Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atmiņas... atmiņas

Pirms un pēc deportācijām

Laikraksts Latvietis Nr. 601, 2020. g. 17. jūnijā
Olga Siliņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Tas krievu posms bija beidzies. Uzsākām iet skolā. Izmantojām bijušās skolas internāta telpas.

Kas bija krievu laikā no skolas izslēgti, atgriezās skolā; arī vecais skolas direktors. Es sāku sēdēt solā kopā ar citu Ingrīdu.

Mūsu rindās trūka Balviņas; izsūtīta ar ģimeni un vecākiem – tagad var lasīt Sibīrijas bērnos. Balviņa mūsu klasē bija pirmā skolniece. Viņa kārtīgi ik reizes bija sagatavojusi katru stundu, arī citā dienā tieši pēc izsaukšanas... Nu mēs citi tā ne... Balviņa tādu apzinību būs mantojusi no ģimenes. Kad izvešanai meklēja tēvu, kas tobrīd bija drošībā paslēpies, tie bija tik godīgi ļaudis – pateica, kur paslēpies. Visu pateica un visa ģimene pieteicās paši braukt līdzi visi kopā.

Tagad, kad braucu ik gadus uz Rīgu, es Balviņu nekad neesmu satikusi.

Kad mēs skolas gaitās 11. valsts ģimnāzijā sēdējām solā kopā ar Ingrīdu Stālbergu; viņas vecāki bija šķīrušies. Tēvs bija repatriējies; māte piepelnījās kā daļa laika modiste. Ģimeni uzturēja vectēvs Budo, kam bija vadošs darbs gumijas fabrikā. Vectēvs stāstīja, kā reiz lielā aukstumā sacirtis mēbeles, ko kurināt krāsni. Malku nevarēja dabūt.

Mani vecāki arī bija bēgļi no Pēterpils. Viņi pameta māju ar 4 dzīvokļiem Šuvalovā (kūrortpilsēta 50 minūtes pa Finnu dzelzceļu – labas kvalitātes), ko cerēja vēlāk uzskatīs tante Matilde. 1991. gadā aizbraucu, lietus lija; adresi nezināju, māju neatradu. Matilde bija mirusi kā kaitniece, 100 km izsūtījumā Karēlijā, kad man bija 4 vai 5 gadi, un satiku māti pirmo reizi ar garu sēru galvas segu.

Mani vecāki bija bēgļi no Pēterpils. Par brīvu brauca pusgadu caur vairākām frontēm uz Novorosijsku, kur bija evakuēts mātes brālis un visi vēl esot. Vietējie latvieši organizēja transportu uz Latviju. Latvija jau bijusi brīva. Mātei teica pakoties. Tēvs bija atkal cietumā. Kāds no vadītājiem pieprasīja tēvu no cietuma izlaist un komunistu vadītājiem galvoja, ka aizvedīs Rudzīti uz transportu.

Tā man pa druskai bija kas saprotams ar Ingrīdu. Klases biedri mani brīdināja, ka Ingrīda ir žīdu tautības. Mani tas diezko neskāra, jo mūsu mājās apgrozījās sveštautieši, ieskaitot žīdus. Runāja krieviski.

Atminos kādu ļoti pieticīgu žīdu no Daugavpils, kas sūtīja svaigus galviņu kāpostus tēvam ieskābēšanai. Malkinskis ļoti kautrējās no saviem žīdu tautības biedriem savas pieticīgās dzīves dēļ. Apmetās pie mums, kad viņa dēļu ārstēja Šēnfelda klīnikā*, kur bija jāpaliek ilgāks laiks. Tēvs piedāvāja izņemt dēlu no Šēnfelda klīnikas un ar fūrmani aizvest uz Aleksandra Augstumiem**.

No Daugavpils bieži redzējām krievu tautības Kurmeļovu, toreiz vēl neprecējies un analfabēts. Tas prasīja tēvam padomu, jo viņam patīk jaunkundze ar vidusskolas izglītību. Tēvs pastāvēja, ka sievietei jābūt gudrai, lai nešaubās. Kurmeļovs bija uzņēmīgs un nodarbojās ar dārzkopību; visus lika pie darba un kļuva diezgan turīgs. Padomus deva arī mums. Kurmeļovam izveda visu ģimeni, atskaitot dēlu, kas bija pastāvīgā kopšanā. Viņa vārdus atradīsiet grāmatā These Names Accuse. Meklēju arī Michelsonu, ko citi žīdi teica, esot bagātākais Liepājā. Tikai nesen apķēros, kāpēc viņa tur nav...

Bieži pie mums ciemojās brāļi Zeļikmaņi. Viens no brāļiem parasti atgādināja, lai mamma viņam uztaisa cūkas cepeti. Vienu no brāļiem sameklējām 1943. gadā, strādājot ostā. Tēvs paslepus pieveda paciņas ar uzturu. Kad Darba pārvaldē pieprasījām sievietes vieglam darbam, mums atsūtīja grupu sieviešu no geto. Žīdietes bija atvestas no Austrijas uz Rīgu. Tās bija ļoti dzīvas un izdarīgas, viņas droši tirgojās. No Austrijas žīdietēm uzzinājām par lielo žīdu izšaušanu.

Tumarkins, mūsu zobārsts, vēl bija dzīvs un praktizēja; viņš bija Latvijas Brīvības cīnītājs; mēdza ieminēties – mēs, latvieši! Pēdējos gados Tumarkins vairs nebrauca uz Vāciju papildināties zobārstniecībā. Bija sākusies žīdu vajāšana Vācijā. Bija grūti saprast un ticēt.

Gandrīz pazaudēju savu Ingrīdu Štālbergu. Viņai bija brālis Leo – dažus gadus vecāks un Gvido, jaunāks par mums meitenēm.

Tai laikā krievi bija iesūtījuši savus uzticības ierēdņus ar visām ģimenēm. No Maskavas bija iebraucis Ingrīdas onkulis, kas tobrīd bija drošības virsnieks. Sievieši ļoti labi satika, bieži pie viņiem ciemojās. Šis vīrs vēl gada sākumā esot brīdinājis, ka būšot masu izvešanas. Kas ir izvešana?... Un tā tas palikās.

No rīta man zvanīja Ingrīda: Ogel, vai tu zini, kas noticis? Ingrīda stāstīja, ka apcietināta it visa ģimene tais pašās trepēs – korporācijas biedri. Ingrīdas māte palīdzējusi pakāties, mierinājusi, izraudājušās. Sarunājām satikties pie preču stacijas. Vārti iepretim 3. pilsētas pamatskolai bija vaļā. Bija sapulcējušies kādi trīsdesmit/četrdesmit cilvēki ar pakām un somām, cerēdami steigā nepaņemto iedot saviem apcietinātiem paziņām vai radiem. Sarkanarmieši klāt nelaida, pat krieviski nerunāja. Zaldāti bija no Āzijas apgabaliem.

Bija redzami pāris sliežu gali ar preču vagoniem. Ieslodzītie prasīja dzert. Beidzot kāda ieslodzīto sieva iedeva vienu litra kanniņu ūdenim. Kāds sarkanarmietis, garām iedams, pielēja kanniņu ar ūdeni no krāna, kas bija pie vārtiem pa labi.

Mēs ar Ingrīdu pastāvējām kādas minūtes desmit, divdesmit un gājām mājās...

Jāteic, es tomēr neko nesapratu. Lasot šo un to, es pēc kādiem desmit gadiem sāku izprast notikušo.

Ingrīda stāstīja, ka onkulis deva padomu viņu ģimenei Rīgā nepalikt. Jā, viņi visa ģimene nonākšot Sibīrijā, bet tur tomēr ir iespēja izdzīvot. Vācijā viņi droši aizies bojā.

Otrā vai trešā dienā pēc vāciešu ienākšanas gāju ciemā pie Ingrīdas, kas dzīvoja iepretim Āgenskalna tirgum. Dzīvoklī bija ievākusies cita ģimene... „Vai es nezinot, kas viņi tādi esot?...“

Dažas nedēļas vēlāk atnāca ciemā kādreizējais strādnieks Freimanis. Mūsu šoferis Plaudis, kas cīnījās Brīvības cīņās, saņēma zemi kaut kur aiz Šmerļa. Tēvam bija pagalmā nedaudz būvmateriālu un ar tiem uzcirta Plaudim māju pa nedēļas nogalēm, un nu Plauži pārvācās tur dzīvot. Tā mēs zaudējām šo ģimeni. Atceros, ka Plaudis atnāca strādāt pie mums ar 4 bērniem. Vēl piedzima dvīņi.

Plaudis bija nozīmēts kā šoferis cilvēku izvešanai. Viņš atteicās vest ļaudis uz lopu vagoniem, Plaudi apcietināja, un viņa palika atraitne ar 8 bērniem Bērni mierināja māti, tehnikumā labi mācīsies un mātei palīdzēs. Es viņas adresi nesameklēju, vārdu atradu, arī Nr., bet adrese nebija uzdota grāmatā These Names Accuse.

Tai sakarā man nācās izlasīt Solžeņicinu, kas, vai kāds cits, apgalvoja, ka tāda izvešana nav bijusi legāla. Plaudis bija pārliecināts, ka būtu izcēlušies nemieri. Tāpēc izvešana bija veikta tieši kad iedzīvotāji laidās dziļā miegā un pamodināti ir apmulsuši, nebūdami spējīgi pretoties.

Pēc dažām nedēļām pārtrauca rādīt kinoteātros Sanfrancisko vai Kādreiz maijā, ko izrādīja ar Nelsonu Ediju un Žaneti Makdonald, arī tuvējos pilsētas kinīšos A.T. un Daina.

Nostiprinājās Uzvaras bulvāra nosaukums un pazudusi preču stacija. Tās vietā ziemeļu galā Dzelzceļa muzejs un visgarām pa Uzvaras bulvāri iekārtoti sīki izklaides uzņēmumi līdz pat Arkādijas dārzam. Krievi uzcēla Uzvaras pieminekli, Māras dīķis piesārņots – tur sasviesti pamestie kara materiāli. Paši latvieši bijuši norīkoti aptīrīšanas darbos. Gribi peldēt, brauc uz Jūrmalu. Uzvaras laukums aptīrīts. Izbērtie smilšu kalni nolīdzināti.

Lielākie kara postījumi Pārdaugavā ir Akmeņu, Trijādības un Kuģu ielā. Iebraukšana no Jelgavas ceļa pārveidota, bet vāji nostiprināta. Torņkalna pasažieru stacija nav izsūtīšanas vieta, Torņkalna preču staciju vairs neatradīsiet. Preču pārvadāšanai atstāti nelieli šleperīši un liellaivas, kuras vada pa lielākai tiesai krievi pēc savām ierašām. Tie nezin, kur viņi brauc, nedz arī paskaidrot braucējiem, ja arī ko jautā. Ceļotājus pavada nozīmēti gidi. Cerams, ka pēc pieprasījuma ārzemju ceļotājus pamazām pratīs apkalpot zinošāki pavadoņi.

Olga Siliņa
2019. gada maijā

* E. Šēnfeldes nervu klīnika un sanatorija (Vienības gatvē 87)

** Slimnīca neārstējamiem garīgi slimiem cilvēkiem (Tvaiku ielā 2)



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com