Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Jūnijs 2020

Laikraksts Latvietis Nr. 602, 2020. g. 24. jūnijā
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Sveicināti, draugi!

Beidzot kārtīgs siltumiņš; jau otro nedēļu brīžiem 30°C, bet ik pa laikam pat vairāk. Tas nozīmē ik dienu uz Selēku ezeru, kur pašreiz noslēpumaini zied gan dzeltenās, gan baltās ūdensrozes, vai uz Dubkalnu karjerām, kur balta smiltiņa kā pie jūras, var arī uz Daugavu, kur man tomēr šķiet netīrāks ūdens, lai gan oficiālās Ikšķiles Vēstis apgalvo, ka arī tur esot tīrs jo tīrs. Abi mazdēli (5 un 3) ir divas zivtiņas, kuras, ielaistas ūdenī, pēc tam grūti izmakšķerējamas krastā. Cerams, trešais būs tāds pats.

Esam tikuši pāri ārkārtas situācijai. Lai gan, pēc būtības šī stāvokļa atcelšana neko daudz nenozīmē, jo kroņa vīruss nav pievārēts. Vēl jau tas tepat klejo, joprojām paņemdams pa kādai dzīvībai, tāpēc speciālisti nenogurstoši aicina uzmanīties, ieturēt distanci un ņemt vērā vēl citus ierobežojumus.

Pirmo reizi pēc ilgāka laika mūsu pirtiņā notika ielas meiteņu saiets. Tā vienkārši ir mūsu ielas un vēl dažu šķērsieliņās dzīvojošo vientuļo sieviešu kopā sanākšana, lai uzprišinātu garastāvokli, nelaistu klāt vientulību, pastāstītu, kā kurai iet, izrunātu aktualitātes, palielītos ar kādiem kulinārijas vai konditorejas brīnumiem, kopīgi papusdienotu un izsmietos. Parasti tā kopā sanākam apmēram reizi mēnesī te pie vienas, te pie citas ielas meitenes, bet nu bija vairāk nekā trīs mēnešu pārtraukums. Uh, kā bijām cita pēc citas noilgojušās, jo telefonu sarunas jau nav tas. Noskaņojums bija tik burvīgs, ka mana vedekliņa pēc tam smējās – mēs visas esot reizē runājušas, vai tad kāds arī klausījies.

Parasti savu aizgājušo tuvinieku kapiņus sakopju jau maijā. Šoreiz Jelgavas un Dobeles kapi vēl gaidīja savu kārtu. Jā, tā ir sanācis, ka mani tuvinieki guļ vairākos kapos dažādās Latvijas vietās. Savulaik, kad darba darīšanās daudz braukāju pa visu Latviju, kaut kā pašsaprotami uzņēmos apkopt to radinieku kopiņas, kuriem nav citu kopēju vai tie dzīvo tālu. Mans darbs jau vairākus gadus ir cits, taču pienākums izbraukt kapsētas palicis. Vienmēr smejos, ka latvieši patiešām ir kapu kopēji, tas redzams arī manā personā. Tā nu braucām abas ar meitu un vēl lielākos mazdēlus paņēmām līdzi.

Latvijā kapi ir kā brīnišķīgi ziedoši dārzi. Nevienai citai tautai neko tādu neesmu redzējusi. Eiropā visbiežāk sastopamas smagas akmens plāksnes, kuru lielums un biezums apliecina palicēju turību. Zviedrijā es vispār ar grūtībām atradu kapsētu, jo tā vienkārši ir pļava, kur zāles līmenī mazas plāksnītes liecina, ka te apakšā ir urnas ar aizgājēju pelniem. Tur latviešu kapsētā mani satrieca gandrīz uz katras šādas plāksnītes līdzās vārdam, uzvārdam un gadskaitļiem arī Jaunsudrabiņa vārdi: Es sapni par Latviju pagalvī liku...

Austrālijā kapsētās gludi nopļauts zāliens ar vienādām plāksnēm ciešās, taisnās rindās, kas man atgādināja brāļu kapus Latvijā. Sibīrijā biezi aizaugušas kapsētas ar dzelzs sētām ap katru ģimenes vietu, dažādi krusti, metāla vai plastmasas vainagi un puķes, pēc kurām tad arī var noteikt, ka tur kapsēta... Katrai tautai savas tradīcijas, daudz nosaka arī klimatiskie apstākļi.

Kamēr cirpām krūmiņus ap kopiņām, nogrābām vecās lapas un sastādījām puķītes, ar mazdēliem risinājām ļoti eksistenciālas sarunas. Līdzās jautājumiem, kas te miris un kāpēc, radās arī citi, piemēram, vai tad tu arī mirsi un vai es miršu, un kāpēc cilvēkam vispār jāmirst. Puisīši aktīvi piedalījās visās darbībās – nesa ūdeni un aizvāca atkritumus, bet pāri visam bija bijība mūžības priekšā, tik daudz mazām galviņām vēl nesaprotamā. Abas ar meitu mēģinājām atbildēt, bet ne vienmēr spējām, jo patiešām visa cilvēka mūža garumā paliek tik daudz neatbildamu jautājumu...

Parasti pēc Dobeles kapu sakopšanas dodos uz Ceriņu svētkiem, kas turpat pilsētas otrā malā. Tie ir tik krāšņi, un vienmēr tādu dzīvību apliecinoši, ka iederīgi tieši šādā reizē.

Padomju laika kaislīga dārzkopības entuziasta Pētera Upīša dārza vietā izveidots Dārzkopības institūts. Protams, tajā top jaunas ābeļu, plūmju, ķiršu un aprikozu šķirnes, taču vislielākā un, uzdrošinos teikt, arī viskošākā rota ir ceriņu dārzs 4,5 he platībā. Ceriņu svētki sākas ap maija vidu, kad dārza izveidotājam dzimšanas diena, un turpinās, kamēr vien ceriņi zied. Parasti maija pēdējā vai jūnija pirmajā sestdienā te notiek arī klasiskās mūzikas koncerti, kuru cītīga apmeklētāja esmu jau kopš šī gadu tūkstoša sākuma. Šoreiz koncerta nav, bet tas nekas, varbūt tieši labi, jo tā izbaudu dārzu, kā nekad agrāk. Elpoju dziļi jo dziļi; liekas, smaržā varētu peldēt.... Zēni, mašīnā nosēdējušies un kapu klusuma nogurdināti, skrien, lēkā, aulekšo, kāpj skatu tornī, osta un reibst no ziedu pārbagātības un paši sava kustību prieka. Ļaujam viņiem izārēties, jo te to var. Biju cerējusi uz mazāku tautas pieplūdumu, bet nekā. Dārzs pilns ar cilvēkiem, lai gan ir darba diena. Bet te tik daudz vietas, ka visiem pietiek, var distancēties un cits citam netraucēt. Laikam visi nocietušies. Garāmejot bez latviešu valodas dzirdam vēl tikai lietuviešu. Nu, jā, robežas vēl visur nav vaļā, citus gadus te pilns ar ārzemniekiem, jo mūsējais esot lielākais ceriņu dārzs Eiropā. Balts, dzeltens, visas violetā toņkārtas, no maigi sārta līdz tumšsarkanam. Atšķiras arī paši ziedi – dažas šķirnes pat divkrāsainas, citas kā mazas rozītes. Kad pēc krietnas stundas vai vairāk (laiks galīgi nojūk) esam jau noguruši, uzēdam ceriņu saldējumu, kas ir neticami gards – tāds te pirmo reizi. Un ļoti laimīgi braucam mājās.

Arī mana iela Ikšķilē pilna ceriņkrūmu. Tā esam pārņemti ar to smaržu, ka izkurinām pirtiņu un peramies ar ziedošajiem zariem. Neaprakstāma bauda!! Iesaku pamēģināt!

Manā dārzā šobrīd lielā ravēšana, jo viss jau sasēts un sadīdzis. Kāds man teica: es arī gribētu dārzu, bet tā trakā ravēšana tā riebj, ka tad labāk bez dārza. Domāju, kāpēc man nav nekādas nepatikas pret ravēšanu. Arī es taču piedzīvoju kolhozu laika bezgalgarās, obligātās biešu vagas, kas daudziem atsita jebkādu patiku pret laukiem. Arī man uz kādu laiku. Bet, kad sadzima bērni, gribējās viņiem sagādāt tīrus, ne ar ko nesmidzinātus augļus un dārzeņus, ko droši var dabūt tikai no sava dārza. Tagad ravēšana ir mans domāšanas laiks, kad parasti neviens netraucē. Tā prātā izauklētas vairākas grāmatas, tā es atbrīvojos no nemiera, kreņķiem un visādiem satraukumiem; zeme paņem visas negācijas un svētī ar mieru un līdzsvara sajūtu.

Jā, Dzintaru koncertzālē bija sezonas atklāšanas koncerts. Raimonds Pauls ar saviem brīnišķīgajiem instrumentālajiem gabaliem, mūsu pasaulslavenais tenors Aleksandrs Antoņenko un Latvijas Radio bigbends. Protams, 25 izredzēto vidū, kuriem bija iespēja koncertu dzirdēt klātienē, netiku, vajadzēja apmierināties ar translāciju televizorā. Tomēr izgaršoju. Uz Paulu skatīties vien ir iedvesmojoši – cilvēkam jau pāri 80, bet viņš joprojām aktīvi muzicē un rada – dabas brīnums!

Meita nupat piedalījās skrējienā Gaismas ceļš. Tā ir jaunu cilvēku ideja – pirms Jāņiem apkārt Latvijai aizdedzināt ugunskurus, tā iezīmējot mūsu tik aptveramās zemītes robežas. Divas jauniešu grupiņas, to vidū arī meita, Krāslavā iededza pirmās lāpas un ar tām skrēja kādus 20 km – vieni uz ziemeļaustrumiem, otri – uz dienvidrietumiem, kur iededza ugunskuru un nodeva lāpas nākošo kilometru skrējējiem. Satikšanās Kolkā. Simboliskā jēga: attīrīt, izgaismot, dot cerību. Skaisti! No sirds dzīvojām līdzi gan meitas skrējienam, gan turpmākajam lāpu ceļam.

Un nu – līgo, līgo!! Lai gan mans papardes zieds jau sen atrasts, maģiskie Jāņi šķiet ne ar ko citu nesalīdzināmi svētki. Lai tie priecīgi arī jūsmājās! Un – piedzīvojumiem bagātu vasaru!

Sirsnīgi,

jūsu Biruta,
Ikšķilē, 2020. gada 20. jūnijā
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com