Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Trimdas bērni un mazbērni Latvijā

Trimdas bērni – Liene Dindone un Jānis Grants

Laikraksts Latvietis Nr. 605, 2020. g. 15. jūlijā
Astrīda Jansone -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jānis Grants un Liene Dindone. FOTO Astrīda Jansone.

Atnāk pie manis 2019. gada 2. decembrī, un, kā vienmēr ārzemēs dzimušie latvieši, kuri tagad dzīvo Latvijā, ir steigā. Tādēļ ātri izstāstu viņiem kāpēc un par ko rakstu savu 4. grāmatu par trimdas latviešu vēsturi.

Liene sāk pirmā, jo šodien viņa par Jāni ir mazliet steidzīgāka. Viņa stāsta:

„Sākums ir tāds, kas es piedzimu Stokholmā, Zviedrijā, kur mani vecāki Velta Leimane un Aleksandrs Dindonis bija no Latvijas aizbēguši kā bēgļi. Tur vecāki bija nonākuši no Mazirbes atsevišķi, tur vēlāk tikušies un tur arī apprecējušies. Tur divus gadus pirms manis piedzima mana vecākā māsa. Kad man bija trīs gadi, vecāki izdomāja, ka Amerika ir tā laimīgā zeme, jo Zviedrija tai laikā nebija Baltijas bēgļiem tā pretimnākošākā zeme, un aizbrauca uz Ameriku, kur pirmo gadu nodzīvoja laukos kādā kartupeļu fermā. Ar to mēs varējām samaksāt mūsu ceļu uz Ameriku. Vēlāk man liekas, ka abi vecāki nožēloja to, ka Zviedriju bija atstājuši. Pirmkārt, Amerika bija daudz tālāk no Latvijas, un, otrkārt, viņiem sākumā nebija kontakta ar citiem latviešiem. Viņiem pagāja laiks, kamēr iedzīvojās un iepazinās ar amerikāņu dzīves stilu.

Māte Latvijā bija izskolojusies un strādāja kā māsiņa, un tēvs bija izskolojies sava tēva Bulduru dārzkopības skolā. No Mičigānas laukiem drīz viņi pārcēlās uz Čikāgas priekšpilsētu Džoljetu, kur bija neliela latviešu saime. Tur latvieši izjuta Amerikas spiedienu asimilēties, pret ko sevišķi cīnījās mana mamma. Viņa ļoti izjuta Latvijas zaudēšanu, un viņa mūs abas audzināja ļoti latviskā garā. Viņa vienmēr uzsvēra to, ka Latvija ir daļa no mums, un mēs esam daļa no Latvijas. Viņa vienmēr teica, ja kādreiz Latviju atbrīvos, kaut gan pati tam īsti neticēja, mums būs jābrauc atpakaļ. Katru sestdienu mēs braucām uz latviešu skoliņu, lai gan tas bija diezgan garš gabals. Tur visi skolotāji bija diezgan veci, un man liela saite ar viņiem neradās, bet tādas man radās Garezerā. Es tur sāku iet no pirmās dienas, kad tur vēl bija tikai jauniešu nometne. Kad sākās vidusskola, es gāju vidusskolā, tad es audzināju mazos bērnus nometnē, tad biju audzinātāja vidusskolā. Tā es Garezerā pavadīju visas jaunības dienu vasaras, un tas man radīja ne tikai prieku tikties ar tautiešiem, tas bija ļoti nozīmīgs laiks manā izaugsmē. Bet es atceros, ka jau kā mazs bērns es zināju un varēju nodziedāt ļoti daudz tautas dziesmu. Arī lasīju latviešu grāmatas un darīju visu, ko pienācās darīt latviešu bērnam.

Kad es izstudēju bioloģiju, tad es gribēju sākt studēt entemoloģiju, jo man bija liela interese par dabas aizsardzības jautājumiem.“ (Te man Liene bija jāpārtrauc, jo man nebija ne mazākās jēgas, kas tā par „loģiju“ ir. Viņa man ieskaidroja, ka tā ir zinātne par kukaiņiem. Diemžēl man tas nekad nav bijis saprotams, kādēļ kādam varētu interesēt kukaiņi, jo man vienmēr ir bijušas briesmīgas bailes no visa kā, kas rāpo, lien vai ātri skrien. Tad Ļāvu Lienei turpināt.)

„Man bija liela interese par dabas aizsardzības jautājumiem, un es gribēju palīdzēt attīstīt dabiskus veidus, kā apkarot kaitīgo kukaiņu izplatību, jo tajā laikā vislielākā problēma lauksaimniecībā bija kukaiņu apkarošana ar ķīmiju. Es strādāju un mācījos iestādē, ko sauca par bioloģisko kontroli. Gribēju pētniecības institūtā turpināt strādāt un iegūt maģistra grādu, un mēs sākām izveidot dabiskos ķīmijas līdzekļus – hormonus, lai kontrolētu, kā kukaiņi kustās, ceļo, pārojās un dēj oliņas. Bet tad es atklāju, ka pētniecības darbs ir ļoti grūts un paņēma tik daudz laika, ka man pašai tas atlika ļoti maz. Tādēļ savos 30 gados izvēlējos studēt veterināro medicīnu, jo man gribējās kaut ko vieglāku, pētniecības darbs mani bija nogurdinājis, un medicīna man patika.

Tad es Mičiganas Universitātē izstudēju veterinārmedicīnu un sāku strādāt Kalamazū kā veterinārārste. Mēs bijām pārcēlušies uz Kalamazū, jo mēs gribējām vietu, kur ir latvieši. Mums jau bija divi dēli – Kaldis un Matīss, un mēs gribējām latvisku vidi. Tur mēs sākām nelielu kustību Kāpēc Kalamazū. Tai bija panākumi, jo tur saradās arvien vairāk jaunu ģimeņu ar bērniem. Tur tai laikā varēja dabūt samēra labu darbu, pilsētiņa nebija liela, jauka vide bērnu audzināšanai, un mēs uzsākām Kalamazū latviešu bērnudārzu. Nosaucām to par Pasaciņu, un to vadīja bijusī Latviešu Studiju Centra (LSC) studente Andra Zommere. Bērnudārzs sākās mūsu mājā ar trim latviešu un vienu amerikāņu bērniņu, bet audzināšana notika latviešu valodā. Bet tad radās arvien vairāk latviešu bērnu, un Pasaciņa pārcēlās uz Latviešu Centru.

Diemžēl, mani bērni Latvijā nedzīvo neviens, un par iemeslu ir tas, ka mēs ar bērniem jau atbraucām 1994. gadā un palikām te 13 mēnešus, bet tas laiks bērniem bija ļoti, ļoti grūts. Viņiem nepatika latviešu skolas, jo te skolas bija disciplināri daudz savādākas kā Amerikā. Bez tam Kaldis bija atkal ielikts pirmajā klasē, lai gan Amerikā to bija jau beidzis. Arī mums nebija viegli te pierast, jo es mācīju fakultātē Jelgavā, man bija jābrauc ar vilcienu, tad ar autobusu līdz cukurfabrikai un tad vēl gabalu bija jāiet kājām. Man pagāja pusotras stundas, lai tur tiktu, un vilcienā es ļoti salu. Tas bija ļoti grūts gads mums visiem, jo bieži pat dienā mums nebija silts ūdens. Nebija arī veļas mašīnas, un drēbes izmazgātas ilgi neizkalta. Nebija daudz vietu, kur ar bērniem aizbraukt, lai viņus izklaidētu.

Mēs iztērējām ļoti daudz mūsu iekrātās naudas, jo nevarējām pietiekoši sapelnīt, lai būtu varējuši iztikt, tādēļ izdomājām, ka brauksim atpakaļ. Bijām pārliecināti, kad bērni būs izskoloti, tad brauksim atpakaļ uz Latviju. To mēs arī izdarījām pirms 6 gadiem, bet visus gadus starplaikā mēs abi esam uzturējuši kontaktus, izveidojuši darbus, koleģiālus sakarus, jo katru gadu te bijām 2-3 reizes, lai vienmēr zinātu par uzņēmumiem un darba iespējām. Tādēļ šoreiz pārcelties mums bija daudz vieglāk.

Tad, kad mēs 2012. atbraucām te otro reizi, es atbraucu tieši uz 18. novembri, jo man patika redzēt to tautas kopību svētkos. Bet arī šoreiz man sākums te bija grūtāks, kā es to biju iedomājusies, jo es taču visu te jau pazinu, un man te viss jau bija. Man sākums tomēr bija grūts, jo te centrā es vēl visur veikalos, uz ielas un satiksmes līdzekļos sastapos ar krievu valodu. To man bija grūti pieņemt, jo biju pārliecināta, ka pa šiem gadiem viņiem būtu vajadzējis iemācīties latviski. Es arī sapratu, ka viņi nemaz nemēģina pāriet uz latviešu valodu, kā tas bija 1994. un 1995. gadā. Tagad viņi bija uzstājīgi, ka man ar viņiem ir jārunā krieviski. Veikalos attieksme bija labāka kā toreiz, apkalpošana bija sirsnīgāka, bet vēl ne tuvu tik pieklājīga kā Amerikā.

Man bija grūti arī darbā, jo es visu laiku biju veidojusi klīniku pēc sava prāta, bet situācija bija savādāka, kā es to biju izpratusi. Kad es ar savu kolēģi meklējām iespēju kā izaugt, mums bija ļoti atšķirīgi viedokļi. Mēs meklējām kopsaucēju, bet mūsu domas bija atšķirīgas par ļoti daudz lietām. Tas bija grūti mums abiem, un mēs nevarējām saprasties par darbu mūsu klīnikā.

Man arī bija uzņēmums Jelgavā, ko es uzsāku pirms 30 gadiem. Tas bija vairumtirdzniecībā, ko es uzsāku fakultātē, kur galvenais mērķis bija fakultātes attīstība. Pirmos desmit gadus tā bija bezpeļņas organizācija, bet pēc tam mēs pieņēmām peļņas uzņēmuma statusu. Tas palīdz rīkot konferences, palīdz ar finansēm, palīdz ar izglītību. Mēs uzsākām tādu kā izglītības centru ar kvalifikācijas celšanas kursiem un dažādiem semināriem. Tas ir ļoti daudz darījis, lai palīdzētu fakultātei attīstīties, ko varbūt fakultāte pat neatzīst. Tur ir arī Universitātes Vetfonds, kas turpina funkcionēt, un, ko mēs vēl arvien atbalstām.

Rīgā man bija trīs klīnikas; viena galvenā, centrālā klīnika, kuras mērķis bija pacelt līmeni veterinārmedicīnas jomā, un kas bija arī kā mācību klīnika, kur studenti nāca mācīties un praksi iegūt augstākā līmenī. Tagad to savu daļu no tās prakses, es esmu pārdevusi savam bijušam kolēģim, un cilvēki pie manis griežas tikai uz konsultācijām.

Kopš 2013. gada mēs esam iesaistījušies nometņu 2x2 rīkošanā, un mēs esam tās padomē. Pēdējo 4 gadu laikā ir bijušas 5 nometnes. Pagājušo gadu bija pirmā, kas notika ziemā starp Ziemsvētkiem un Jauno gadu, citas bija notikušas vasarā. Šogad arī vēl viena būs tūlīt pēc Ziemsvētkiem, un nākošajā gadā būs nometne Toronto dziesmu svētku laikā un vēl viena Latgalē. Tā tad gada laikā mums būs trīs nometnes. Turpmāk mēs gribam nometnes rīkot arī vēl citās Eiropas valstīs kā Zviedrijā Īrijā, Anglijā vai Vācijā, bet Latvijā turpināt katru gadu. Parasti mums nometnēs piedalās apmēram puse jauniešu no Latvijas un puse jauniešu no citām valstīm. Tā viņi savstarpēji iepazīstas, veido draudzības un viens no otra kaut ko iemācās. Tas ārzemju latviešiem parāda, ka arī Latvijā ir iespējams veidot karjeru un iespējami labi dzīvot. Mums jau ir zināmi vairāki jaunieši, kuri sadraudzējušies 2x2 nometnē, apprecējušies un tagad dzīvo Latvijā un izveidojuši itin labas karjeras.“

Tad par savu pieredzi stāsta Jānis:

„Abi mani vecāki ir no Latgales. Tēvs bija dzimis 1911. gadā, mamma 1912.; 1930.tos gados viņi abi jau strādāja. Tēvs bija beidzis komercskolu Rēzeknē, mamma bija beigusi Kaucmindes Mājturības skolu. Es domāju, ka viņiem 1930.tie gadi Latvijā bija zelta gadi. Viņi bija laimīgi, labi attīstījās un ar Ulmaņa darbiem Latvijā bija apmierināti. Viņiem krievu ienākšana Latvijā bija briesmīgs šoks.

Mans tēvs jau 1941. gada jūnijā tika arestēts, čeka viņu sagrāba un aizveda uz Krieviju uz ieslodzījumu, bet tad sākās karš ar Vāciju, viņš no tā bija izlaists, un viņš tika atpakaļ uz Latviju. Tātad viņam ļoti palaimējās, jo citādi viņš būtu gājis bojā. Manas mammas māsu gan 1941. gadā izsūtīja, un mani vecāki saprata, ka Latvijā viņiem nekāda dzīve nebūs. Kad saprata, ka Latvija būs jāatstāj, viņi bija satriekti. Mana vecākā māsa, kura tagad gan ir jau aizsaulē, vēl 1943. gadā piedzima Latvijā un kopā ar maniem vecākiem nonāca Vācijā.

Es piedzimu 1947. gadā Vircburgas nometnē. No nometnes gan neko neatceros, jo man bija kādi divi vai trīs gadi, kad mēs Vāciju atstājām. Pārcēlāmies uz Ameriku, bet mani vecāki teica, ka tur dzīve bija interesanta. Viņi tomēr visu laiku cerēja, ka kādreiz tiks atpakaļ uz Latviju. Sākumā mēs kādu gadu vai mazliet vairāk dzīvojām Kentakī štatā fermā, lai varētu atmaksāt sponsoram par ceļu uz Ameriku. Tad mēs uz īsu brīdi dzīvojām tajā pašā štatā Luivillā, kur piedzima mana jaunākā māsa. Bet tad mēs pārcēlāmies uz dzīvi Indiniapolē, jo tur bija labāki darba apstākļi un daudz vairāk latviešu.

Es domāju, ka maniem vecākiem tur gāja relatīvi labi, jo tēvs strādāja kādā lielā firmā, kas ražoja telefonus. Tur bija arodbiedrības, un darba apstākļi bija labi. Viņš tikai visu laiku baidījās, ka kāds viņu nosauks par kaut kādu krievu vai komunistu, jo tai laikā – 1950.tajos gados Amerikā bija tas makartija laiks. Bet tur es uzaugu, un man tur ļoti patika. Tur bija latviešu skola, un man bija daudz draugu. Skolotāji visi bija tāda vecāka paaudze, kas visi jau bija bijuši skolotāji Latvijā, un tur noteikti bija kontrasts ar Amerikas skolām, jo tās man bija garlaicīgas. Latviešu skolā man bija jauki satikties un rotaļāties ar draugiem, uzdzīvot, dejot tautas dejas un visu citu, ko mēs latvieši kopā darījām. Tā daļa no dzīves Indianopolē man ļoti patika.

Pirmo grādu es ieguvu Indiānas Universitātē vairāk humanitārās zinātnēs, tā kā vēsture, politoloģija, psiholoģija, un tad man jāsaka, ka es īsti nezināju, ko es tālāk gribēju darīt. Es tikai zināju, ka negribu dienēt armijā, jo tai laikā bija Vjetnamas karš. Bet man kaut kā laimējās, mani neiesauca. Es turpināju dzīvot Indianopolē, nezināju, ko īsti darīšu sakarā ar manu nākotni, piedalījos latviešu sabiedrībā. Tas bija jaunatnes pulciņā, teātrī, kur mums bija tāda maza grupiņa, kas uzstājās kopā ar Liliju Gleški. Mēs 1973. gadā piedalījāmies arī Klīvlandes Dziesmu svētkos. Mūsu grupā bija arī tāds Vito Burģis, kurš bija režisors. Tur mums ar Lieni radās pirmais kontakts, jo viņa tajā laikā bija sākusi savu augstāko izglītību Batlera (Butler University) Universitātē. Tad mēs sadraudzējāmies, un es sāku domāt vairāk par savu nākotni.

Es biju mazliet strādājis ar cietumniekiem caur vienu iestādi, kur es viņiem lasīju lekcijas un rādīju filmas par dzīvi. Es atklāju, ka man patīk cilvēkiem palīdzēt, un es nolēmu, ka strādāšu psiholoģijas laukā. Tad mēs kopīgi izmeklējām skolas, kur mēs studijas maģistra grādam varējām turpināt kopā. Tā bija Mičiganas štata universitāte Lansingā. Pirms tam, 1977. gadā, mēs apprecējāmies un tur nodzīvojām 9 gadus, kamēr pabeidzām mūsu izglītību. Liene savu maģistra grādu entomoloģijā un veterināra medicīnā, un es savu maģistru psiholoģijas laukā; sāku doktora studijas, bet tur nepabeidzu. Tās es pabeidzu te Latvijā 1998. gadā Latvijas Universitātē.

Mēs savu kopīgo dzīvi veidojām Lansingā. Tur mums 1983. gadā piedzima mūsu vecākais dēls Matīss, un tad mēs pārcēlāmies uz Kalamazū, kur mēs nodzīvojām kādus 30 gadus. Otrais dēls Kaldis mums piedzima Kalamazū, un mēs vienkārši sākām daudz darīt latviešu sabiedrībā. Liene radīja to kustību Kāpēc Kalamazū, kas piesaistīja ļoti daudz jaunu ģimeņu, un iesāka latviešus bērnudārzu, kas tiešām bija fenomenāls. Es jau iepriekš Lansingā biju strādājis latviešu skolā. 1986. gadā Kalamazū Latviešu skolā mums bija seši bērni, bet trīs gadu laikā mums tur bija pāri par 50 bērniem. Cilvēki vienkārši pārvācās uz Kalamazū, un sabiedriskā dzīve tur ātri vien uzplauka.

Es esmu ļoti daudz strādājis latviešu skolās, mācot vēsturi, ģeogrāfiju, aktualitātes un kā katram ir jākalpo un jādara latviešu sabiedrības darbi. Tas man pašam ir iegājis asinīs, un Liene to ļoti atbalstījusi un pati tajā ir bijusi ļoti, ļoti čakla un darbīga. Man liekas, ka mēs to vienkārši tādā veidā pārvedām arī uz Latviju. Liene strādāja kā veterinārārste Kalamazū, es psiholoģijas laukā, es nodibināju privātpraksi, kas man bija līdz pat tam laikam, kad mēs pārcēlāmies uz Latviju. Es ļoti daudz strādāju ar cilvēkiem, kuriem bija bijušas smadzeņu traumas, kā automašīnu avārijās, un viņi bija dabūjuši smadzeņu satricinājumu. Bieži viņi bija zaudējuši dzīves jēgu un nevarēja vairs darīt to, ko bija darījuši pirms avārijas. Mans darbs bija galvenokārt palīdzēt viņiem atrast dzīves vērtību, un pierast pie dzīves jaunajos apstākļos. Bieži tie bija cilvēki vēl jaunos gados. Man tas ļoti patika, un sekmes bija labas.

Tas aicinājums uz Latviju bija interesants, jo vēlajos 1980.tos gados, kad Latvijā sākās Atmoda, varēja izjust, ka mums arvien vairāk jāsāk domāt par Latviju, ka tā būs mūsu realitāte. Tai laikā Solveiga Miezīte sāka organizēt psihologus, kuri varēja braukt uz Latviju. Tas man bija noteikts konkrēts mudinājums, un ar viņas palīdzību es iesaistījos Latvijas Universitātē kā mācībspēks un arī turpināju pabeigt savu izglītību. Sakarā ar mūsu profesiju 1994. un 1995. gadi mums abiem bija ļoti vērtīgi. It sevišķi man tas bija neticami vērtīgs laiks, jo es sakontaktējos un iepazinos ar ļoti daudz kolēģiem. Tā problēma psiholoģijā un tāpat veterinārijā – līmenis te bija daudz zemāks kā rietumos. Psiholoģija Latvijā nebija attīstījusies, un te nebija zināms viss tas plašais spektrs, kas psiholoģijas laukā eksistēja. Vismazāk attīstīta bija nozare tieši palīdzības laukā cilvēkiem ar psiholoģiskām problēmām. Viens no maniem pirmajiem projektiem bija Latvijas Universitātē izveidot tādu kā psiholoģijas palīdzības centru, ko es darīju kopā ar manu kolēģi Sandru Sebri, kura arī bija pārcēlusies no Amerikas. Ar viņu es sarunāju, ka katru gadu savu laiku pavadīšu Latvijā un mācīšu vairākus kursus. Tāpēc mēs abi ar Lieni te braucām 2-3 reizes gadā, lai te vairākas nedēļas strādātu un palīdzētu katrs savai nozarei attīstīties. Es arī lasīju lekcijas, piemēram, probācijas dienestam un psihologiem, un izveidoju visādus citus kontaktus.

Pārcelšanās 2012. gadā mums nebija komplicēta lieta, jo mēs izjutām, ka pazīstam Latviju, mums ir kontakti un problēmu mums nebūs. Arī dzīvoklis centrā mums jau bija nopirkts. Man toreiz maksāja 100 latus mēnesī, un arī Lienei bija alga, bet mēs katru mēnesi izdevām vairāk kā mēs saņēmām un bijām iztērējuši gandrīz visus mūsu iekrātos un līdzpaņemtos līdzekļus. Tagad 2012. gadā bija pilnīgi cita lieta, jo es arī tieši tajā laikā paliku 66 gadus vecs un pieprasīju Amerikas pensiju, un tādēļ mums tagad tās pārmaiņas nekādā veidā nebija grūtas.

Tagad Latvijā mums ar to 2x2 ir bijis ļoti interesanti, jo galvenais iemesls, kādēļ tas notiek tik labi, ir tādēļ, ka Liene ir padomes priekšsēdētāja. Viņa komandu organizē, sadala darbus un gandrīz katru dienu pavada zināmu laiku ar 2x2 organizācijas darbiem, un mēs abi par to esam ļoti priecīgi. Man personīgi te varbūt ir vieglāk kā Lienei, jo es strādāju vietā, kur es to negatīvismu no krievu minoritātes tik stipri neizjūtu kā viņa. Savā darbā es izjūtu, ka cilvēkiem ir interese saprast un pārrunāt, ko es esmu stāstījis, un tur negatīvisma nav. Es ļoti izjūtu, ka mani kolēģi un studenti respektē mani, manas zināšanas un ko es varu viņiem dot. Mani daudz aicina turpināt strādāt, iesaistīties, darīt vairāk, ko es arī daru. Pateicoties latviešu psihologiem no ārzemēm, te Latvijā psiholoģija tiešām ir attīstījusies gandrīz vai neticam labā līmenī, jo tagad Latvijas Universitātē latviešiem ir iespēja izmācīties psiholoģijas nozari, kas angliski saucās cognitive behavioral psychology, un kad tā ir pabeigta, saņem sertifikātu, kas ir derīgs visās Eiropas Savienības valstīs.“

Te Jānis paņem pauzi un atkal turpina Liene:

Es vēl gribu pieminēt, ka darbs ar 2x2 mums ir devis daudz tuvāku kontaktu un ieskatu šīs dienas jauniešos Latvijā, un tas dod sapratni par to krievisko ietekmi, kas te ir latviešu jauniešiem. Bet tagad es redzu, cik daudz no viņiem ir gudri, radoši, spējīgi un brīnišķīgi, kas dod mums cerību. Man ir daudz paziņu, kuriem bērni skolojās citur Eiropā vai Amerikā, un es zinu, ka viņi tur droši vien arī paliks. Tas mani dara bēdīgu, bet man patīk, ka tomēr vēl ir arī tādi, kas citās zemēs skolas pat nepabeiguši atgriežas un turpina izglītību tepat Latvijā. Tagad man patīk lasīt žurnālā IR, kur raksta par tiem jauniem latviešiem, kas atgriežas no laba darba citās Eiropas zemēs un atrod labu un ietekmīgu darbu Latvijā. Te Latvijā viņi atrod to, kas viņiem svešumā ir pietrūcis.“

Pirms es šo diezgan garo interviju beidzu, man vēl interesē uzzināt, kas Grantu pārim te nepatīk un kas ir tas, kas patīk tik ļoti, ka viņi ir uzdevuši savu dzīvi zemē, kur nodzīvota lielākā daļa mūža, un tagad savus zelta pensijas gadus pavada Latvijā. diezgan grūti strādājot. Uz to Lienes atbilde ir:

„Man visvairāk traucē krievu valoda, un bieži vien, ejot pa ielu, es nejūtos, ka esmu Latvijā. Nepatīk arī tā nepieklājība, ko es jūtu uz ielām un arī veikalos, kaut gan ir labāk, kā tas bija agrākos gados. Vēl tomēr ir starpība starp Ameriku un Latviju. Latvijā man ļoti patīk tas, ka latviešu tauta ir ļoti muzikāla, kultūras dzīve ir daudz pieejamāka, un te nav tik pārāk bieza apdzīvotība.“

Jānim patīk tas, ka bieži var izbraukt uz laukiem un pavadīt laiku dabā, un viņam patīk tas, ka Latvija visu laiku attīstās un lietas kļūst labākas. Viņš redz jaunus cilvēkus, kas ir gaiši un prot tikt galā ar dzīvi modernā pasaulē. Tas viņam Latvijā liekas daudz vairāk jūtams, kā citur rietumu pasaulē. Bet viņam nepatīk garās un tumšās ziemas dienas.

Ar to mūsu saruna ir galā, un šie abi atkal aizsteidzas savos daudzajos darbos, jo abiem šodien, pat svētdienā, ir vēl kāda tikšanās. Es atkal priecājos, ka bijusi iespēja iepazīties ar diviem Latvijai tagad tik vērtīgiem trimdas bērnu bērniem.

Astrīda
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com