Lasītāja vēstule

Atzīmējot 4. maijā Latvijas Republikas atjaunošanas dienas pasludināšanu pirms 30 gadiem, vairāki laikrakstā ievietotie raksti un komentāri ir pievērsuši uzmanību, izsakoties gan par šodienas notikumiem, gan vēstures atmiņu izraisītiem spekulatīviem slēdzieniem, kas saistīti ar latviešu tautas traģisko dzīves posmu.

Domājot par latviešu tautas un viņas nacionālās apziņas izdzīvošanu, šīs jubilejas gadījumā to nozīmīgāko izteikto atziņu varējām lasīt prezidenta Egīla Levita uzrunas rakstiņā, pieminot latviešu tautu, valodu, kultūru un novēlot to izdzīvošanu Latvijā. Līdz šim tā ir patriotiskākā prezidenta uzruna kāda jebkad dzirdēta pēdējos 30 gados.

Kad pirms 30 gadiem Padomju Latvijas deputāti nobalsoja par Latvijas valsts neatkarības atjaunošanu, tas deva cerību latviešu tautai piedzīvot jaunu atmodas laiku. Diemžēl tā tas nenotika. Tie padomju deputāti, kas balsoja par jauno republiku, paliekot savos amatos, vairāk domāja par savu politisko drošību un labklājību, kā par latviešu tautas izdzīvošanu. Laikā, kad tas notika, komunisms un Padomju Savienība bija sabrukuma stāvoklī. Tādā situācijā daudziem Padomju Latvijas deputātiem šķita drošāk atkratīties vaļā no Padomju Savienības, ja gadījumā Padomju Latvijā, nonākot Gorbačova ietekmē, komunistu partija tiktu iztīrīta no daudziem tās neliešiem.

Ir jābrīnās, cik sekmīgi bijušie padomju deputāti ir varējuši noturēties savās pozīcijās, vadot jauno Latvijas republiku kā de facto padlatviju 30 gadus. Tas tika panākts: izslēdzot vārdus un jēdzienus kā latviešu tauta un latviešu nacionālā apziņu no valsts vadošo personu saziņas un informācijas leksikas; dodot valsts atbalstu krievu skolām un bērnudārziem; turpinot krievu valodas informatīvos, publiskos saziņas līdzekļus, utt. Tādā vidē latviešu tautas nacionālā apziņa nevarēja atplaukt, lai varētu pienācīgi dominēt savā atjaunotajā, 1918. gadā izcīnītā, tēvzemē. Pārejas periodā būtu bijis saprotams un pieņemams, ja maiņa no padlatvijas iekārtas uz jauno republiku būtu prasījusi gadu vai pat divus, tā dodot daudziem Latvijas iedzīvotājiem laikus izlemt un izšķirties, sevišķi tiem, kam bija ģimenes, vai sūtīt bērnus latviešu skolās vai emigrēt atpakaļ uz savu dzimteni, vai uz kādu citu zemi.

Noturot jauno republiku 30 gadus padlatvijas rāmī, ir, no komunistu vadības viedokļa, uzskatāms par ievērojamu politisku sasniegumu, kas būtu cienīgs apsvērums Ļeņina ordeņa augstākai pakāpei. Varbūt šodien ir pienācis laiks pabīdīt šos ordeņa kavalierus pie malas, lai celtu latviešu tautas nacionālo apziņu. Pamattautas nacionālā apziņā vajadzētu būt vēlēšanās dzīvot savā zemē, uzņemties atbildību par tās zemes vadīšanu un būt lepniem uz savas tautas vadoņiem un varoņiem, kas savā laikā izcīnīja latviešu tautai Latvijas valsti.

Šodienas apstākļos ir jāpaceļ jautājumus, kāpēc 200 000 latvieši pēdējos 30 gados ir atstājuši Latviju, valsti, ko viņu tēvi ar asinīm izcīnīja 1918. g. Vai viņi jutās, ka nav vajadzīgi savā zemē, ka netiek pieminēti un pieņemti kā Latvijas valsts pamattauta? Jeb vai viņi, pēc daudziem pārdzīvotiem okupācijas gadiem Padomju Latvijā, ir zaudējuši savas nacionālās jūtas un personīgo pārliecību, dzīvodami ilgā pārskološanas periodā komunistiskās dogmas ietekmē? Kāpēc tikai 35% no latviešu tautas piederīgiem piedalās valsts vēlēšanās? Varbūt tā ir ilgā pieredze zem komunisma, ka balsošana ir pilnīgi nenozīmīga. Ja Latvijā ir 62% latviešu, tad tas nozīmē, ka tikai 22% no Latvijas iedzīvotājiem balsošanas dienā būtu varējuši atbalstīt latviešu tautas intereses. Tādā veidā latviešu tautai būtu grūti izdzīvot Saules mūžu. Latvija kā valsts, kādas citas tautas vadībā, varbūt izdzīvos Saules mūžu. Varbūt tad vēl dzīvos, citu kungu vadībā, maza latviešu tautas daļa (kā 700 gadu klaušu laikos), kas strādās, valkās tautas tērpus, dziedās, dejos, jāņos un cerēs kādreiz atkal būt kungi paši savā valstī.

Komunisms caur meliem, terorismu un intensīvu pārskološanu ir atņēmis daudziem ticību, cerību uz jaukāku personīgo dzīvi vai uz tiesībām būt savas tēvzemes mantiniekiem. Ja latviešu tautas piederīgie šodien nepacels savu nacionālo apziņu, tās pastāvēšana ir apdraudēta. Šodienas latviešu tautas nacionālais koeficients ir zems, bet tas vēl ir glābjams, ja katra latvieša un katras latviskas organizācijas augstākā prioritāte trimdā un Latvijā tiktu vērsta atbalstīt aktivitātes, kas ceļ latviešu tautas nacionālo apziņu. Bez tautas nacionālās apziņas, valodas un kultūras valsts nevar pastāvēt. Ja gribam būt kungi savā valstī, mums pašiem jāprot to arī vadīt. Mazai tautai izdevība izcīnīt savu valsti nāk tikai reiz pa daudziem gadu simtiem. Latviešu tautai tas notika 1918. gadā, kad latviešu tautas apspiedēju valstis bija savā starpā viena otru novājinājušas līdz sabrukumam. Tanī brīdī uzplauka latviešu tautas nacionālā apziņa, un uzradās latviešu tautas vadoņi un varoņi, kas izmantoja šo vēstures momentu, apvienojot latviešus un izcīnot Latvijas valsti.

Ja toreiz latviešu tautai nebūtu bijuši tādi vadoņi un varoņi kā Ulmanis, Kalpaks un daudzi citi, tad latviešiem šodien sava valsts nebūtu. Ja šodienas skatījumā viņu toreizējā rīcība nesakrita ar modernām pieņemtām politiskām vadlīnijām, neapšaubīsim un nemērīsim viņus vai viņu rīcību sekas ar šodienas pieņemtām morālām, internacionālām mērauklām, pārbaudot pagājušu vēstures posmu, kur nekādi stratēģiski priekšraksti nepastāvēja, kā viena maza zemnieku tautiņa var izcīnīt sev brīvību un uzcelt vienu ziedošu valsti 20 gados. Tāpat nemēģināsim pārmest toreizējam latviešu tautas vadonim rīcību nepretoties Sarkanai armijai, okupējot Latviju 1940. g. Zinot, ka tas pats vadonis, kurš stratēģiski, militāri un diplomātiski 1918. g. izcīnīja uzvaras pret divām lielvalstīm, varam paļauties uz viņa diplomātiskām un gaišredzības spējām izlemt, kā reaģēt uz Sarkanās armijas ienākšanu Latvijā 1940. g. Ja viņš būtu rīkojies citādāk un izrādījis kādu pretestību tai brīdī, šodien pasaulē varētu būt pāris simts tūkstošu mazāk latviešu.

Ivars Mirovics,
Melburnā, 2.06.2020.
Laikrakstam „Latvietis“