Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Nīcas krāsas un dārzi neizbālē!

Bija vērts mērot garo ceļu

Laikraksts Latvietis Nr. 606, 2020. g. 22. jūlijā
Anita Mellupe -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Pie varenā NĪCAS uzraksta skan ziņģe par Nīcas skaistajām meitām. No kreisās: ansambļa vadītāja Laine Zeile, Inta Ledāja-Langsteina, Ausma Dzintare, Aija Sileniece, Līva Sproģe (aiz karoga), Velta Maļika un Olga Bēta. FOTO Anita Mellupe.

Ausma Dzintare „Galdnieku“ māju pagalmā, ko pamatoti varētu dēvēt arī par brīvdabas etnogrāfisko muzeju miniatūrā. FOTO no Dzintaru ģimenes personīgā arhīva.

Ausma un Ēriks ar zemi auklējas kā ar bērnu... FOTO Anita Mellupe.

„Galdnieku“ mājas dārzs. FOTO Anita Mellupe.

Skopā piejūras smilts mīlestībai atbild ar pretmīlestību, ja ilgus gadus no jūras pār muguru nesti jūras mēsli (aļģes), lai zemes auglību bagātinātu. FOTO Anita Mellupe.

Viesošanās Nīcas novadā iegrozās neplānota. Tik parastā otrdienā kā 7. jūlijs uz vietējām aktivitātēm it kā nav ko gaidīt, ikdienā neliela novada centrā kustība paredzama labi ja veikaliņā un ceļa malas kafejnīcā-ieskrietuvē. Bet...

Nīca atrodas vēsturiskā Liepājas-Klaipēdas lielceļa malā, šo faktu bez liekiem komentāriem apliecina jaunais monumentālais uzraksts NĪCA, kurš noteikti paliks atmiņā arī steidzīgam garām braucējam, bet nesteidzīgam liks apstāties un pat noņemt cepuri. Vecā Liepājas- Klaipēdas šoseja agrākajos gados ceļiniekus prata izkratīt kā kartupeļu maisus, tagad maģistrāle godam atjaunota, un neba bez vietējo ļaužu uzstājīgas iniciatīvas. Vietējais ceļrāžu stabiņš liek pasmaidīt, jo no viena uz tiem lasāms – līdz Nicai – 2016 kilometru. Jā, tagad Nīcas vārdam iekavās nereti jāpievieno LV, lai ziņas saņēmējs neiedomājas, ka ziņas sūtītājs brīvdienās gozējas Francijas dienvidzemē.

Jā, mūsu ziemeļzemes saulīti jūrmalciemos nespēj aizplīvurot pat šīs nedēļas rudenīgie mākoņi, jo – vējš, piederīgs pie Kurzemes krasta ikdienas un svētkiem, mākoņu skrandas izdzenā bez ceremonijām. Pašā novada centrā zem viena jumta (sānu pie sāna noteikti ir siltāk!) rosās gan pašvaldība, gan mūzikas skola, gan kultūras centra darboņi un aktīvisti. Ēkas lielajā zālē šodien tāls ciemiņš – Zeltīte Kaviere no Vaidavas; viņas zināšanas un prasmes slavenas visā Latvijā. Dienas garumā Zeltīte stāsta par to, kā dabas veltes vācamas, kaltējamas, uzglabājamas un pārtapināmas tējās, mikstūrās, ziedēs un losjonos. „Mani aizvien vairāk sajūsmina fakts, ka šīs nodarbības, kuras oficiāli saucas „Meža nekoksnes resursi“ aizvien vairāk sāk apmeklēt jaunieši. Tas laiks sāk cerīgi bālēt, kad jaunie un pilsētā strādājošie lauku māju īpašnieki piektdienas vakarā lielveikalā sapirka ēdamo, lokus un dilles ieskaitot. Tagad brīvdienās ne tikai pļauj zālīti, bet aprušina pa dobītei un iebrien pļavā ārstnieciskos augus palasīt,“ tāds ir Zeltītes optimistiskais rezumē ne tiki par šo ļoti garo darba dienu, bet arī tautiešu izglītošanu daudzu gadu garumā. Caur pašas pieredzi kā stabilāko padomdevēju, protams.

Kultūras centra 3. stāvā, gandrīz tādā kā slepenā ligzdiņā, šopēcpusdien sanāk arī ne pārāk runīgas vietējās un Liepājas sievas: izceļ no somas kādu cienastu un žigli stājas pie galvenā darba – dziedāšanas. Viņu nav daudz, bet, tāpat kā bez sīka strauta nav iedomājama neviena lielā upe, tā bez Nīcas etnogrāfiskā kolektīva nav iedomājami mūsu valsts lielie Dziesmu svētki! Šogad Nīcas etnogrāfijas kolektīvam atzīmējami 100 pastāvēšanas gadi. Kopas tagadējo vadītāju Laini Zeili (viņas vadībā čakli darbojas četri dažādi dziedoši kolektīvi) un dziedātājas pandēmija neuzdrošinājās iedzīt bezdarbībā vai depresijā. Lainei tapis nopietns apkopojums par Nīcas etnogrāfiskā kolektīva vēsturi. Ansambļa dalībnieces strādājušas pie tautas tērpu uzlabošanas un papildināšanas. (Jo Nīcas tērpam piedien ne tikai ņieburs, bet arī lielā jaka, kura piejūras klimatā īpaši noderīga.)

Laine pamatoti cer, ka vēsturisko pētījumu novada pašvaldība atbalstīs arī tiražēšanai. Ciemiņam par godu, lai arī tas var dziedāt līdzi, vadītājas akordeona mudinātas, ansambļa dāmas Inta Ledāja-Langsteina, Ausma Dzintare, Aija Sileniece un Olga Bēta balsis loka tik skanīgi, it kā te darīšana ar skaitliski daudz prāvāku ansambli!

Redz kur jāja duj bajāri, ramtid rallā,
Zīda pušķi zemi slauka, ramtid rallā.
Uzjāj vienu augstu kalnu ramtid rallā,
Uz to kalnu kupla liepa, ramtid rallā,
Uz to kalnu kupla liepa, ramtid rallā,
Smukmeitīna velējāsi ramtid rallā,
Labvakari, smukmeitīna, pirmo reizi precībāsi! ramtid rallā!

Dziesmas pavediens ir garš, tajā nav grūti saklausīt arī citos novados dzirdēto sižetu par precībām, kurās iedomātās līgaviņas jāvārds nav tik vienkārši izprasāms. Nīcenieku versijā gala vārds par māsiņas tautās došanu smukpuišelim pieder mazbrālīšiem. (Skaidrojumu tam, kālab mājās nav sastopams tēvs un vecākie brāļi, pieminēsim vēlāk.) Šo dziesmu 1931. gadā no nīcenieces Katrīnes Murkšes pierakstījis Emilis Melngailis.

Kad mēģinājuma telpas durvis sparīgi ver Velta Maļika ar meitas meitu Līvu Sproģi, mēģinājums uzsit devīto vilni. Ar smieklu šalti sievas iesāk arī mazās Līvas ierosināto mīļāko dziesmu par melno cūku. Mazā Līva? Tā laikam vairs nemaz nedrīkst teikt, jo ansamblī meitēna balss dūšīgi turas jau trešo gadu, no viena tautiskā brunča dziedātāja jau izaugusi, jāgādā lielāks – tā ar gandarījumu secina vecmāmiņa, bez kuras nedz vietējie sarīkojumi, nedz braucieni uz Liepāju vai Rīgu nav iedomājami. No bērna dienām Velta skandina tēva pūrā atstāto dziesmu (droši vien, pārmantotu no tēva tēva):

Cik nemierīgi pūš tie vēji, cik briesmīgi tā straume krāc,
Cik briesmīgi tie pasaul's viļņi grib nākt ar mani cīnīties.
Ar manā sirdī pūš daudz vēju, kas stiprāki par viesuļiem,
Tie pūš un sarauj manu sirdi, ak vai, cik tas ir briesmīgi!
Tie vēji it kā dusmu gari – man vaigus bālus padara,
Tie viļņi baltie, putojoši, grib nākt ar mani cīnīties.
Es labprāt spītēšu tiem vējiem, par viļņiem maz ko domāšu
Un cīnīšos ar pasaul's vējiem, tiem vīra dūšu rādīšu.
Es it nevienu ienaidnieku priekš sev par stipru neturu,
Lai tikai miera ostā kļūtu, kur sirdi remdēt varētu.

Pasaules vēji pār Kurzemīti Dievzemīti nākuši un gājuši, tēvus, vīrus un brāļus uz neatdošanu ņēmusi jūra un kari. No senseniem laikiem itin bieži, kad māsiņa tautās laižama, tēvs vai brālis ceļo pa tālām zemēm un jūrām: no tā, kas izaug bezgala liesajā piejūras smiltī, turīgs un bagāts ticis reti kurais. Bet mūsu zemes attālākā Rietumu krasta līgavu pūri pielocīti neticamām krāsām, kā sacenzdamies ar jebkura novada ziediem! Turklāt tautastērpos iemargots ne tikai jaunavu čaklums, bet vīra cilvēku vedums: zīds, samts, pērles un sudrabs. (Saktas tikušas darinātas pat no zelta! Un, lai arī vīri vizētu jau pa gabalu, viņu jostās iešūts šis tas no aizjūru dārgumiem.) Kreklu aizdara it kā necila ar dzintaru rotāta sakta, toties greznās izrakstītās sagšas, saturētas ar čupu saktām – cita virs citas piramīdā sakrautas un ar zīda lentīti sasietas. Nīcas, Bārtas un Rucavas meitas ir tik lepnas, ka tikai etnogrāfijas zinātājam, viņas tuvumā pilnā augumā ieraugot, mute nepaliek vaļā un iespējams visnotaļ veikli atšķirīgās tērpu nianses pamanīt.

Ja jūras krastam tuvojas trīs raženas tautumeitas, viena galvenā tērpa pazīme saskatāma pa lielu gabalu: rucavietes brunči un ņieburs jūras zili, Bārtas izgreznoto brunču pamats ir melns, bet nīceniece burtiski apbur ar sarkanoranžo krāšņumu! Nīcas tērpa valkātāja līdz pat mūža galam, kā magone dārzā, izceļas gan lielpilsētas burzmā, gan jūrmalas kāpās. (Greznais vainags tiek noņemts, bet spilgtie brunči valkātājai paliek uz mūžiem.) Gluži tālu selgā pamanāms aicinājums mīļotajam cilvēkam atgriezties un nenomaldīties no kuģa vai laivas ceļa: „Es te esmu un vienmēr gaidīšu, jo mīlestība ir kas vairāk par nopūtām mēnesnīcā...“

Jābūt ļoti stiprai dzimtai, lai skarbajā jūras krastā paliktu no paaudzes paaudzē... Nīcas pagasta Galdnieku māju vīri savulaik jūrā negāja, bet gatavoja zemes un jūras arājiem tik nepieciešamos rīkus. Jau 30 gadu šajā sētā saimnieko Ausma un Ēriks Dzintari, izveidodami viensētu par seno lietu sētu, kurā čaklo roku veikums redzams ik uz soļa. Gan aizgājušo laiku, gan šodienas. Pagalms, kura zālājā pat kurmītim īsti nav ko darīt (Kāda jēga rakt alu, ja smalkās smiltis neapturami piebirdina samtaino degunu!), līdzens un nokopts kā kārtīgas saimnieces galds. Un uz šo galdu 15. augustā dancot un dziedāt aicināta gan vietējā, gan Rucavas etnogrāfiskā kopa projekta pasākumā Maza apstāšanās laika vidū. Atzīmējot biedrības Cerību krāsa apaļo desmitgadi, Ausma lūgusi saietu kuplināt arī flautisti Luīzi Cienesi un saksafonisti Katrīni Sabīni Kalniņu.

Dziesma bijusi un būs kā grāmata, kurā katrs izlasa ko citu, tikai sev īpaši dārgu un uzrunājošu. Ausmai Dzintarei, kādreizējam bāra bērnam, dziesma devusi ne tikai darba prieku un spēku ikdienas gaitās; lai kādi darbi mūža gaitās veikti, vairums no tiem gājuši rokrokā ar skaisto, cēlo, izsapņoto. Reiz Liepājas 6. vidusskolas desmitās klases audzēkni Ausmu Nikovsku skolotāja Ausma Grīnvalde uzrunāja uzņemties režisores pienākumus skolēnu uzvedumā. Izdevās! Kamolītis sāka tīties un nebija vairs apturams. Nu tas satinies 60 gadu kuplumā. Izauguši bērni un mazbērni, bet rokas atpūtināt neļauj ZEME, tā pati skopā smilts, kuru mājas pagalmā notur puķu saknes un kopēju mīlestība. „Nīcā mums ir tik daudz skaistu dārzu, ka mēs ar Ēriku konkursā pat nepiedalāmies,“ kā atvainodamās piemetina Ausma. „Un arī Nīcas senlietu krātuve ir bagātīgi vilinošs tūrisma objekts. Mēs to darām savam, zemes un mīļu cilvēku priekam.“

Dzīvojiet sveikas un veselas, Nīcas skaistās un čaklās sievas un meitas! – Par to jau arī vietējā ziņģe dzied, galā piesaucot ai, džim follirā! Nīcas etnogrāfiskais ansamblis, protams, pirmkārt godina simtiem Nīcas novadā pierakstītas dziesmas (darbam, godiem, precībām un kāzām), bet nebūt nevairās no ziņģēm, kurām arī ir simtgadīga vēsture un tik lipīgas melodijas, kas mēli izloka arī ikvienam ciemiņam. Nīcas novadā no 1927. gada dziedātāji pulcējušies arī koros. Zem viena kultūras centra ar nīceniecēm balsis loka arī Otaņķu etnogrāfiskais ansamblis.

Kad diena vakarā, tad tikai pamanu, cik rūpīgi pie Nīcas domes ēkas dārzniece Inga Šēnfelde ar pusauga palīdzēm sakopusi lielo puķu dobi! Steidzamies uz Galdniekiem, lai nenokavētu saules rietu – tā dēļ arī bija vērts mērot garo ceļu.

Anita Mellupe,
speciāli „Laikrakstam Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com