Kas to būtu domājis...

Jā, patiešām. Kas to varēja domāt, ka pasaule sagriezīsies, tā sakot, ar kājām gaisā tikai tādēļ, ka kaut kādi baciļu burbuļi nepakš un nepazūd, kā tas parasts pie burbuļiem, bet gluži nekaunīgi lien cilvēkiem nāsīs un bendē viņus nost.

Laikrakstos, televīzijā un radio bez apstājas ziņo, cik cilvēki saslimuši, cik nomiruši un cik izglābušies. Tie, kas nomiruši, jau nu, protams, šos ziņojumus neklausās, bet tie, kas vēl dzīvi, negrib klausīties, jo nekur jau nav rakstīts, ka nenāks vēl otrais un trešais vilnis. Šitāda padarīšana gluži dabīgi samaisa visu tā, ka cilvēks vairs nezin ko darīt, ko nedarīt – smieties vai raudāt, pirkt rožu buķeti vai bleķa kroni. Tie, kas kādam ir lielāku summu naudas parādā, mīņājās un kasa galvu – kā lai zin, ko darīt. Ja nu atmaksāsi parādu un nākošā dienā aizdevējs atstiepj kājas ar tavu naudu kabatā. Tad tev sirdsapziņas pārmetumi neizbēgami, kāpēc vajadzēja steigties, vēl jau varēja pagaidīt. Bet no otras puses, nevarēja viss gaidīt. Ja nu tu pats būtu aizsaukts – ar visu parāda nastu uz pleciem, tad nav gan domājams, ka Pēteris steigtos tos vārtus tev vaļā vērt. Un šis ir tikai viens piemērs. Tādas problēmas ir čumā un ar kaudzi.

Minēsim vēl tikai vienu piemēriņu. Tu esi laba padzēriena cienītājs. Tev ledusskapis pilns ar Latvijas alus kannām un skapītis pie gultas pilns ar konjaciņiem un vīniem un arī prastu šnabi (atkarājās, kādi ciemiņi atnāk); pirmā doma ir – paaicināt pāris labākos draugus un mēģināt, cik ātri iespējams, krājumus likvidēt. Bet ja nu tas burbulis uzkrīt tev virsū, kad esi tā kārtīgi nogatavojies – tad cerība tikt Pēterim garām nav galīgi nekāda. No otras puses, – ja tu nedari neko un tevi aizsauc, tu visu aizmūžu žēlosies, kreņķēsies un nevarēsi sev piedot, ka atstāji tādu mantu, nemaz nemēģinādams to cik ātri iespējams patērēt. Vai to var saukt par prāta darbu? Pat testamentā netiki pieminējis...

Nu, vai redziet, kas cilvēkam ir problēmas?

Un tas viss tādu apmaldījušos burbuļu dēļ. Un tas trakākais, ka nav neviens, kam prasīt padomu. Ārstiem, cik redzams, pašiem nav nekāda jēga, kas ar tiem burbuļiem jādara. Prasīsi vienkāršiem mirstīgiem? Tie dos padomu novēlēt visu kas tev pieder kādai biedrībai vai sabiedrībai (kur viņi paši ir biedri). Tas jau skan diezgan prātīgi, jo tad jau noteikti tavs vārds tiktu drukāts arī avīzēs. Bet tad jau tev būtu jāstājas tanī biedrībā iekšā arī pašam jau tagad, kā citādi tas izskatītos? Un tad jau būtu jāmaksā arī biedru nauda... Un kāds ziedojumiņš...

Kad visu tā kārtīgi vēlreiz pārdomāju, nolēmu pagaidām vēl nesteigties.... Cerībā, ka tas burbulis uz šo pusi neatskries.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“