Priekšautiņš un karogotā Latvija

Palielināt / Enlarge

80 gadus vecais priekšautiņš. FOTO Maruta Volša (Walsh).

Manu bērnību brīvās Latvijas 30tos gados pavadīju skaistajā, Cēsu pilsētā. Mūsu ģimene dzīvoja vienas dzīvokļu mājas otrā stāvā. Vienīgā vieta man un brālim paspēlēties, bija mājas iekšas pagalms, bet arī reti. Toties skaistas bija ģimenes pastaigas svētdienās, ejot uz parku.

Māte mūs abus vienmēr uzģērba svētdienas drēbēs. Manā bērnībā, gandrīz katrai meitenei, bija izšūts priekšauts – četrrindu tautas daina, ko apakšmalā, noslēdza krāsaina tautas ornamentu josla. Šo goda priekšautu valkāju svētdienās.

Tā tas bija arī tanī dienā, manā dzimšanas dienā, 4. septembrī, un es jau biju iegaumējusi, ka man par godu, manā dzimšanas dienā, Cēsu pilsētā gandrīz pie katra nama plīvoja sarkanbaltsarkanais karogs. Mēs, abi bērni – priekšā, vecāki – aizmugurē, gājām uz parku. Ceļā, satiekot vienu mātes paziņu, brālis piesita vienu kāju otrai, es, ar abām rokām paceltām priekšautiņa malām, kniksēju, un abi teicām: Labdien!

Viņa teica: „Cik skaisti plīvo karogi mūsu Vadonim, viņa dzimšanas dienā.“ Es noteicu: „Tie karogi plīvo man, manā dzimšanas dienā, un viņam ir palaimējies, ka viņa dzimšanas diena sakrīt ar manējo.“

Protams, pēc tam izskaidrošanās ar māti.

Un vēlāk dzīvē biju lepna, ka esmu priviliģēta, dalīties dzimšanas dienā ar mūsu kādreizējo Latvijas valsts un ministru prezidentu Kārli Ulmani.

Ejot bēgļu gaitās, smaguma pēc nevarēju ņemt līdz mīļās grāmatas, bet kabatā ieliku priekšautiņu. Priekšauta ieraksts:

Mans mazais augumiņš
Ne par vienu nebēdāja,
Ne par kungu, ne par darbu,
Ne par ļaužu valodām.

Svainenes stāstīto pierakstīja –

Ecāmamma
Laikrakstam „Latvietis“