Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Priecājies! Esi vēl dzīvs!

Atmiņas

Laikraksts Latvietis Nr. 606, 2020. g. 22. jūlijā
Eva Brennere -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Lāčplēša diena 1930. gados.

Vecā Svētās Ģertrūdes baznīca 1930. gados.

Padomju tanki Rīgā 1940. gada 17. jūnijā.

Drēzdenes pilsētas centrs pēc bumbošanas 1945. gadā.

Daudzi no mums ir izgājuši cauri līdzīgiem apstākļiem, bet tomēr katra stāsts ir citādāks. Esam pārdzīvojuši 2. Pasaules karu, bēgļu gaitas, izceļošanu uz Austrāliju vai citām zemēm, iedzīvošanos jaunā vidē... un tur būtu vēl daudz ko teikt.

Zīmīgie datumi

Piedzimu Latvijā, Rīgā 1930. gada 11. novembrī, Lāčplēša dienā, kad pa Rīgas ielām soļoja karavīri ar karogiem un dziesmām. Kad ģimene gāja to skatīties, es kā bērns nodomāju, – tas viss notiek, jo man ir dzimšanas diena!

Tēvam bija uzņēmums – 4 taksometri ar nodarbinātiem šoferiem. Taksometru stāvvieta bija pie Vecās Ģertrūdes baznīcas.

Tēvam vārds bija Artūrs, kam vārda diena ir 17. jūnijā, un vienmēr ar draugiem tā tika svinēta. Taču 1940. gada 17. jūnijā Rīgas ielas bija pilnas ar Padomju Savienības tankiem; bija sākusies Latvijas okupācija.

Pēc Padomu Savienības likumiem visa manta pieder tautai, un to apsaimnieko valdība. Tēva trīs taksometri tika nacionalizēti, atstājot vienu viņa rīcībā ģimenes uztura pelnīšanai.

Cilvēkus nodarbināt drīkstēja tikai valdība, tātad tēvs bija pārkāpis likumu, to darot. Rezultātā – viņš bija buržujs, un viņa vieta – Sibīrijā!

Kad nāca viņu arestēt, par laimi viņš nebija mājās; ģimene viņu brīdināja, un tad viņš bēguļoja. Lai glābtos, bija jāmeklē veids, kā atstāt Latviju. Manas mammas māte bija daļēji vācu izcelsmes, un uz tā pamata Hitlera Vācija bija ar mieru mūs uzņemt, bet Padomju Savienības valdība nebija ar mieru mūs laist ārā. Vajadzēja pārdot pēdējo taksometru, lai piekukuļotu iestādes.

„Pončiki“*

Izbraucēji drīkstēja ņemt līdzi katrs tikai vienu somu vai koferi, ko pats varēja panest, un sievietes katra tikai vienu gredzenu, kaklarotu, vienu rokas sprādzi vai rokas pulksteni.

Mammai ļoti patika rotaslietas, un viņa izdomāja veidu, kā varbūt varētu ko vairāk no tām paņemt līdzi. Bija atļauts ņemt līdzi nedaudz ēdamo... nu tad ietina rotas pa vienai pergamenta papīrā un iecepa tās, cik atceros, pīrādziņos, kurus sauca par pončikiem (angl.: jam donut) un salika pončikus tūtā ar uzrakstu Armijas ekonomiskais veikals... Tā laimējās labu skaitu rotaslietas paņemt līdzi uz kuģa. Pēc tam Vācijā tie bija uzmanīgi jāgriež vaļā.

Mūsu kuģis, neatceros – kā to sauca, izbrauca no Rīgas 1941. gada marta beigās. Uz kuģa bija daudz ģimeņu ar latviskiem uzvārdiem. Bēga, kas vien varēja!

Sekoja gadi Vācijā, par ko varētu sarakstīt veselu grāmatu, bet pievirzīšos kara beigu posmam, kad dzīvojām Panšvicā (Panschwitz), Saksijā; tuvākā pilsētiņa bija Kamez apmēram 50 km no Drēzdenes. Tur bijām apmetināti klosterī, katoļu mūķenes visas bija sastumtas vienā klostera pusē.

1945. gada 14. februāra vakarā ar briesmām skatījāmies uz sarkanajām debesīm, kas bija atspīdums no degošās Drēzdenes pēc bombardēšanas. Tajā gāja bojā ap 400 000 cilvēku... Drēzdenē bija daudz bēgļu. Bija izplatījušās baumas, ka sabiedrotie glabā Drēzdeni kā savu Vācijas galvaspilsētu, tātad – tur var droši apmesties, to nekad nebumbos.

Katram savs liktenis

Mana piecus gadus par mani vecākā māsa Anita tanī laikā bija beigusi vidusskolu. Pirms studijām bija jānostrādā valdībai Arbeitdienst gads. To viņa darīja Drēzdenē, kur dzīvoja mazā dzīvoklītī kopā ar divām latviešu jaunietēm.

Dienu pirms bombardēšanas vēlā pēcpusdienā māsa apmeklēja draudzeni Drēzdenei netālā pilsētiņā – Pirna. Kad viņa gribēja braukt mājās, vilcieni uz Drēzdeni vairs negāja, bija jāpaliek nakšņot Pirnā. Nākošā dienā ap pusdienas laiku vilciens gāja tikai līdz Drēzdenes pilsētas robežai un tālāk līdz mājai māsai bija jāiet kājām. Kad viņa nonāca pie savas mājas Drēzdenē, kur bija dzīvojusi, ēkas vairs nebija... tā bija nobumbotu, un abas latviešu jaunietes bija beigtas.

Māsa pārnāca dzīvot uz Panšvicu pie mammas un manis. Pa ceļam nākot, ievainoja kāju, bija grūti paiet. Man 1945. g. martā izgrieza aklo zarnu; dēļ tā arī bija vēl grūti tālāk pastaigāt. Tēvs bija aizsūtīts uz fronti tranšejas rakt; mums bija drošāk palikt klostera mūros, nekā doties bēgļu gaitās. Bet mēs bijām tieši kaujas zonā – rietumu pusē vācu armija, austrumu pusē – krievu un poļu. (Poļi cīnījās pret Vāciju gan austrumu, gan rietumu frontēs.)

Pienāca 20. aprīlis – Hitlera dzimšanas diena, kurā tika solīts liels pārsteigums. Karā notika liela bumbošana. Hitlera laikā tika izgudroti bezpilotu bumbvedēji. Pirmos nosauca par „V1“; „V“ nozīmēja VERGELTUNG – atriebība par nodarīto; pēc uzlabojumiem nāca „V2“, un doma bija – tagad laikam būs „V3“.

Bet tanī dienā piedzīvojām citu pārsteigumu; vietā, kur dzīvojām, 20. aprīlī ienāca krievu un poļu armija! Pēc nedēļas vācu armija tos izsita, pēc nedēļas krievi atkal ienāca un dažas dienas vēlāk, 8. maijā, notika vācu kapitulācija, un ar to arī – kara beigas.

Visu laiku no 20. aprīļa līdz 8. maijam vietā, kur mēs bijām, notika bumbošana, ielas cīņas, ugunsgrēki un citas briesmu lietas...

Es vēl esmu dzīva!

Man bija 14 gadi. Vairākas reizes es biju netālu no sprāgstošām bumbām, lidojošām šķembām un citām briesmām. Klostera mūros bijām samērā droši un briesmas pārdzīvojām. Vakaros, gulēt ejot, domāju – vai rīt vēl dzīvošu? Un no rīta pamostoties, ar prieku un pateicību Dievam, nodomāju – es vēl esmu dzīva un varbūt man būs vēl diena šinī pasaulē? Vai nav jauki, un, paldies Dievam, kas man to dod!

Šodien neesam kara briesmās, bet korona vīrusa iespaidā, kur mēs, īpaši vecākā gada gājuma cilvēki, esam ļoti apdraudēti.

Domās atgriežos pie 1945. gada situācijas un, no rīta pamostoties, ar prieku nodomāju – es vēl esmu dzīva, vēl varēs būt diena šinī pasaulē, ne tā kā bija, bet – cerību pilna.

Būsim pozitīvi, priecāsimies par katru dienu, kas mums vēl dota; baudīsim to, kā varam, un pateiksimies Dievam par to!

Paldies Melburnas Latviešu ciema vadībai, kā arī Ciema darbiniekiem par lielo darbu šajos grūtajos laikos.

Visu labu vēlot,–

Eva,
Melburnas Latviešu ciema mājiņas iedzīvotāja.
Laikrakstam „Latvietis“
15.07.2020.

* Eļļā vārīts rauga mīklas pīrādziņš pildīts ar gaļu vai ievārījumu.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com