Lepošanās Lubānā – „Sveicam Lubānā!“

Palielināt / Enlarge

Salidojuma dalībnieki pie Lubānas baznīcas. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Oskara Kalpaka kapa plāksne. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Kārļa Zāles un Arnolda Dzirkaļa veidotais Oskara Kalpaka atdusas vietas piemineklis pēc būtības un radnieciskā mākslinieciskā veidola ir vietējais Brīvības piemineklis. Tiek gādāts, lai šejienes bērni un jaunieši neaizietu pasaulē bez lepnuma par savu novadnieku. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Jā, tas ir gods – stāvēt sardzē pie Ordeņu brālības karoga. Šī diena jauniešiem noteikti paliks atmiņā. Lubānas pusē tautiskās dejās dejojot divas trešdaļas skolasbērnu. Tieši dejošana izveido stalto stāju. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Vilnis Strautiņš pie Akmeņu parka vārtiem. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Šie eglīšu mazuļi, 5. jūnijā iesēti, jau nākamgad iesakņosies Latvijas mežos! Lai augšanas un norūdīšanās process notiktu bez kavēšanās, eglesbērni bauda gandrīz tādu pašu uzmanību kā zīdaiņi: režīms un rūpes ik diennakts stundā. Katra saknīte ir ievaskota un galotnīte – gādīgu acu noglāstīta. FOTO Anita Mellupe.

Palielināt / Enlarge

Broņislavas Martuževas „Dārziņu“ pagalmā Lubānā.

Iebraucot Lubānā, uzreiz pamanāma puķu dobe ar buru laivu centrā, nelielajā audeklā lakoniski vārdi: Sveicam Lubānā! Šī uzruna, protams, adresēta ikvienam, ne tikai Latvijas Ordeņu brālības (LOB) 22. salidojuma dalībniekiem, kuri 22. augusta rītā šeit ierodas divos varenos autobusos.

Puķes, krāsaini apstādījumi, ziedošie puķupodi pat pie pavisam necilu ēku sienām – šis vienkāršais un sakoptais pilsētas vaigs pārsteidz un iepriecina arī vienu no brālības dibinātājiem – vēsturnieku Aināru Bambalu. Par to, kā tas viss sākās, Aināru lūdzu pastāstīt jau autobusā. „1998. gadā zinātniekam Jānim Graudonim sarunās ar vairākiem Triju Zvaigžņu ordeņa kavalieriem radās doma veidot biedrību. Bija ziņas, ka laukos daudzi apbalvotie dzīvo vientulībā un trūkumā... Vēršanās pie Ordeņu kapitula pēc atbalsta rezultātu nedeva, jo „Likums par Triju Zvaigžņu Ordeni“ neparedz nekādas priekšrocības vai pabalstus. Biedrības dibināšanas kongress notika 1999. gada 11. decembrī. Bet jau 1999. gada sākumā A. Pumpura Lielvārdes muzeja vadītāja Anastasija Neretniece un viņas vietniece Dzidra Bļodone ierosināja, ka Triju Zvaigžņu ordeņa 75. gadadienai veltītais salidojums varētu notikt Lielvārdē, – kā tas arī 21. augustā notika. Tajā no apmēram 400 ar Triju Zvaigžņu ordeni apbalvotajiem piedalījās 122 apbalvotie, 78 līdzbraucēji un 12 goda viesi. Salidojumi kļuvuši par vienu no skaistākajām biedrības tradīcijām. Ar TZO, Atzinības krustu un Viestura ordeni un goda zīmēm apbalvotie sirsnīgi uzņemti: Cēsīs, Rīgā, Kuldīgā, Limbažos, Jelgavā, Valmierā, Liepājā, Ogrē, Bauskā, Siguldā, Jūrmalā, Jēkabpilī, Ventspilī, Dobelē, Talsos, Preiļos, Gulbenē, Ikšķilē, Valkā un Ērgļos.“

Lubānas novada pašvaldība LOB biedrus pie sevis paviesoties uzaicināja jau 2017. gadā un no šīs vēlmes ne mirkli neatteicās. Protama lieta, tik lielas un īpašas delegācijas uzņemšana nebalstās vien domes goda vārdā un varēšanā, bet pirmkārt novada ļaužu sirsnībā un atsaucībā. Ikdienā vārdu lepojamies nelietojam pārāk bieži, un pareizi vien ir. Bet 22. augustā šo vārdu dabūjam dzirdēt ik uz soļa. Mājnieki lepojas ar viesiem un viesi – ar mājniekiem.

Valstiskā lepnuma pirmais apliecinājums klusi izskan Visagala kapos, kur dus Oskars Kalpaks. Saules atspulgiem caur liepu lapotni spēlējoties, ciemiņus uzrunā domes priekšsēdētājs Tālis Salenieks un pašvaldības kultūras darba speciāliste Ilze Kraukle. Savukārt dziesminiece, ordeņnese Maija Cālīte, uzaicina kopīgi nodziedāt Es karā aiziedams. Skan labi, jo klātesošo pulkā netrūkt mūziķu, dziedātāju un dancotāju – tādu pašu dzīvespriecīgu ļaužu, kāds bija pulkvedis pats, kurš pat ierakumos nešķīrās no vijoles. Tepat, pavisam netālu no kapu kalniņa, atrodas Oskara pirmā skola, viņa vārdā nosaukta jau 1929. gadā. Spēcīgu personību raksturi skaidri iezīmējas jau bērnībā. Kalpaka bērnības draugs Otto Rutkis 1939. g. rakstījis: Kad mēs augām, tad tēviem naudas bija maz, bet toties smagu darbu daudz. Kad sākām skolā iet, tad Kalpaks pirmā klasē bija lielākais nerātnis, jo visas mācības viņam labi veicās, un viņam atlika daudz brīva laika. Otru gadu viņš jau bija klases uzraugs un ar savu noteikto stingrību ieguva visu cieņu un tā palika uzraugs visu skolas laiku.“

Īpaši svinīga ir salidojuma atklāšana Lubānas evaņģēliski luteriskajā baznīcā. Jaunieši tautas tērpos ienes brālības un novada karogu, ciemiņus uzrunā mācītājs Reinis Bikše. Un tad nāk programmā nepieteikts pārsteigums – vietējā Lubānas kultūras nama jauktā vokālā ansambļa Nakstsputni dziesmas paceļas līdz dievnama velvēm. Vajag tikai pievērt acis un rodas iespaids, ka muzicē varens koris, ne 12 putni. Kad skan Jāņa Lūsēna un Māra Zālītes dziesma par upi, kura nemeklē ceļu, jo pati ir ceļš, man tā šķiet kā zīmīga metafora visu klātesošo likteņiem: dzimtenes augstākie apbalvojumi nopelnīti galvenokārt par drosmi lauzt jaunu ceļu – idejai, sapnim vai sūtībai. Arī Ordeņu brālības ceļš nebija un nav rozēm kaisīts.

(Pēc koncerta izdodas ansambļa vadītāju Rudīti Kolāti, arīdzan Lubānas mākslas skolas direktori, uz mirkli aizturēt un uzzināt, ka naktsputni vienā kāsī kopā turas jau 28 gadus. Arī to, ka pašai vadītājai ir divas augstākās izglītības, bet ne ar mūziku saistītas! Profesionāls mūziķis neesot neviens no ansambļa dalībniekiem. Kālab naktsputni? To gan nepaspēju pavaicāt, bet man ir versija: kad viņi visi jauni un spara pilni sāka muzikālās kopas darbību – dienas pagāja maizes darbā, bērnu audzināšanā, mājas solī. Kas atlika mūzikai? Naktis...)

Tālajiem ciemiņiem šodien plaši atvērtas arī Amatnieku centra un Kultūrvēsturiskā mantojuma centra durvis. Ciemiņus vietējo tautisko darinājumu klāstā īpaši piesaista ārstniecisko augu paklāji, – atliek vien izvēlēties, ko ar tādu veselīgo un lietderīgo suvenīru darīt – paklāt pirtī uz lāvas vai turēt guļamistabā, lai smarža ieaijā labāk par miega zālēm.

Ekskursijas pa novadu vada Ilze Kraukle un Aija Andersone. Ilzes krāsainajā stāstījumā vārds lepojamies dažādos locījumos dzirdams nemitīgi. Lubānieši dzīvojot vislatviskākajā novadā. (Ar viņiem iedzīvotāju latviskā procenta ziņā sacenšoties vien Alsungas ļaudis.) Nekur citur mūsu zemē tik procentuāli daudz skolēnu nedejo tautiskās dejas; dzied, dejo vai teātri spēlē katrs septītais, astotais novada pieaugušais iedzīvotājs! (Izstādē Lubāna 21. gadsimtā auž uzreiz pamanāms Pētera Čaikovska vārds – viņš darinājis vīrieša vestes drānu un uzšuvis visu goda tērpu.) Lubānieši lepojas ar vissenākajām ļaužu apmetnēm Latvijas teritorijā, ar pašu ezeru, ar to, ka Lubāna ir kā Vidzemes pērle ezera krastā, ar Aiviekstes bagarēšanu (20.gs. 30. gados strādnieku bijis daudz, peļņa laba, ticis pat uzcelt katoļu dievnams, no Rīgas uzstāties ieradies pat cirks, zilonis atnācis kājām!) Klausītāji smaida, kad Ilze stāsta arī pavisam nopietnas lietas. Jo prieks viņas lepnumā klausīties. Nav iespējams apciemot čaklos vietējā kulinārijas mantojuma piekopējus, bet vīnu no Lubānas vīnotavas vīndara Oskara Žvagina un sierus, ko Ilona Malahovska sien zemnieku saimniecībā Zvaigznītes, dabūjam nogaršot.

Ciemiņus – kā plānā paredzēts – gaida akmeņu parks Vaidava un kokaudzētava Podiņi. Abi šie apskates objekti ordeņnešus tik ļoti sajūsmina un ieinteresē, ka ekskursiju vadītājām – kā īstām modoratorēm – jāpieliek pūles, lai salidojuma dalībnieki nekavētu laika grafiku. Vilnis Strautiņš (bijušais Indrānu pagasta galva) dzīves gaitā iemantojis tādu sabiedroto uzticību, kuriem ir ilgdzīvotāju, gandrīz mūžības, slava: akmeņi (ap 5000 dažādu formu laukakmeņu), akmentiņi (no visām pasaules malām, Antarktīdu ieskaitot), laika rūdījuma nopulētu koku veidojumi (Saeima lai pārstāvēta), no tāltāliem pasaules ceļiem atceļojušas suvenīru krūzes (visbiežāk – draugu dāvanas). Labi, ka Vilnim pietiek plašuma zem debess un zem jumta, lai gadiem krāto mantību godam varētu apkopt un izkārtot interesentu apskatei. Eiropiešiem ir skaidrs, ka Viļņa akmeņi ir unikāli bez tēlnieka vai akmeņplēsēja kalta iejaukšanās; japāņu tūristi gan tam neesot noticējuši.

Tikpat krāsaini runīgs kā Vilnis, ja pat vēl ne valodīgāks, ir stādaudzētavas vadītājs Aigars Oļukalns, kurš savā ziņā ordeņnešu jautājumiem steidzas pat pa priekšu: jā, šī ir šāda veida pasaulē lielākā stādaudzētava, jā, vienā mūsu siltumnīcā satilpst tikpat eglīšu stādu, cik Latvijā iedzīvotāju, jā, ceturtā daļa produkcijas tiek eksportēta, Zviedrijas karali ieskaitot.

Kurš gan nezina Miķeļa Gruzīša dziesmu par Aiviekstes klāniem un ozoliem? Bet vietējie Miķeli Gruzīti uzskata par savu karali. (Viņš pašvaldību vadīja 34 gadus, Miķeļa dzimta šajā pusē dzīvo no 1630. gada, pat dziesminieka aiziešana Mūžīgā diendusā bijusi karaliska – pēc ģimenes vidū nosvinētiem Ziemsvētkiem...) Gruzītis ir viens no novadniekiem, ar kuriem lubāniešiem nekad neapniks lepoties. Man diemžēl dzīvē negadījās viņu sastapt, toties 1998. g. 27. aprīlī bija lemts viesoties pie Broņislavas Martuževas. (Pateicoties lubānieša Jāņa Grīnfelda atsaucībai, kurš grāmatu apgāda Likteņstāsti komandu atveda līdz pat Dārziņu namdurvīm. Tapa publikācija rakstnieku autobiogrāfiju grāmatai 11 dažādi spalvas brāļi. Sibīriju un citus postus izgājusī dzejniece aplinkus vārdus nemeklēja ne pie vienas valdības. Mazs fragmentiņš no dzejnieces tajā diena mums stāstītā par laiku, kad viņa slēpās pašmāju bunkurā: „Bet, ja mēs tikai glābjam savu dzīvību, tad nulle mums vērtība. Un sākām kopā ar partizāniem, kas nereti mūs apmeklēja, taisīt žurnālu, kas iznāca veselu gadu. Tur es arī savus dzejolīšus iemetināju. Uz vāka žurnālam bija tāds kokgrebums – Māte Latvija ar karogu rokā. Taisīja kokgriezējs Pēteris Logins – divdesmit piecus gadus viņš par to dabūja. Kāds jauns puisi – mērnieks pēc profesijas – izsūtīja šos žurnālus pa pastu ierakstītās bandrolēs – pašiem uzticamākajiem cilvēkiem. Vēlāk čekā izrādījās, ka viņi visi bija nodevuši, kur vajag... Visi! Tikai mācītājs Treijs ne. Vēlāk Zigurds Vidiņš četrus žurnālus aizveda uz Zviedriju, vairāk arī nav saglabājušies.“)

Jāni Zāberu, neskatoties uz viņa īso skatuves mūžu, bijis lemts satikt daudziem no Ordeņu brālības biedriem – tāda sakritība, ka tieši 23. augustā Meirānu Vecajā Ceplī notiks operdziedoņa 85. dzimumdienas atcere ar lielisku koncertu. Žēl, ka ne šodien! Arī sava novada tīrradnim dzejniece veltījusi vienkāršas un dziļi izjustas rindas:

Tur Visagals. Tur pilni meži
Ar mežrozēm, ar kazenēm.
Zied balti flokšu padebeši
Gar Vecā Cepļa pasienēm.
Tur Aiviekste – ai, zelta sieksta –
Kā sama ūsa alkšņos viz.
Zaļš ozolājs tur saules slieksni
Un augstumā ceļ debesis.
Tur Brīnos Es, kad ļaužu paisums
Kāpj augstumā, plūst vienuviet.
Pie dziesmas nedziestamās gaismas,
Pie Jāņa Zābera tie iet.

Toties ordeņnešus sagaida pavisam īpašs koncerts, jo dzejas dienas Lubānā sākas jau šovakar. Broņislavai Martuževai veltītajā pasākumā Medus ezers izgaro, mūžam paliek medus dvaša dzied, spēlē, fragmentus no dzejnieces dienasgrāmatām sniedz mūziķi Ivars Bezprozvanovs, Gidons Grīnbergs, Raimonds Celms un Ieva Parša. Lielākā balva klausītājiem – komponista Valda Zilvera jaundarbi (pasaules pirmatskaņojumi, kā tagad modē teikt, un tā tas arī ir) ar Martuževas vārdiem. Ieva dzied arī latgaliešu tautas dziesmas. Esmu viņas izpildījumā dzirdējusi daudzu komponistu jaundarbus, bet tik dziļi, līdz asarām, dziedātāja mani šeit, no Dzejas klētiņas nojumes, uzrunā pirmoreiz mūžā! Varenie aplausi visiem mūziķiem, arī dziedošajam aktierim Raimondam Celmam, apliecina, ka sajūsmināta esmu ne tikai es. Māksliniekiem karaliskas gladiolas, protams, katram citādākas šķirnes, izauklējusi vasaras dāsnā saule un puķumīles Ievas Iesaliņas čaklās rokas.

Man īpašs prieks redzēt tuvumā Valdi Zilveri, ar kuru Rīgas pilī 2008. gada Lāčplēša dienā saņēmām Triju Zvaigžņu ordeni. (Valdis vienmēr bija arī neiztrūkstošs palīgs grāmatu apgāda Likteņstāsti svinībās, kad tās notika Nacionālajā teātrī.) Klausītāju pulkā prieks satikt vēl vienu Lubānā dzimušu slavenību – kordiriģenti Airu Birziņu. (Viņai TZO piešķirts 2015. gadā.)

Pārsteidzoši vienkārši un reizē filozofiski dziļi Dārziņu pagalmā, zem baltās dzidrās ābeles zariem izskan dzejnieces Martuževas šeit izauklētās sirdsatziņas. Ābelei netālu ņipri iesakņojies Ordeņu brālības pirms pāris gadiem stādītais pīlādzītis. Dabas riti un dabas zīmes ir tās skaistākās un stiprākās, visvairāk prātā paliekošās. Barikāžu muzeja direktors Renārs Zaļais, kad mājupceļā pārrunājam viņa atmiņas par 22 gadu salidojumiem (viņš piedalījies gandrīz visos no tiem), atzīst: „Man vislielākais prieks par kokiem, ko iestādījām Bauskā, ik pa laikam aizbraucu tos apraudzīt.“

Gluži tikpat svinīgi, kā Austrālijas latvieši cits citam nodod Kultūras dienu stafeti, tikpat svinīgi stafeti pārņem nākamā pašvaldība, kurai būs tas gods aicināt pie sevis LOB. Tie būs – Līvāni, atslēgpilsēta uz Latgales zemi.

Tie būs – Līvāni, atslēgpilsēta uz Latgales zemi. To mums svinīgi, kā allaž visas lietas, paziņo brālības prezidents Juris Griķis, kurš šo brālību-māsību vada jau devīto gadu. Kad skaistais karogs no saieta telpas iznests, Juris, kā allaž, pirmais skanīgi uzsāk mūsu himnu – Nevis slinkojot un pūstot.

Anita Mellupe
Speciāli laikrakstam „Latvietis“