Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saules ģimnāzista atmiņas (2)

Nepilns gads pēckara Vācijā

Laikraksts Latvietis Nr. 609, 2020. g. 12. aug.
Guntars Saiva -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Visi abiturienti ar skolotājiem. Guntars Saiva kreisā malā augšējā rindā. FOTO no Guntara Saivas personīgā arhīva.

Pirmais turpinājums. Sākums LL608.

Skolas 4. klasē

Saules ģimnāzijas 4. reālās klases programmā bija 13 mācību priekšmeti, to vidū arī kādi vispārizglītojoši priekšmeti, kā piemēram Mākslas vēsture. Humanitārā klasē kāda matemātikas priekšmeta vietā mācīja latīņu valodu.

Cik stundas mēs katru dienu skolā pavadījām? Priekšpusdienā skolā mācījās pamatskolnieki. Ģimnāzijas stundām bija jāpielāgojas nometnes pusdienlaikam. Mācības varēja notikt starp plkst. 13 un plkst. 18 pēcpusdienā no pirmdienas līdz ceturtdienai un līdz plkst. 17 – piektdienās, jo bija skolnieki, kam bija jābrauc atpakaļ uz savām nometnēm. Ja stundas garums bija 45 – 50 minūtes, tad, ieskaitot brīvstundas, katru dienu varēja būt 5 mācību stundas, jeb 25 mācību stundas nedēļā, kas caurmērā deva katram priekšmetam 2 stundas nedēļā. Tālāk lasīsim, ka ticības mācība bija vienu stundu nedēļā. Jāpieņem, ka zīmēšanai un mākslas vēsturei arī neveltīja vairāk par vienu stundu nedēļā. Nav atmiņā, cik stundas nedēļā veltīja katram no pārējiem mācību priekšmetiem.

Vēlā rudenī, ziemā un agrā pavasarī, kad gājām atpakaļ uz savām nometnēm, bija tumšs un auksts.

Apskatīšu mācību priekšmetus tādā secībā, kādā tie ir uz 4. klases liecības. Ja priekšmets neturpinājās 5. klasē, tad atzīmēšu, ka tas ir tikai 4. klases priekšmets. Algebrā, ģeometrijā, ķīmijā un dabas zinātnēs bija gada pārbaudījumi.

Ticības mācība. Skolotājs bija mācītājs Kušils. Ticības mācības stunda bija vienu reizi nedēļā. Dažkārt, savu mācītāja amata pienākumu dēļ, viņš no kādas stundas iztrūka. Nezinu, vai skolotājs mani jau bija ievērojis pirms tam, vai nē. Bija 1. trimestra atzīmju likšana. Ieraudzījis mani, lika piecelties. „Kā jūs sauc?“ Atbildēju: „Mans vārds ir Guntars Saiva.“ „Neesmu jūs vēl redzējis. Labi, pieci, sēžieties!“

Būtībā mācītāja atbildei par to piecinieku bija savs pamats. Kā viņš pats kādreiz mums to vēlāk stāstīja, ģimnāzijas laikā jau zinājis, ka studēs teoloģiju. Prasījis skolotājam daudzus āķīgus jautājumus, kurus skolotājs nav varējis atbildēt. Rezultātā ticības mācībā nav bijis piecinieks. Bez piecinieka teoloģijas fakultātē neuzņem. Rezultātā dabūjis pārlikt ticības mācības eksāmenu pie izglītības ministrijas. Tad sev nosolījies, ka nevienam skolniekam neaiztaisīšot ceļu uz teoloģijas fakultāti, ja tas kādreiz to gribētu.

Latviešu valoda. Neatceros skolotāja vārdu. Vai tas varēja būt Jānis Aume?

Esmu diezgan drošs, ka mums bija divas mācību grāmatas: A. Dravnieka Latviešu literatūras vēsture un V. Bērziņas Latviešu valodas gramatika. Literatūrā bija jāsagatavo un jāiemācās konspekti par dažiem izvelētiem rakstniekiem. Gramatikā uzsvars bija uz likumu pielietošanu, mazāk uz to iemācīšanos no galvas. Saglabājusies, gan nedaudz cietusi, ir V. Bērziņas Latviešu valodas gramatika ar zīmogu Dānijas Latviešu Bēgļu Ģimnāzija. Šo grāmatu mana sieva bija paņēmusi līdzi uz Austrāliju, kā atmiņu no viņas bēgļu gaitām Dānijā.

Angļu valoda. Mūsu 4. un 5. klases angļu valodas skolotāja bija Aina Paegle. Citās klasēs angļu valodu mācīja arī Šarlote Aume. Pirmajā stundā skolotāja pienāca pie manis noskaidrot manas angļu valodas zināšanas. Cik gan grūti bija dažus teikumus pateikt angļu valodā! Līdz ar to, manas angļu valodas zināšanas bija noskaidrotas, un skolotāja bija apmierināta, ka es varēšu pārējai klasei sekot.

Aina Paegle bija operdziedātājas Ludmilas Sepes māsa. Arī pati bija apveltīta ar skaistu balsi. Beigusi Angļu institūtu. Mācīja mums dažas vieglas angļu dziesmiņas. Kādreiz, siltā vasaras pēcpusdienā, bija pierunājama stundu noturēt ārā. Pagalmā gar šķūni bija sakrauti dēļi. Visi sasēdamies uz tiem.

Skolotāja dzīvoja Špakenbergas nometnē. Atceros, ka reizi vai divas kopā stāvējām pēc pārtikas. Viņa nometnē audzināja mazu meitiņu. Vīrs, leģionārs, bija vai nu frontē kritis, vai arī bez vēsts pazudis.

Vācu valoda. Vai skolotāja bija Irma Mangule? Viņas paraksts parādās uz Gatavības apliecības. Varētu domāt, ka visi bijām vācu valodu pietiekoši apguvuši, un ar šo priekšmetu nevajadzētu būt problēmām. Bet bija disciplīnas problēmas, pie kurām mēs nebijām vienīgie vainīgie.

Vēsture. Jau lasījām, ka klases audzinātājs bija vēsturnieks Pēteris Dreimanis. Viņš bija arī mūsu vēstures skolotājs. Ļoti cienījama izskata kungs, kura ienākšana klasē jau vien nodrošināja absolūtu klusumu un respektu.

Viņam toreiz bija 67 gadi, jo bija dzimis 1879. gadā. 1906. gadā beidzis Tērbatas Universitāti ar zinātņu kandidāta grādu. Bijis vēstures metodikas lektors Latvijas Universitātē un vēstures skolotājs Rīgas Skolotāju institūtā, Valsts tehnikumā un Rīgas pilsētas komercskolā. Pētījis Latvijas vēsturi.

Dreimaņa stāstīto varēja nostenografēt un tūlīt nodot burtlicim iespiešanai. Mūsu problēma bija, vai nu aizrauti klausīties, vai arī mēģināt kaut ko pierakstīt. Dreimaņa stundās dažkārt ienāca, apsēdās solā un klausījās angļu valodas skolotāja Aina Paegle.

Dreimanis uzsvēra, ka mums tagad vēsturē ir vieglāk, jo normālos apstākļos būtu bijis jāizlasa krietns skaits grāmatu par vēsturi, kas tagad nebija iespējams.

Algebra. Tikai 4. klasē. Šo priekšmetu mācīja pats direktors Jānis Esers. Tā kā 1. trimestris jau bija iesācies, tad skolā jau bija sākta 4. klases algebras kursa mācīšana. Es, protams, to nebiju mācījies, un uz direktora uzdoto jautājumu nevarēju pareizi atbildēt. Par to direktors ielika 2.

Kad vēlāk lika 1. trimestra atzīmes, direktors man ielika 2, jo tā bija mana vienīgā atzīme visā trimestrī. Gada beigās algebrā bija pārbaudījums. Nebija jau grāmatas, no kuras es būtu varējis šo priekšmetu sagatavot.

Skolu beidzot, man piedāvāja iespēju uzlabot algebras atzīmi no trijnieka uz 4 vai pat 5, bet vēl aizvainots no 1. trimestra divnieka, atteicos.

Ģeometrija. Tikai 4. klasē. Arī šo priekšmetu mācīja direktors Esers. Grāmatas nebija. Viss balstījās uz to, ko varējām savās burtnīcās uzzīmēt un pierakstīt.

Bet ar ko mēs zīmējām un rakstījām? Kas mums apgādāja gan rakstāmpiederumus, gan papīru, gan burtnīcas? Veikalos neko nopirkt nevarēja. Šķiet, kā tā bija skola, kurai tie savukārt bija jāsaņem no UNRRAs, jo tās pienākums bija apgādāt skolas ar minimālajiem mācību līdzekļiem. Bet ar ko mēs rakstījām? Domāju, ka tie bija zīmuļi. Šo laiku biro tad vēl nebija, vismaz mums skolniekiem to nebija. Tie nāca tikai pāris gadus vēlāk. Pildāmspalvas varbūt bija tikai nedaudziem. Neatceros, ka mēs būtu lietojuši tintes pudelītes un spalvaskātus.

Trigonometrija. Šo priekšmetu sāka mācīt 3. trimestrī mūsu klases audzinātājs V. Švānbergs. Cik zinu, pēc izglītības viņš bija inženieris. Ko skolotājs uzrakstīja uz tāfeles, to cītīgi pierakstījām burtnīcās. Skolotājam neizdevās šo priekšmetu pasniegt interesanti, bet ir jāatzīst, ka atrast jaunas interesantas, vēl nezināmas, sakarības trigonometrijas funkcijām būtu ārpus skolas programmas.

Fizika. Skolotāja vārdu neatceros. Varbūt plašākais no visiem skolā mācītiem priekšmetiem. Trūka, tas, ko mēdz apzīmēt par fizikas kabinetu. Bija mazas iespējas klasē demonstrēt fizikas eksperimentus. Bija jāsamierinās ar to, ko varēja demonstrēt uz tāfeles un ko mēs varējām pierakstīt.

Ķīmija. Tikai 4. klasē. Skolotāja bija farmaceite (?) Kauliņa. Tā pati problēma ar ķīmijas kabineta trūkumu. Dažādas pudelītes ar visādiem šķidrumiem skolotāja līdzi nenesa, bet mūsu burtnīcas gan bija pilnas ar ķīmijas formulām. Runāja, ja kāds pēc gadiem varot atcerēties sērskābes formulu H2SO4, tad esot ķīmiju labi mācījies. Skolotāja stāstīja arī par (kālija) sārma iegūšanu, kuru vācu okupācijas gados Latvijā lietoja ziepju vārīšanai. Bet stāstot par ziepju vārīšanu, viņai gadījās pateikt, ka esot visām draudzenēm savārījusi ziepes! Tas protams izraisīja lielu smieklu vētru, bet pietuvināja skolotāju klasei.

Dabas zinātnes. Tikai 4. klasē. Neatceros, kas šo ļoti plašo priekšmetu mācīja un uz ko bija uzsvars.

Fiziskā audzināšana. Skolotājs Upāns.

Zīmēšana. Tikai 4. klasē. Skolotāja vārdu neatceros. Zīmējamos priekšmetus: vāzi un cilvēka galvu novietoja klases priekšā. Katrs skolnieks no savas vietas šos priekšmetus redzēja nedaudz citādāk. Izsniedza mums piemērotu papīru un zīmuli. Skolotājs pamācīja kā izstiept roku un turēt zīmuli, lai dabūtu pareizos samērus un tml. Bet man samērīgas proporcijas kā neiznāca, tā neiznāca...

Mākslas vēsture. Tikai 4. klasē. Diezgan drošs, ka šo priekšmetu mācīja K. Štelmahers. Gadus vēlāk, kad bija iespēja apmeklēt vairākus muzejus un mākslas galerijas Eiropā un ASV, vēlējos kaut būtu vairāk atcerējies no kādreiz Štelmahera mācītā. Lielāko iespaidu uz mani atstāja 1986. gadā vienā Venēcijas salas baznīcā redzētā Tintoretto glezna. Baznīcu gan toreiz remontēja, un glezna bija ļoti sliktā gaismā.

Kaut kad ap 2. trimestra vidu klases audzinātājs paziņoja, ka mums būšot jauns klases biedrs, vārdā – Godļevskis. Tas bija tas pats Juris Godļevskis, kas vēl pirms pusgada mācījās Ķīles ģimnāzijas 2. klasē.

Mācības gada beigās saņēmu šādu 4. klases liecību; gada atzīmes: ticības mācība 5; Latviešu valoda – vārdos un rakstos 4; vācu valoda 5; vēsture 4; algebra 3; ģeometrija 4; fizika 5; dabas zinātnes 3; fiziskā audzināšana 5; zīmēšana 3; mākslas vēsture 4.

Pārbaudījuma un galīgās atzīmes: algebra 3 un 3; ģeometrija 4 un 4; ķīmija 5 un 5; dabas zinātnes 5 un 4.

Skolas 5. klasē

1946. gadā sākās divas akcijas izceļošanai darbā uz Angliju: Baltiešu gulbīša (Balt Sygnet) akcija, kas galvenokārt meklēja strādnieces Anglijas slimnīcām un daudz plašākā Westward Ho – Uz rietumiem – akcija smaga fiziska darba strādniekiem.

Šīm akcijām atsauksme bija laba. Vairākām mazākām nometņu skolām radās grūtības pastāvēt. Arī pašas nometnes Starptautiskā bēgļu organizācija IRO gribēja likvidēt. Darbu izbeidza Bernsenes Ģimnāzija, skolniekiem un vismaz vienam skolotājam pārnākot uz Saules ģimnāziju. Arī Špakenbergas ģimnāzisti pārnāca uz Saules ģimnāziju.

5. klasē turpinājās 8 priekšmeti, bet nāca klāt 6 jauni. Vairākos priekšmetos bija formāli skolas beigu eksāmeni.

Ticības mācība. Turpināja mācīt mācītājs Kušils.

Latviešu valoda. Mācīja pulk. Roberts Osis. Vispirms daži vārdi par viņu pašu. Dzimis 1900. gadā. LU studējis vēsturi. 1944. gadā aizstāvējis maģistra darbu par senlatviešu piļu nocietinājumu sistēmu. Līdz 1944. gada martam 19. divīzijas 43. pulka komandieris cīņās Kurzemes katlā. Pēdējās, Liepājā sastādītās Latvijas valdības ministru prezidents. Pēc Vācijas kapitulācijas vēl izdevās ar ātrlaivu atstāt Liepāju. Nonāca sabiedroto gūstā. 1945. gada novembrī atbrīvots. Oša dzīvesbiedre trimdas gadus pavadīja Dānijā, vadot Kobekas nometni. Pulk. Osis aizgāja mūžībā 1973. gadā.

Jau lasījām, ka mūsu klasē bija krietns skaits bijušo karavīru. Skolotājs nereti kavējās atmiņās par piecām Kurzemes lielkaujām, kurās viņa pulks bijis iesaistīts. Izmantojot kādreiz kara skolā iegūtas zināšanas artilērijā, esot vairākiem vācu bateriju komandieriem nopelnījis dzelzs krustus. Latviešu literatūra bija Oša stiprā puse. Jūsmīgi runāja par Aleksandru Grīnu. Laikam bija viņu personīgi pazinis. Gramatikai skolotājs lielu vērību nepiegrieza. Gramatikas likumus no galvas mācīties nelika.

Bija ļoti lepns, ka bijis pēdējās Latvijas valdības ministru prezidents, lai gan Vācijas kapitulācijas dēļ tā valdība vēl darbu nebija sākusi.

Klasē sagaidīja armijas disciplīnu. Reiz, viņam nākot klasē, mēs nebijām visi laikā piecēlušies un laikam arī bijām nedaudz trokšņaini. Acīmredzami noskaities, teica: „Es nākšu vēlreiz!“ un izgāja ārā.

Kādu kilometru vai nedaudz vairāk, augšpus Špakenbergas, gandrīz Elbas krastā, bija tuberkulozes sanatorija. Pēc kara tuberkuloze bija diezgan izplatīta un tolaik grūti ārstējama slimība. Sanatorijā ārstējās vairāki bijušie latviešu karavīri. Vienam no viņiem mirstot, pulk. Osis pavēlēja visai mūsu klasei piedalīties šī karavīra izvadīšanā. Pēc mācītāja Kušila atvadu vārdiem, šķirstu guldīja Špakenbergas Meža kapos, gan ne ar militāru godu, bet tomēr ar skolnieku goda sardzi, kuru vidū bija vairāki kādreizējie karavīri.

Angļu valoda. Turpināja mācīt Aina Paegle. Gala eksāmens gan mutiski, gan rakstiski. Rakstiskajam eksāmenam mūsu angļu valodas skolotāja bija mūs labi sagatavojusi. Laikam zināja, ka eksāmenā būs jāraksta diktāts par Viljamu Šekspīru. Klasē eksāmenā paredzētā diktāta 10 vai 12 rindiņas skolotāja mums vairākas reizes nolasīja, un mēs mācījāmies tās pareizi uzrakstīt. Vēl tagad atceros dzimšanas un miršanas gadus: 1564 un 1616.

Vācu valoda. Laikam turpināja 4. klases skolotāja.

Vēsture. Turpināja mācīt P. Dreimanis.

Psiholoģija un loģika. Diezgan drošs, ka arī šo priekšmetu mācīja P. Dreimanis.

Kosmogrāfija. Jauns priekšmets, ko mācīja Fricis Šmidhens – pārnācējs no Bernsenes Ģimnāzijas.

Ar toreizējiem skolas mācību līdzekļiem parādīt planētu un citu debess ķermeņu konfigurāciju pasaules telpā un laikā bija neiespējami. Tāpēc skolotājs bija noorganizējis ekskursiju uz Hamburgas planetāriju, kas, laimīgā kārtā, nebija karā daudz cietis. Uz lielā kupola varējām redzēt mūsu hemisfēru dažādos laika posmos. Skolotājs ļoti precīzi pārtulkoja vācu valodas paskaidrojumus.

Pēc planetārija apskates mēs, kādi četri vai pieci, palikām Hamburgā. Aizgājām ēst. Mums bija kuponi tikai vienai porcijai, kad to pasūtījām un visi to mēģinājām ēst, tad tas apkalpotājos sagādāja neiedomājamu jautrību. Iepretim Dammtora stacijai bija uzcelta liela telts, kuru izmantoja dažādiem uzvedumiem, kā operetēm un pat operām, jo Hamburgas Opera bija smagi cietusi kara laikā. Mums gadījās redzēt kādu rēviju. To noskatījušies, braucām atpakaļ uz Gēstahti. Tā ļoti patīkami bija pavadīta ekskursija uz Hamburgas planetāriju.

Otrā pusē Dammtora stacijai bija Baltijas Universitātes kādreizējā Zoo nometne, bet tad jau universitāte bija pārcelta uz Pinebergu.

Aritmētika. Jauns priekšmets. Mācīja direktors Esers.

Trigonometrija. Turpināja mācīt Švānbergs. Tāpat cītīgi trigonometrijas burtnīcā turpinājām norakstīt uz tāfeles uzrakstīto.

Analītiskā ģeometrija. Jauns priekšmets. Arī šo priekšmetu mācīja direktors. Mums, rotatora tehnikā pavairotas, bija pieejamas viņa vidusskolām rakstītās mācību grāmatas Algebriskā analīze un Analītiskā ģeometrija. Šīs grāmatas pat esot lietojuši Latvijas Universitātes pirmā gada studenti. Tās gan nesasniedza 1. kursa matemātikas līmeni, kādu Baltijas Universitātē mums lasīja prof. Eižens Leimanis, bet bija ļoti noderīgas praktiskajos darbos.

Algebriskā analīze. Jauns priekšmets. Šajā priekšmetā direktors īsti atplauka. Atmiņā viņa definīcija par bezgalību: Bezgalība ir lielums, kas var kļūt un palikt lielāks par kuru katru iedomātu galīgu lielumu.

Kādreiz skolniekiem procenti rada problēmas, direktors skaidroja, ka procents esot vienkārši viena simtā daļa.

Diferencēšanas un integrēšanas paskaidrojumi bija vienreizēji. Diferencēšana ir vienkārša krāsotāja darbs, integrēšana daiļkrāsotāja darbs.

Lai arī stingrs savās prasībās, direktors savus priekšmetus padarīja interesantus, ko nevarēja teikt par Švānberga mācīto trigonometriju.

Direktors bija iecelts par Saules nometnes komandantu. Vienlaicīgi vadīt nometni un ģimnāziju bija grūts darbs. Direktors bieži nāca klasē diezgan saguris. Apsēdās pie skolotāja galda. Klases dežurants nāca ar ziņojumu: „Direktora kungs! Klasē tik un tik skolnieki. Iztrūkst tik.“ Direktors paņēma klases burtnīcu un parakstījās. Pasēdējis brītiņu, piecēlās, piegāja pie tāfeles un lielā ātrumā sāka kādu problēmu atrisināt. Visu nepaspējam pierakstīt, jo uz tāfeles uzrakstīto atkal drīz nodzēsa.

Reiz direktors ienāca klasē ar plecā pakārtu labo roku. Mēs gaidījām, kas nu notiks? Direktors piegāja pie tāfeles un, mums par brīnumu, ar kreiso roku sāka lielā ātrumā rakstīt.

Gadus vēlāk Sidnejā, pie manis atbrauca klases biedrs Gunārs Fogels. Aizbraucām bijušo direktoru apciemot. Kad jautāju par toreizējo rakstīšanu ar kreiso roku, viņš atzinās, ka esot kreilis. Tikai ērtības labad, esot sevi piespiedis iemācīties rakstīt ar labo roku.

Fizika. Domāju, ka turpināja mācīja tas pats skolotājs, jo priekšmets bija 4. klases vielas turpinājums ar tām pašām fizikas kabineta trūkuma problēmām.

Rasēšana. Jauns priekšmets. Skolotāja vārdu neatceros. Bet mūsu iespējas šajā priekšmetā ierobežoja rasēšanas galda un piemērotu piederumu – cirkuļa, lineālu, trīsstūru un velču trūkums. Vieni un tie paši piederumi bija jālieto vairākiem. Trūka arī piemērota zīmējamā papīra. Uzsvars bija uz uzrakstiem, tiem bija jābūt gandrīz ar kaligrāfiski pareiziem burtiem.

Fiziskā audzināšana. Skolotājs Upāns. Reizēs, kad skolotājs lika klasei noskriet kādus 300 m, mani klases biedri sūdzējās, ka es par ātri skrienot.

Guntars Saiva
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com