Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Līgo! Līgo!

Pertas latvieši tomēr svin Jāņus

Laikraksts Latvietis Nr. 603, 2020. g. 1. jūlijā
Jānis Purvinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Jāņatēvs un Jāņamāte saņem jāņubērnus. FOTO no Jāņa Purvinska personīgā arhīva.

Dziedam un sildāmies pie ugunskura. FOTO Jānis Purvinskis.

Mūsu Jāņuguns. FOTO Jānis Purvinskis.

Varbūt jau tāpēc, ka mēs esam visnomaļākā pilsēta pasaulē, tad arī citi Austrālijas latvieši, tāpat kā Latvijas Ārlietu ministrija domā, ka Pertā latviešu vispār nav. Nu, bet tomēr Pertā vēl ir saujiņa čaklu latviešu, kuri tāpat kā gan lielas, gan mazas latviešu kopienas izkaisītas pa visu plašo pasauli šinī gadalaikā svin vienu no vissenākajiem latviešu svētkiem – Jāņus.

Pertas latviešu pulciņš ar katru gadu paliek mazāks, un šogad jau bija ļoti nopietni; katru gadu jau no 1950. gada Pertas Jāņus vienmēr ir rīkojusi Latviešu biedrība, bet šogad pietrūka darbaroku tos sarīkot. Toties Latviešu valodas klase, kura darobjas biedrības paspārnē, Jāņus tomēr sarīkoja.

Tā kā vīrusa aizliegumi tika mazliet atviegloti, klases skolotājs nolēma atsākt savas valodas klases nodarbības tieši ar latvisko Jāņu svētku svinēšanu. Un tieši Jāņu dienā – 24. jūnijā plkst. 18,30 klases skolnieki sāka ierasties Pertas Latviešu Centra pagalmā. Šeit cilvēki jau rīkojās ap Jāņu ugunskura būvi un ēdienu galdu un jāņubērnu sagaidīšanu, kuri visi bija mūsu valodas klases skolnieki, un šovakar bija arī vairāki jauniesācēji.

Klases skolnieku starpā ir vairāki jaunpiereģistrētie Latvijas pilsoņi, kuri ar Latvijas pilsonības iegūšanu vēlās arī iegūt savas jaunās valsts valodu, lai braucot satikt savus jaunos radus un draugus, varbūt tad varētu vismaz latviski sasveicināties. Pertas latviešu valodas klasē mācāmies ne tikai runāt latviski, bet saprotam, ka pilnīgi bez latviešu vēstures un tradīcijām nekādu valodu arī neiemācīsimies. Taču mums ir kaut kas jāsaprot par to, ko mēs runājam. Kur tad bija labāka izdevība kā piedzīvot tieši vienu no senākajām latviešu tautas tradīcijām – nosvinēt Līgo svētkus. Diemžēl, tādus īstus latviešu Jāņus jau nevarējām svinēt, bet vismaz mācījāmies, kādiem Jāņiem būtu jābūt.

Vispirms jau mums bija jāņuguns, ap kuru sēdot visi vismaz varējām sasildīties. Skolotājs tad mums stāstīja par daudzajām Jāņu tradīcijām, kāpēc un ko tās nozīmē un kā viņas radušās, par jāņuzālēm un par papardes ziedu, par visa laba Jāņu zāle, ko plūc Jāņu vakarā, par augu un ūdens un par meža pļavas zāles rasas sevišķo spēku latviešu saulgriežu svētkos. Mums stāstīja par vaiņagu pīšanu un puķu un ozollapu vaiņagu, par pirtiņu un pirts slotiņām un labumiem, ko tās nes. Kā senos laikos darvas un malkas pūdeli augstas kārts galā iededzināja ar liesmu no jāņuguns, un kā lec pār Jāņu ugunskuru, lai atbrīvotos no ļaunuma. Vēl mācījāmies un dziedājām Jāņu dziesmas.

Tad gājām zālē, kur Jāņatēvs sagaidīja jāņubērnus, kurus cienāja ar alu, bet Jāņamāte cienāja ar Jāņu sieru, un ēdām arī īstus pīrāgus. Saullēktu gan nesagaidījām, bet mūsu parastās latviešu valodas klases nodarbības gan ievilkās samērā garākas. Bijām gan ēduši, gan dzēruši un gan jāņudziesmas dziedājušu, tātad – Jāņu dienu svinējuši.

Noslēgumā tomēr, atbraucot mājās, no skolotāja saņēmām video atskaņojumu: Līgo svētku svinēšanas lauku mājās Latvijā. Nu tad arī redzējām kādiem Līgo svētkiem būtu īsti jābūt. Paldies manai draudzenei Ilzei, par šo skaisto dāvanu. Cerēsim, ka nākamgad varēsim nosvinēt vēl labākus Jāņus.

Jānis Purvinskis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com