Garīgais komentārs

Trīsvienība – tā ir Kristietības galvenā dogma, saskaņā ar ko Dievs ir viens pēc savas būtības, bet eksistē trijās personās: Dievs – Tēvs; Dievs – Dēls; Dievs – Svētais Gars.

Pati pirmā dievisķā izpausme ir tanī apstāklī, ka Dievs radīja Realitāti, t.i. – savu Mūžīgo, nemirstīgo Trīsvienību. Tādējādi Trīsvienība ir izcelsme visiem dabiskajiem likumiem, pasaules iekārtojuma pamats, arī zinātniska formula, tā atrodas visās tautās un visās ticībās:

Brama – Višnu – Šiva (hindu),

Oziriss – Izida – Horus (ēģiptiešu),

Oziriss – Amons – Pta (ēģiptiešu),

Jupiters – Junona – Vulkāns (romiešu),

Tēvs – Dēls – Svētais Gars (kristiešu),

Hokma – Bina – Keters (kaballa).

Desmit Kaballas sefiroti var atainot Dievu, Cilvēku un Visumu – kā Dieva Garu, dvēseli un ķermeni.

Zinātne saskata Visuma uzbūvi trīsvienīgu, sākot ar Mikrokosmu un līdz pat Makrokosmam. Mikroskopiskos mērogos, piemēram, atoma kodolu sastāda protons(+), elektrons(-) un neitrons (0). Makroskopiskos mērogos, piemēram, zvaigznājā, sistēmu sastāda Saule (zvaigzne), apriņķojošā planēta, un satelīts, kas riņķo ap planētu. Šiem abiem, apmēram, pa vidu – atrodas CILVĒKS. Cilvēka civilizāciju uz Zemes veido Tēvs, Māte un Bērns.

Pati par sevi mācība, ka Dievišķajā eksistences līmenī trīsvienība un vienība ir savstarpēji vienoti kā veselums, izskaidrojas sakrālā veidā. Un proti, Bībelē sniegtā informācija dod uzstādījumu, ka Dievā, tāpat kā cilvēkā – ir trīs informatīvās pozīcijas: Izzinātais, Neizzinātais un Neizzināmais.

Izzinātais

Izzinātais projicējas Dēlā, kurš ir mums Atklājies. „Kas Mani ir redzējis, tas ir redzējis Tēvu.“ (Jņ.14:9)

Neizzinātais

Neizzinātais projicējas Svētajā Garā, kas ir mūsu Cerība. Uz Svētā Gara Valstību jeb Debesu Valstību virzās Cilvēce. To sasniegt ir civilizācijas uzdevums Zemes virsū. „Bet Aizstāvis, Svētais Gars, ko Tēvs sūtīs Manā Vārdā, Tas jums visu mācīs un atgādinās jums visu, ko Es jums esmu sacījis,“ saka Jēzus Kristus. Jāpiemin, ka ir tradīcija, kas uz Svēto Garu attiecina Dieva sievišķo aspektu. Vecās Derības valodā To sauc Shekhinah (lasa Šekhinā).

Kāds ceļš ved uz Debesu Valstību?

Uz Debesu Valstību ved ceļš caur Patiesību. „Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība,“ saka Jēzus Kristus. „Tavi vārdi ir patiesība,“ (Jņ.17:17). Patiesība ir kā dievišķs oreols Tam Kungam, ko var saukt par Paradīzes slieksni. Cilvēks var vai nu tuvoties Patiesībai vai arī attālināties no Patiesības. Tieši to katrs cilvēks individuāli, un visa civilizācija nepārtraukti dara katru dienu, katru stundu un katru mirkli visas savas dzīves garumā. Tuvošanās Patiesībai ir kāds noslēpumains starpposms ceļā uz Debesu Valstību. Tas ir garš un lēns process. Principā, Cilvēce pakāpeniski virzās uz Patiesību. Bet savā Zemes dzīves laikā neviens indivīds nevar pilnībā apgūt Patiesību. Patiesība pieder Tam Kungam. Tāpēc nevienam un nekam uz Zemes nav monopoltiesības uz Patiesību.

Tikai tad, kad Cilvēce būs piegājusi tuvu klāt Patiesībai, aptvērusi sevi ar Patiesību un piepildījusi sevi ar Patiesību, tikai tad cilvēciskais ceļš uz Zemes būs pabeigts, un tikai tad būs izpildīta galvenā Debesu programma visas cilvēciskās civilizācijas eksistencei patreizējā veidā.

Rodas nākamais jautājums: kāds ceļš ved uz Patiesību?

Uz Patiesību ved ceļš caur Harmoniju. Harmonijas jēdzienu Jaunajā Derībā spilgti raksturo vārdi: „Mīli savu tuvāko kā sevi pašu.“ (Rom.13:9). Harmonija visās dzīves sfērās – attiecībās ar līdzcilvēkiem, attiecībās ar Dievu un ar Sevi, ir Patiesības Ceļš. Piepildīties tikai ar harmonijām visās dzīves jomās ir liels varoņdarbs katram cilvēkam. Un praktiski neiespējams. Bet tāpat kā Harmonija ved uz Patiesību, disonanse ved prom no Patiesības. Un te nu rodas izvēle – pa kuru ceļu iet? Reizēm cilvēks nevar bez disonansēm izdzīvot. Tādā gadījumā to pēc tam ir jākompensē ar maksimālām harmonijām citās jomās, lai kopīgais iekšējais vektors vestu uz Patiesību. Un ir jācenšas atjaunot harmonijas tur, kur bija disonanse. Reliģiski harmoniju pieņemts saukt par taisnumu, disonansi par grēku. Tāpēc eksistē grēka nožēla, meditācija un lūgšana, lai cilvēks atgūtu Harmoniju un lai cilvēks stiprinātu Harmoniju un lai cilvēks piepildītos ar Harmonijām. Dievs Tas Kungs Savā Mīlestībā uz cilvēku Savā Dēlā Jēzū Kristū ir nesis un nes mūsu ciešanas, grēkus, slimības un trūkumus. Viņš Sava Svētā Gara Spēkā mūs Stiprina, Pamāca, Taisno un vada pa cilvēciskās dzīves ceļu. Viņš mūs piepilda ar Harmonijām un ved uz Patiesību.

Vēl atliek piebilst, ka pat sasniedzot Ēdeni, cilvēciskais ceļš nebeigsies, bet turpināsies. Jo viss ir iekārtots tā, ka vienmēr būs kur iet uz priekšu. Iet tālāk. Jo Ceļš ir bezgalīgs.

Neizzināmais

Neizzināmais projicējas Tēvā. „Viņš dzīvo nepieejamā gaismā, ko neviens cilvēks nav redzējis, nedz ari var redzēt.“ (I Tim.6:16) Dievs ir neizzināms, bet trīsvienība vienmēr aizsedz, maskē un nedod nekādu informāciju. Jo Cilvēce šodien vēl nav gatava sadarbībai ar Neizzināmo. Principā, tīri teorētiski, ir iespējams ievietot atslēgu durvīs, kas ved uz Neizzināmo. Un pat to pagriezt. BET! Aiz šīm durvīm atrodas kolosāla Uguns. Tā momentā aprīs atslēgu, un liesmas laizīs roku, kas atslēgu bija ielikusi. „Mūsu Dievs ir Uguns,“ saka Bībele (Ebr.12:29). Izplatījuma fiziskajā telpā šo Uguni pārstāv mūsu Saules un biljoniem zvaigžņu Karstums. Izplatījuma garīgajā dimensijā to pārstāv Kristus. „Pilsētas gaisma ir Jērs (Kristus),“ (Atkl.21:23.) Tas ir kolosāls spožums, kā Saule, uz kuru raugoties žilbst acis. Kad Zauls ieraudzīja Kristus debesu spožumu (Ap.26:12-23) viņš apžilba uz vairākām dienām. Tad viņš kļuva par apustuli Pāvilu.

Dievs ir neizzināms. Līdz ar to vienība trīsvienībā ir neizzināma, bet tikai pieņemama. Trīsvienīgajam Dievam gods, slava un pateicība mūžīgi!

Amen.

Mācītājs Raimonds Sokolovskis
Laikrakstam „Latvietis“