Latviešu bēgļi Dānijā (5)

Palielināt / Enlarge

Braukšana no Korsēras uz fronti 1945. gada aprīlī. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

15. divīzijas rezerves un papildinājuma bataljona 1. rotas karavīri aprīļa vidū Korsērā. Vidū vaļējā mētelī rotas komandieris vltn. Rēdelis. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Veselības atjaunošanas rotas karavīru grupa pie Slāgelses sporta skolas 1945. gada pavasarī. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Palielināt / Enlarge

Veselības atjaunošanas rotas virsnieku grupa pēc Vācijas kapitulācijas 1945. gada 6. maijā uzvelk Latvijas karogu. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Ceturtais turpinājums. Sākums LL794, LL795, LL796, LL797.

Dānija Otrā pasaules kara laikā

1939. gada 31. maijā Dānija parakstīja Vācijas piedāvāto neuzbrukšanas līgumu, bet tikai nepilnu gadu vēlāk, 1940. gada 9. aprīlī plkst. 5.00, Hitlers paziņoja Dānijas valdībai, ka viņam esot pierādījumi par sabiedroto gatavošanos uzbrukumam Dānijai, kādēļ viņš nolēmis to aizsargāt. Tajā pašā laikā vācu karaspēks šķērsoja Dānijas robežas un ienāca arī valsts galvaspilsētā Kopenhāgenā. Pēc simboliskas pretošanās dažos pierobežas punktos un pie karaļa pils dāņu karaspēks padevās. Ministru prezidents Torvals Staunings un karalis Kristians X pieņēma Vācijas ultimātu.

Nākamajā dienā izveidojās koalīcijas valdība ar T. Stauningu kā ministru prezidentu. Parlamenta demokrātiskās partijas izveidoja kooperācijas komiteju, kura uzņēmās neizbēgamo sadarbošanos ar vāciešiem. Parlaments pieņēma nepieciešamos ekonomiskos likumus. Imports no rietumiem beidzās un, neskatoties uz lauksaimniecības produkciju, pārtikas krājumi samazinājās. Vācu prasības noveda pie pārtikas trūkuma, un bija nepieciešams ieviest pārtikas normēšanu.

Dānijas valdība vēl kādu laiku pēc vācu iebrukuma skaitījās stipri neatkarīga no Vācijas. Pretēji daudzām citām vācu okupētām zemēm, Dānijai nebija savas valdības ārzemēs. Kopenhāgenā darbojās Vācijas sūtniecība un Berlīnē – Dānijas. Hitlers, apvainojies par karaļa Kristiana X īso atbildi uz viņa 1942. gada novembra sūtīto dzimšanas dienas apsveikumu, atsauca Vācijas sūtni Dānijā un no Berlīnes izraidīja Dānijas sūtni. Vācija pieprasīja ministru prezidenta Būla (Vilhelm Buhl) atkāpšanos (Būls bija pārņēmis ministru prezidenta amatu pēc Stauninga nāves 1942. gada maijā). Ministru prezidenta posteni pieņēma Skavēniuss, lai gan arī viņš necieta dāņu un vācu nacistus.

Vēl 1943. gada martā vācieši pieļāva parlamenta (folketing) vēlēšanas, kas izvērtās par pilnīgu dāņu nacisma sakāvi. Jūlijā ar Skavēniusa piekrišanu formēja dāņu brīvprātīgo vienības (Frikorps Danmark) cīņām austrumu frontē. Šie dāņu brīvprātīgie veidoja daļu no vāciešu SS brīvprātīgo divīzijas Ziemeļzeme (Nordland). Ziemeļzemes rindās cīnījās arī norvēģu un vācu izcelsmes (Volksdeutche) rumāņu karavīri, kā arī kāds vads vai pusrota zviedru. Ziemeļzemei bija divi īstu ziemeļnieku pulki: „Danmark“ un „Norge“. Divīzija bija cietusi lielus zaudējumus Ļeņingradas frontē, tamdēļ bija papildināta ar daudziem vācu karavīriem. Kara beigu posmā šī divīzija cīnījās Kurzemes cietoksnī.

Septembrī, kad pirmās Frikorps Danmark vienības ieradās atpakaļ Dānijā atvaļinājumā, notika sadursmes starp iedzīvotājiem un karavīriem, jo daudzi iedzīvotāji viņus uzskatīja par nodevējiem.

1943. gada vasarā pieauga sabotāžas akti un nemieri vairākās pilsētās. Kad Dānijas valdība noraidīja Vācijas ultimātu, kas pieprasīja kara stāvokļa proklamēšanu, sabotāžas aktu izbeigšanu un nāves sodu vainīgajiem, vācu armija pārņēma pilnīgu kontroli un proklamēja kara stāvokli. Mierīgā sadarbība bija beigusies. Karali internēja. Oktobrī vācieši sāka arestēt ebrejus, daudzus aizveda uz Vāciju, bet citiem izdevās aizbēgt uz Zviedriju. Septembrī visas pretestības grupas apvienojās Brīvības padomē (Frihedsradet), kas līdz Vācijas kapitulācijai kļuva par Dānijas neoficiālo valdību. Pretestība un sabotāžas akti pieauga.

Vācieši ar dāņu nodevēju palīdzību izveidoja terora grupas, kas organizēja pretuzbrukumus pretestības grupām un slepkavoja dāņu patriotus. 1944. gada jūnijā Kopenhāgenā izcēlās nemieri, kas draudēja pārvērsties ģenerālstreikā. Draudošo situāciju glāba vācu armija, atstājot Kopenhāgenu.

Septembrī arestēja un uz Vācijas koncentrācijas nometnēm nosūtīja dāņu policistus, kas bija turēti aizdomās par palīdzēšanu pretestības kustības dalībniekiem, Dānijā strauji pieauga civilā nepaklausība un terora akti.

Vairākiem pretestības kustības vadītājiem, kurus gestapo turēja apcietinājumā Shell kompānijas ēkā Kopenhāgenā, izdevās izglābties, kad angļu lidmašīnas šo ēku sabumboja 1945. gada 21. martā un ugunsgrēkā gāja bojā vācu arhīvi.

Sākot ar 1945. gada februāri, kad Vācijas sakāve vairs nebija tālu, tūkstoši vācu civilo bēgļu sāka ierasties Dānijā. 1945. gada 5. maijā vācu spēki Ziemeļvācijā, Nīderlandē un Dānijā kapitulēja un nākamajā dienā britu armijas vienības šķērsoja Dānijas robežu. Lielāko Dānijas daļu atbrīvoja britu armija, bet Bornholmas salu okupēja padomju armija.

Latviešu karavīri Dānijā

Pirmie latvieši, kas Otrā pasaules kara beigu posmā lielākā skaitā ieradās Dānijā, bija latviešu. karavīri. Dānijā nonākušo karavīru kopējo skaitu vērtēja uz 2,5 tūkstošiem. Kapitulācijas brīdī šis skaitlis bija krietni mazāks. Pēc kapitulācijas latviešu karavīri nonāca angļu gūstā un 1945. gada maija beigās viņus pārveda uz Vāciju un vēlāk uz Beļģijas gūstekņu nometnēm. Iespējams, ka kāda daļa latviešu karavīru Dānijā palika vēl līdz jūnija beigām, jo Irēne Ūdre, rakstot par dzīves apstākļiem Obenro, min, ka tur vēl jūnijā pārnakšņojuši latviešu karavīri:

Neaizmirstama diena mums bija 10. jūnijs, kad šeit piestāja un pārnakšņoja kādi 40 latviešu karavīri. Bija nākuši tālu ceļu, bet bija tik daudz ko stāstīt un runāt; dziedājām latviešu dziesmas. Rītā viņi devās tālāk. Gaidām citus latviešu karavīrus ejam te garām.¹⁸

Rakstā nav teikts, no kurienes šie karavīri bija nākuši un uz kurieni tie devās.

Apšaubāms gan ir Kārļa Kangera rakstā „Pārskats par latviešu karavīru gūstu rietumos“ lasāmais:¹⁹ Pēc papildinājumu un veselības rotu pārsūtīšanas uz Vāciju Dānijā gūstā vēl palika ap 100 karavīru, kas visvairāk bija iesaistīti speciālu uzdevumu komandās. Viņus no gūsta atlaida tikai 1947. gada martā un aprīlī.

Nav nekas zināms, ka latviešu karavīri būtu bijuši iesaistīti kādās speciālo uzdevumu komandās. Iespējams, ka K. Kangers būs sajaucis šos karavīrus ar šinī apcerē vēlāk minētiem 107 karavīriem, kurus 1947. gada martā pārveda uz Vāciju, bet tie nekādās speciālo uzdevumu komandās nebija iesaistīti.

Krietnam skaitam latviešu karavīru tomēr izdevās „privatizēties: – ar latviešu bēgļu palīdzību tikt pie privātām drēbēm un tā ieplūst pārējo bēgļu masā. Šādu karavīru skaits varēja būt starp 250 un 300, t.i., ap 15% no kopējā latviešu bēgļu skaita. Daudzi sabiedrības aktīvie darbinieki nāca no bijušo karavīru rindām.

Pirmie Dānijā nonāca „Aviācijas leģiona Latvija“ vīri. 1944. gada augusta pirmajā pusē izveidoto „Aviācijas leģionu Latvija” septembra beigās pārsūtīja uz Vāciju, kur tā pastāvēšana kā slēgtai vienībai beidzās. Novembra sākumā ap 30 virsnieku un 800 instruktoru un kareivju nosūtīja uz Dāniju un novietoja Nimindegabas ciemā, Ziemeļjūras krastā, apmēram 45 km uz ziemeļiem no Esbjergas pilsētas. Ciema garnizona priekšnieks bija vācu izpletņu lēcēju pltn. Fikss (Fix), kurš 1919. gadā bija dienējis Bermonta armijā, un kuram, pēc paša nostāstiem, nebija labas atmiņas par Latviju. Latviešu karavīriem pltn. Fikss paziņoja, ka viņam uzdots formēt Baltiešu leģionu izpletņu lēcēju. armijai un. ka latviešiem šeit būs jānodarbojas ar kājnieku apmācību. Dažus virsniekus tūlīt pēc ierašanās Dānijā aizsūtīja uz 15. divīziju, vēl kādus citus pārcēla uz Kobeku. 1944. gada decembrī visus Dānijā novietotos Aviācijas leģiona karavīrus nosūtīja uz Kēnigsbergu sagatavošanai par zenītartilēristiem.

Nākamie Dānijā nonāca 15. divīzijas Apmācību un papildinājumu bataljona karavīri. 15. divīziju no Latvijas uz Vāciju pārveda 1944. gada augustā un septembrī un novietoja Rietumprūsijas apmācību laukumā netālu no Bērentas pilsētas. 1945. gada februāra sākumā no šī bataljona karavīriem 8 virsnieku un 375 instruktoru sastāvā saformēja trauksmes vienību, kas kaujās pie Marienburgas (Marienburg), dienvidaustrumos no Dancigas, cieta lielus zaudējumus, un kuras atliekas nonāca krievu gūstā pie Dancigas. Pārējās šī bataljona vienības 1945. gada marta sākumā pārvietoja uz Gotenhāfenu. Tur šīs vienības kādas trīs nedēļas nodzīvoja vilcienā. Īsi pirms Gotenhāfenas krišanas krievu rokās šīs vienības ar jūras transportu pārveda uz Svinemindi, no kurienes pārvietoja uz Dāniju – Korsēras (Korsør) rajonā. Dānijā nonāca 68 virsnieki un 604 instruktori un kareivji. Bataljonā ietilpa 3 veselības rotas, 1 darba un 1 sardžu rota. Bataljons tajā laikā bija arī vienīgais visu latviešu kaujas vienību rezerves spēks Vācijas telpā.

Austrumu frontei sabrūkot, kādus 100 uz Kēnigsbergu pārsūtītos aviācijas vīrus nosūtīja atpakaļ uz Dāniju, kur tos pievienoja 15. divīzijas rezerves un papildinājuma bataljonam. Neskatoties uz to, ka tuvojās kara pēdējās dienas, aviācijas karavīrus kopā ar rezerves bataljona vēl karot spējīgiem karavīriem aprīļa beigās neapbruņotus sūtīja „glābt“ Vāciju. Viņi gan tālāk par Šlēzvigas rajonu netika. Ar dažu aviācijas karavīru iniciatīvu un veikliem darījumiem šie karavīri atgriezās Dānijā. Viens no Latviešu aviācijas leģiona vīriem Osvalds Aizstrauts apraksta, kā viņš Dānijā bija nonācis trīs reizes (3. pielikums). Kēnigsbergas rajonā palikušie aviācijas karavīri nonāca krievu gūstā.

Dānijā nonāca arī apmācības un papildinājuma bataljona atpūtas nama iemītnieki. Sākumā šis atpūtas nams atradās Habihtsbergā (Austrumprūsijā), ziemeļos no Pucigas (Putzig, tagad Puck) Baltijas jūras krastā.

Frontes stāvoklim pasliktinoties, 1945. gada februāra beigās atpūtas namu pārvietoja uz Štrālzundu (Meklenburgā); bet, tā kā tur nevarēja atrast piemērotas telpas atpūtnieku izvietošanai, tad ar 15. divīzijas apmācības un papildinājuma bataljona ziņu viņus pārvietoja uz Dāniju – Māribu (Maribo) Lollandes (Lolland) salā. Pārvietošanas laikā atpūtas namā atradās 4 virsnieki, 112 instruktori un kareivji, kā arī medicīniskais personāls.

Māribas atpūtas nams bija labi iekārtots un daudz labāk apgādāts ar pārtiku, nekā tas bija Habihtsbergā. Tur atpūtas nama iemītnieki palika vēl pēc kapitulācijas līdz maija pēdējām dienām, kad tos pārvietoja uz Skelskēru (Skelskør), kur bija novietotas pārējās 15. divīzijas apmācības un papildinājuma bataljona vienības. Atpūtniekus sadalīja 2 grupās: vienu, kuri bija iet spējīgi, pārvietoja uz Vāciju, bet otru – iet nespējīgos – atstāja Korsērā (ziemeļos no Skelskēras), kur tie privatizējās un apvienojās ar latviešu bēgļu grupu. Atpūtas nama vecākais virsnieks virsleitnants Jānis Pērkons par pārvietošanos uz Dāniju raksta:²⁰

Es Habihtsbergā ierados 30. janvārī no Bērentas (tagad Koscierzyna). Krieviem nākot arvienu tuvāk, sākām interesēties, kā tikt projām. No ģenerāļa Bangerska štāba, kas atradās Dancigā, saņēmām rīkojumu pārcelties uz Štrālzundu. Tuvākā stacijā mums padeva 6 preču vagonus, uzlādējāmies un 20. februārī (tās pašas dienas vakarā) iebraucām Gotenhāfenā. Nākamajā dienā ar lielām pūlēm panācām, ka mūsu vagonus piekabina kādam caurbraucošam lazaretes vilcienam, un tā laimīgi no gaidāmā ielenkuma tikām laukā. Štrālzundā saņēmām rīkojumu un attiecīgus dokumentus tālākam ceļam uz Dāniju. No mūsu sastāva gan izņēma veselākos, resp. tādus, kurus uzskatīja par kaujas spējīgiem, un tie palika Štrālzundā. Pēc 2 nedēļu ilga ceļojuma 6. martā ieradāmies Dānijā, Māribas pilsētā.

Kādu nedēļu vai vēlāk pēc kapitulācijas mūsu pilsētiņā ieradās kāds angļu virsnieks, izsauca mani pie sevis, apjautājās par cilvēku sastāvu un ieročiem (kādu mums nebija) un pateica, ka soļot spējīgiem būs jāmaršē uz Vāciju. Kas būtu soļot spējīgs un kas nē, tas bija uzticēts izšķirt kādam dāņu Sarkanā Krusta ārstam. Cik daudzi no mums aizsoļoja un cik palikām, vairs neatceros. Es biju pie palicējiem un mūs savā aizgādībā pārņēma Dānijas Sarkanais Krusts un pievienoja latviešu bēgļu grupai, kas atradās Skelskēras nometnē. Pie mums palika arī Dr. Elga Kažmere un 2 latviešu māsas.

Dānijā nonāca arī 37. policijas pulka „Kurzeme“ karavīri. No šī pulka, kas bija novietots Tornā, uz sakaru instruktoru kursiem Komotavā (Čehoslovākijā) nosūtīja vienu virsleitnantu un 81 instruktoru un kareivjus. Lai gan šie karavīri bija domāti jaunformējamai 35. latviešu divīzijai, kursus beidzot, 1945. gada 6. aprīlī viņus komandēja uz 19. divīziju Kurzemē. No Komatovas viņus nosūtīja uz Svinemindi. 15. aprīlī viņi ar 4000 BRT lielo tvaikoni „Cap-Guirs“ divu vācu mīnu traleru pavadībā devās ceļā uz Kurzemi. Uz kuģa vēl bija vācu karavīri, kopā ap 1000 vīru. Otrā dienā kuģi trāpīja torpēda un tas nogrima. Izglābto 300 karavīru vidū bija tikai 37 latvieši. Mīnu traleri izglābtos karavīrus nogādāja Rīgenas salā. Pēc nedēļas bija saņemta pavēle doties uz Štrālzundu braukšanai uz Kurzemi. No Štrālzundas viņus vispirms aizveda uz Svinemindi, bet braukšana uz Kurzemi vairs nebija iespējama. Kurzemes vietā viņus aizveda uz Dāniju.

Vēl pēc gandrīz neaprakstāmiem pārdzīvojumiem no Dancigas telpas ielenkuma deviņiem 15. divīzijas rezerves bataljona karavīriem 7. maijā laimējās sasniegt Kopenhāgenu. Šie karavīri pat kādu laiku bija dzīvojuši kopā ar Štuthofas koncentrācijas nometnē ieslodzītajiem, kuru bijis vēl daži tūkstoši, starp tiem arī daži desmiti latviešu. 3. maijā viņiem no turienes bija izdevies izbēgt.

Aktīvam sardžu dienestam no Dancigas uz Dāniju bija nosūtīti arī divdesmit latviešu karavīri. Sardžu dienestā piedzīvoto ir aprakstījis Visvaldis Paegle (2. pielikums).

Veselības uzlabošanai uz Dāniju nosūtīja arī atsevišķus karavīrus. Viens no viņiem bija Laimonis Mušinskis. 1944. gada jūlijā viņu ievainoja Jelgavas aizstāvēšanas cīņu laikā un veseļošanās nolūkos nosūtīja uz Vāciju. Īsi pirms kara beigām viņš saņēma norīkojumu doties uz Dāniju. Savās angļu valodā rakstītās atmiņās viņš atceras21 (autora latviskais tulkojums):

Kopā ar savu latviešu draugu mēs saņēmām norīkojumu doties uz Dāniju – uz veseļošanās rotu Skelskērā. Saņēmām militāros pārtikas kuponus, bet par transportu mums bija jārūpējas pašiem. Dabūt transportu uz Dāniju bija liela problēma, lielākais ceļa gabals bija jāsoļo kājām. Ceļi bija pilni ar cilvēkiem, kas bēga no sarkanās armijas. Zemu lidojošās amerikāņu un angļu lidmašīnas šāva uz cilvēkiem bez kādas atšķirības. Bērni un sievietes kliedza bailēs un sāpēs, ceļa malas bija pilnas ar beigtiem un ievainotiem bēgļiem. Šķiet, tīra sporta nolūkā sašāva kādu skaidri apzīmētu Sarkanā Krusta kolonnu. Tā kā veikalos nebija pārtikas, tad mūsu uztura kuponi bija bezvērtīgi. Ar šiem kuponiem mums tomēr laimējās nopirkt nedaudz trekna bekona un melases. Par maizi un kādiem citiem produktiem mēs varējām vienīgi sapņot. Noguruši un izsalkuši mēs šķērsojām dāņu-vācu robežu dienu pirms Trešās valsts kapitulācijas un nonācām vācu armijas barakās Skelskērā kā britu karagūstekņi. No Skelskēras mūs nosūtīja uz Lundforlundu – skaistu Dānijas lauku pilsētiņu. Mūs novietoja tīrā un kārtīgā nometnē ar visu nepieciešamo komfortu un uzturu. Nometne bija neapsargāta, latviešu virsniekiem angļi uzticēja visas administratīvās funkcijas un respektēja viņu militāro rangu. Dāņi respektēja mūsu nacionālos karodziņus uz mūsu formām un apgājās ar mums laipni. Viņi mūs uzskatīja par cilvēkiem, kas tāpat kā viņi bija cietuši no svešu varu okupācijas spēkiem. Viņi mūs apdāvināja ar svaigiem lauku produktiem. Atskatoties uz Lundforlundā pavadītām dienām, es tās uzskatu par brīvdienām manās nelaimīgajās karagūstekņa gaitās. Kad mēs saņēmām pavēli, ka visiem latviešu karagūstekņiem jādodas atpakaļ uz Vāciju, mūsu priecīgais laiks pēkšņi izbeidzās. Nebija nekāda transporta – visu ceļa gabalu no Lundforlundas uz Flensburgu bija jānoiet kājām. Baumoja, ka Vācijā mūs pārorganizēšot un britu aizsardzībā sūtīšot atpakaļ uz Latviju cīnīties pret komunistiem.

Tāpat kā pārējie Dānijā nokļuvušie karavīri, arī Laimonis Mušinskis nonāca Beļģijas gūstekņu nometnē. Vēlāk izceļoja uz Austrāliju. Beidza luterāņu mācītāju koledžu. 1958. gadā viņu ordinēja par mācītāju. Kalpoja latviešu un austrāliešu draudzēs. Kādu laiku bija Latviešu evaņģēliski luteriskās baznīcas ārpus Latvijas Austrālijas apgabala prāvests. Aizgāja mūžībā 2008. gada 11. aprīlī.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl

Vēres

¹⁸ „Latvju ziņas” 1945. gada 26. jūnijā.

¹⁹ „Arhīvs” 25. sējums. Pasaules brīvo latviešu apvienība un Kārļa Zariņa fonds. Melburnā 1985.

²⁰ „Latviešu karavīrs 2. pasaules kara laikā“. 7. sējums.