Laiks, – kur to likt?

Jā, kas nu ir, tas ir, bet laika trūkums man patreiz nav. Sēžu visu dienu un guļu visu nakti – bez darba, bez kaut kādas nodarbošanās un gudroju, ko sadarīt ar to laiku, kurā nav nekas ko darīt. Izklausās baigi un sarežģīti, vai ne?

Ir ar' baigi un sarežģīti. Valdība, protams, pie visa vainīga, bet tas nepadara tavas dienas rožainakas. Kāds ļoti asprātīgs (tā viņš iedomājās) līdziedzīvotājs saka, ka viņš mani apskaužot, jo man vienmēr esot ko darīt – varot rakstīt un rakstīt...

Dodu viņam zīmuli un saku: pucē vaļā, ja tu domā, ka tas palīdz nosist laiku. Seko garāka izrunāšanās un aprunāšanās un beidzot piekūstam strīdēties un noslēdzam mieru. Un aizejam katrs uz savu pusi meklēt kaut ko ko darīt.

Vēlreiz – jā, laika man netrūkst. Un ja tie BURBUĻI ilgi vēl plivināsies apkārt, tad būs jāsāk bolīt acis un spert kājas spēcīgi pret grīdu, lai spundē kaut kur iekšā, jo drīz vien paliksim vai nu bļem-bļem vai traki. Vienādi vai otrādi – pats nekā vairs nesajēgsi. Varbūt tā būtu labāk.

Tas pats līdziedzīvotajs smej un saka – es pārspīlējot... Mums vienkārši esot jāpadodās liktenim – kā būs tā būs. Nebiju gaidījis no tā stulbeņa tik prātīgu valodu, bet tas nu vienreiz ir kā naglai pa galvu. Ja mēs gudrie un pārgudrie cilvēciņi nevaram nekā vairs izdarīt un dibenā laisties vēl negribās, tad sēdi rātni un pieņem, ko tev tas likten's dod. Protams, lai uzlabotu dūšu, šad tad var iesaukties: Nāks latviešiem labāki laiki –(štrunts par tiem citiem). Var pat nodziedāt kādu pantiņu no Šalc zaļais mežs...

Lai kāds neiedomātos, ka es tikai pūšu pīlītes, man jāpaskaidro, ka ne jau vienmēr te ir laika tukšums. Darbdienās var spēlēt spēles un darīt šo un to, darbinieku vadībā, un tad par laika trūkumu vai pārpilnību nav ko runāt. Bet sestdienās un svētdienās darbinieki apkopj savas mājas un ģimenes un te, Aprūpes namā, ir TUKŠS. Protams, var jau lasīt grāmatas, bet ja acu skats jau aptumšojies, lasīšana negrib veikties. Var jau klausīties mūziku, kas ir ieslēgta un kaut kur spēlē. Bet ja ausis ir jau uzdevušas kalpot, vai arī ir mazliet aizsērējušas, tad mūzika vairs tur netiek iekšā. Un tukša runāšana arī nē. Un tad cits nekas neatliek, kā salikt rociņas, griezt īkšķus vienu ap otru un smaidīt.

Jā, tā mums te iet ar to laiku. Tāda pārpilnība, ka varētu pat pārdot, ja kādam tā knapāk.

Tikai nepārprotiet, – mēs nesūdzamies. Esam priecīgi, ka esam dzīvi un sakām paldies Dievam, ka tiekam aprūpēti un apgādāti. Ja tikai varētu izgudrot, ko darīt ar to lieko laiku.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“