem vakarā piestāju krastā, jo krietnu gabalu uz priekšu vairs neredzu koku pudurus, kur varētu atrast materiālu iekuram, bet gan tumšus mākoņu vālus, kuri līdz manai nakšņošanas vietai tā arī neatnāk. Līņāt gan sāk, bet saule noriet skaisti. Ceru uz labu laiku rīt. Nosalis neesmu, ugunskurs silda, un mani kaimiņi ir vīngliemeži un bebri.

Trešdien, 18. jūlijā

Otrā rīta idille, kura ved no viena balto ūdensrožu lauka nākamajā, beidzas drīz pēc Emburgas. Līdz šim gan krasta ainas, gan upe bija it kā no bērnības bilžu grāmatām. Koku puduros mājas ar stārķu ligzdām utt. Krasti kā izmiruši, cilvēku maz vai, varētu teikt, vispār nav. Darba diena, iespējams, visi uz lauka. Varbūt tie ir viesu nami, kuri pārdzīvo mūsu zaļās ziemas krīzi? Līdz ar to nav iespējas pajautāt, kur atrodos (atkal jau!). Jāpēta kartē. Upes labajā krastā kara laikā sagrautās iespaidīgās Salgales baznīcas drupas. Tātad esmu pagastā, kurā dzimis Zemgales un Lielupes iemūžinātājs, Straumēnu autors Edvarts Virza.

Ar Salgales vārdu arī saistās Mēmeles krastos dzimušā Viļa Plūdona kādreiz skolā mācītā balāde Salgales Mada loms:

„Un, dūri uz galda cirzdams, jaunais Madis iekarsis kliedz:

«Viņš ir jāiztrenc, jāiztrenc no Mežotnes pils tas laupītāju lapseņu spiets!

Virsaitis Viesturs ar tērvetiešiem jau šovakar turpu dodas,

Un mums, salgaliešiem, rīt pirmajos gaiļos Mežotnē jāierodas.

Palieci vesels nu, tēv! Rītvakar nobaudīsim, cik Vāczemes vīns ir gards...»“

Klāt Emburga. Jau pa gabalu to skaisti iezīmē jaunās baznīcas sarkani jumtais tornis. Tūlīt jau pirmais nopietnais – Staļģenes tilts. Aiz tā upes kreisā krasta koku pudurī redzama 1797. gadā pēc Severina Jensena projekta celtās Staļģenes muižas sarkanā fasāde. Savukārt labajā pusē drīzi vien, šoreiz tuvāk krastam, Latvijas Valsts pirmā prezidenta Jāņa Čakstes dzimtas mājas Auči. Ēkas, kuras līdzinās muižas ansamblim, celtas 20. gs. trīsdesmitajos gados.

Nobrauktais posms Bauska – Emburga mierīgi varētu būt iecienīts mīlētāju (dažādās nozīmēs) – laivinieku maršruts. Tālāk jau lietas kļūst nopietnākas. Un, ja nav ciešas apņemšanās un plāna, grūti būtu kādu pārliecināt par motivāciju šai cīņai ar vēju. Tomēr izrādās, ka esmu nobraucis nedaudz vairāk par dienas normu un atrodos jau pie Jelgavas apvedceļa tilta.

Īsi pirms tam upes labajā krastā redzams mūra tornis, kuru 1885. gadā Tetelmindes muižas parkā pie Lielupes uzcēlis barons Frīdrihs Bērs jaunākais, godinot Krievijas caru Aleksandru III, kurš 19. gs. 80. gados ieradies šeit medībās.

Pēc kārtīga, brīdinoša lietus, redzot skaistu varavīksni un kārtējos melnos padebešus, kuri strauji tuvojas, bez īpašas vietas izvēles uzsleju telti 100 m attālumā no tilta. Pēc brīža, kad esmu jau zem jumta un debesis griežas kopā ar zemi un meldriem, šo prozaisko izvēli vairs nenožēloju. Novērtēju arī uz telts uzsegtā, papildus celofāna nozīmi. Tagad noder sausā spirta krāsniņa, kurai pateicoties, pat šajos apstākļos tieku pie karstas tējas. Tik tikko atdzīvinu šķiltavas. Jāņem līdzi vairākas (sic!). Kā arī novērtēju zviedru armijas katliņa kompakto dizainu. Jā, vērtības mainās. Konstatēju, ka plāksterus man tā arī nevajadzēs, toties ļoti noderēs kartona kārbiņa, kurā tie iepakoti – iekuram.

Ceturtdien, 19. jūlijā

Rīta dziesma Lielupi jau glāsta;
Tālos mežos sarkana deg blāzma;
(V. Plūdons)

Pirmā (un pēdējā) ērce padusē. Izrauju bez ceremonijām. Vai tad ļaut, lai viņa mani ēd vēl divas dienas?

Šorīt pirmais skats no telts nav iepriecinošs. Viss krāsojas pelēks, vēl līst, no upes slīd nemīlīgi miglas vāli. Fūres jau dragā pa tiltu. Liekas, esmu par agru piecēlies. Tātad, atpakaļ guļammaisā. Vēlāk apstākļi ir strauji uzlabojušies, un, kad paveru telts durvis nākošreiz, starp mākoņiem jau spīd saule. Upe ir pārsteidzoši labvēlīga. Nekāda pretvēja, drīzāk otrādi. Jau klāt Jelgava. Tilti, pār kuriem daudz braukts, un Frančesko Bartolomeo Rastrelli projektētā Jelgavas pils pilnīgi no cita redzesleņķa. Upē daudz sportistu – smaiļotāju. Tūlīt aiz Jelgavas (nekādu industriālu priekšpilsētu), līdz pat Kalnciemam brīnišķīgi Zemgales lauki. Kalnciems gan tāds rūpnieciski pelēks un mazāk pievilcīgs posms. Pretējā krastā brīnišķīgs lauku māju komplekss; interesanti, kas tur dzīvo? Ūdens tūrista joprojām neviena. Arī šajā posmā tomēr savdabīgs skaistums, tieši tāds, kādu biju gaidīju no Lielupes. Esmu apradis ar tās plašumu. Laižu pa diagonāli uz katru nākamo līkumu, tā vienmēr izbraucot mazāko rādiusu. Jūtu, ka šodien esmu čakli airējis un sāku skatīties pēc naktsmājām jau pirms Kalnciema tilta. Tādu arī atrodu – makšķernieku iesildītu vietiņu.

Pretlīdzekli odiem nevajadzēs līdz pat brauciena beigām, bet drauga pasen dāvinātā un rūpīgi glabātā cigāra José Marti dūms gan lieliski noder. Veicot ik vakara ierakstus kapteiņa žurnālā, vienmēr to aizkūpinu.

Piektdien, 20. jūlijā

Lai arī visu nakti ir lijis un rīts ir pelēcīgs un mitrs, diena ir fantastiska un rullēju labi uz priekšu. Šad tad kā no tālas pasaules atskan Kalnciema šosejas skaņas. Upe ir skaista. Labajā pusē, kā atzīmēts 1931. gada Jūŗniecības departamenta izdotajā kartē Lielupe no Jelgavas līdz Bulduru tiltam ar dziļumiem metros, Gātes 57. kanāls, kurš savieno upi ar Babītes ezeru. Jūtams, ka meldru audzes, kuras kļūst arvien plašākas, biezākas un augstākas, ir putnu paradīze. Dzērves, baltie zivju gārņi, gulbji, pīles un daudzi mazāki putniņi, kuru nosaukumi jāmeklē tiem veltītajā literatūrā. Un nu jau braucu paralēli Jūrmalas apvedceļam. Cik reizes gan neesmu šo upes posmu skatījis kā autobraucējs no ceļa puses cauri kokiem?

Lūk, arī Sloka. Redzu Jūrmalas pilsētas vecākā dievnama torni. Tas ir celts 1854. gadā, bet pēdējās, 1903. gada pārbūves autors ir arhitekts Vilhelms Bokslafs. 1882. gadā tur mana vecvecmāte Anna Mežulis stāvējusi altāra priekšā ar kurzemnieku Hermani Žākli, kurš, tikko nolauzis 25 gadus cara armijā, laimīgi atgriezies no krievu-turku kara. Viņiem toreiz nevarēja ienākt prātā, ka kāda cita kara vēji viņu mazdēlu Visvaldi aiznesīs uz Austrāliju (sveiciens!). Izrādās nupat, pirms pāris dienām ar Cosmos koncertu ir tikusi atzīmēta Slokas pirmās baznīcas 440 gadu jubileja! Upes pretējā, labajā krastā redzamas vispamatīgākās pārceltuves paliekas visā Lielupes brauciena laikā. Lielie laukakmeņi un masīvie metāla kalumi liecina par pārupes kontaktiem ar Sloku laikā, kad vēl nebija tuvējo tiltu. Pavisam netālu liriskās noskaņas izdzēš bijušās papīrfabrikas urbānā ainava ar iespaidīgajiem dūmeņu siluetiem.

Pēc Slokas upes krasti strauji mainās. Nu jau tā kļūst gandrīz vai par mežupi. Lapu kokus redz arvien retāk, tos nomaina priedes, un klāt arī Valteri, kur pārņem sajūta, ka esmu nokļuvis citā pasaulē. Ar vērienu būvētās savrupmājas rindojas viena aiz otras un atklājas visā košumā, kas slēpts acij no ceļa puses. Ne viens vien balts kuteris piekrastē gaida ūdensslēpotājus un citu ūdens izpriecu baudītājus.

Vējš līdz šim bijis un ir mainīgs. Upes kreisā krastā klusi līcīši, kurus izmanto atpūtnieki un makšķernieki, jo klāt jau piektdienas vakars. Saule spīd un jūtu, ka pleci, kakls un mugura ir tās ķermeņa daļas, kuras to izjutīs visvairāk. Arī tā ir Lielupes īpatnība, ja airētājs skatās virzienā uz priekšu.

Vakaram tuvojoties, gluži negaidot aiz līkuma iznirst 20. gs. sākumā (atkal pēc Vilhelma Bokslafa projekta) celtās Dubultu baznīcas pazīstamās aprises. Saprotu, ka pēdējais brīdis stāt karstā, jo līdz jūrai šodien vairs nokļūt nevēlos. Tikko esmu paspējis uzsliet telti, dzirdu piebraucam mašīnu. (Izrādās, ka neesmu uz salas, kā biju iedomājies.) Arī makšķernieki klāt. Tā ir viena no šīs upes īpatnībām, ka nedaudzās vietas, kurās iespējams piekļūt pie krasta, ir privatizētas. Te ganās, reizēm gadiem piebarots, zivju ganāmpulks. Nekas, sadzīvosim. Un pēc labi padarīta darba (no rīta vēl biju pie Kalnciema tilta), mani absolūti netraucē makšķernieku nakts rosīšanās turpat apkārt manai guļamistabai.

Sestdien, 21. jūlijā

Dubulti, Majori. Bērnībā kopā ar vecākiem reizēm noīrējām laivu pie Majoru stacijas (tāda iespēja bija), veicot nelielu izbraukumu līdz Klīvju attekai. Man, kā pilsētniekam, tas allaž bija ilgi gaidīts un īpašs pasākums.

Upe Jūrmalas pilsētai, šķiet, kā skaista piedeva, ja skatās no sauszemes. Patiesībā ir otrādi. Atrodoties uz ūdens, jūti, cik Lielupe ir pašpietiekama un savu dzīvi dzīvojoša.

Un, lai arī liekas, ka jūra jau tepat aiz stūra, tā gluži nav. Vēl nav redzami pat Jūrmalas tilti un, plašai meldru pasaulei garām slīdot, jātiek līdz tiem. Vispirms līdz parastajam, tad dzelzceļa tiltam. Sasniedzot šo posmu, nevar vairs brīvi laist upei pa diagonāli, nu jau pirms katra manevra jāskatās pa kreisi un pa labi, un bieži vien ir iespēja pašūpoties motorizētu braucamrīku saceltajos vilnīšos. Pēc dzelzceļa tilta, krasta apbūvei beidzoties, vēl seko plaša ūdensaugu pasaule upes kreisajā pusē, kamēr labajā pusē jau redzami Baltās kāpas priekšvēstneši, tās mazās radinieces. Nu jau arī viņa pati un aiz līkuma tālumā redzams plašums, kurā ieplūst Mūsas, Mēmeles, kā arī pārējo 250 Lielupes pieteku ūdeņi.

Lai arī finišs man paredzēts Buļļupes krastā, ekspedīcijas galamērķis ir jūra. Te Vakarbuļļu krasts makšķernieku un atpūtnieku apdzīvots. Kreisā krasta liedagā mājo tikai zīriņi. Tos nedaudz iztraucēju, jo vēlos nolikt kāju uz sauszemes un palūgt pēkšņajiem velobraucējiem izveidot fotoliecību par notikušo faktu.

Mārtiņš Heimrāts,
mākslinieks, ceļotājs, kulinārs un...
Laikrakstam „Latvietis“

P.S. Austrieši savu zemi sauc – Österreich, un vāciski tā nesākas ar burtu A un, tomēr tā atrodas visu pasaules enciklopēdiju priekšgalā, jo ar burtu A (angliski – Austria) tiek atzīmēta starptautiskā komunikācijā. Arī Lielupe latviešu valodā nesākas ar burtu A, un tomēr tā atrodas daudzu, vismaz vācu enciklopēdiju (F. A. Brockhaus u.c.) augšgalā, jo alemaņu valodu saimē tā tiek apzīmētā kā Aa. Iekavās gan pierakstot Kurländer Aa. Ar Aa apzīmē arī Gauju (Livländische Aa), kā arī Engelbergas Aa Šveicē un arī kādu piekrastes upi Ziemeļfrancijā. ■



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI


Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com