Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Lasītājas vēstule

Maijs 2020

Laikraksts Latvietis Nr. 598, 2020. g. 27. maijā
Biruta Eglīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Labdien, mīļie!

Piegriezies!! Jā, kroņa vīruss turpina klejot, tas piezadzies pāris man pazīstamām ģimenēm; nepatīkami, taču, par laimi, nav smagi. Ārkārtas situācija pagarināta līdz 9. jūnijam, daži ierobežojumi atcelti, bet lielākā daļa saglabāta. Tie ir valdības un epidemiologu lēmumi. Droši vien pareizi, bet es vairs nevaru. Bērnkopība, dārzkopība un visādas attālinātās strādāšanas ir laba lieta, bet ar to ne-pie-tiek!!! Cilvēkam vajag vairāk.

Izlasīju baisu skaitli: Latvijā 49 % iedzīvotāju mīt mazos dzīvokļos, trīs, četru un pat piecu cilvēku ģimenes apdzīvo padomijas laika šauros divistabniekus un trīsistabniekus. Man tas šķiet traģiski. Ne velti plašsaziņas līdzekļi sākuši daudz runāt par mentālo veselību, speciālisti sniedz visdažādākos padomus, kā tikt galā ar depresiju. Bet man nemaz nevajag šo izlasīto tekstu, lai es zinātu, ka labi nav. Gandrīz ik dienu runājos ar kādu pa telefonu un sadzirdu zvanītāja balsī nogurumu, apnikumu, pat izmisumu un vēl visādu emociju sajaukumu, kas liecina – pietiek, cilvēks tā nevar, viņam kā gaiss ir nepieciešama brīvības sajūta. Dzīve bez uzspiestiem ierobežojumiem.

Divus mēnešus esmu cītīgi ievērojusi visus noteikumus, bet nu vairs ne. Sarunājam abas ar draudzeni doties izbraukumā pa stādaudzētavām iepirkt visādu puķu stādus. Pieripinu pie draudzenes mājas savu auto. Viņa iznāk pa vārtiņiem, dziļi ieelpo, tad iesēžas man blakus mašīnā un – apraudas. Nu, ko tu, mierinu nepieskaroties. Es taču patiešām nekur negāju, viņa saka, tikai māja un dārzs. Labi, ka māja un dārzs, tas ir ļoti daudz, es saku.

Viena stādaudzētava izrādās ciet, lai gan puķu tur netrūkst, bet nav kam palūgt stādus. Braucam uz citu. Tur apreibstam no ziedu bagātības un pērkam tik negausīgi, ka mašīnā gandrīz vietas pietrūkst. Tomēr skaistākais ir šis brauciens: pieneņu pļavas, zīdaini zaļi visās toņkārtās krūmi un koki, ziedošu ķiršu un ābeļu dārzi, krāsainas tulpju dobes, zirgi ganībās. Nevienu govi gan vairs neredz, ja nebrauc gluži gar lielajām fermām. Privātie gandrīz vairs netur. Pirms gadiem 30 Latvijas lauku ainava bez govīm bija neiedomājama.

Draudzene stāsta par pieneņu medu. Esat dzirdējuši? 200 pieneņu ziedu iemaisa sasildītā medū, notur 2 mēnešus un tad izkāš. Vai otrs variants: pieneņu ziedus ar visām kauslapām pavāra minūtes 15, tad nokāš, pievieno cukuru un sagrieztu citronu – ar vai bez mizas, kā kuram labāk patīk, atkal pavāra līdz sabiezē un gatavs. Klausos, palīdzu draudzenei salasīt pienenes un domāju, ka jāizstāsta manām jaunajām saimniecēm, varbūt jāpamēģina. Līdz šim zināju tikai vienreizīgo, ne ar ko citu nesajaucamo pieneņu vīnu, kura izgatavošana gan prasa ļoti lielu darbu, jo tur vajadzīgs liels daudzums pieneņu ziedlapu.

Tagad manas mājas apkārtne ir appuķota. Vēl zied manas bagātās tulpju dobes – nu jau veselu mēnesi un vēl negrasās birdināt savas krāšņās ziedlapas. Tas tāpēc, ka visu maiju mums te aukstas naktis, arī pa dienu siltumiņš šogad paskops. Bet 12. maijā liela Latvijas daļa vispār pamodās kupenās. Jā, jā, pa nakti bija kārtīgi snidzis, no Jēkabpils uz Latgales pusi pat līdz 16 cm sniega sega. Mani radiņi no Varakļāniem un Rēzeknes sasūtīja man tik pārsteidzošas fotogrāfijas, ka no rīta gandrīz izkritu no gultas, uz kaut ko tādu skatoties. Viena ģimenīte bija savēlusi sniegavīrus ar pieneņu vainagiem un tulpju acīm. Manā Ikšķilē nekā tāda nebija, nakts noturējās pāris grādos plusā, un nokrišņi bija lietus veidā.

Ābeles zied – mans mīļākais laiks. Bet bitītes nelido, manu jūsmu pieklusina gudriniece kaimiņiene, tāpēc nevar zināt, kā būs ar ražu. Jo ir par aukstu. Es tomēr ticu, ka būs arī augļi. Maijs vienmēr ir iezīmīgs ar daudzām svinamām dienām. Lai kā centās TV un citi plašsaziņas līdzekļi, ne 1., ne 4. maiju tā īsti nejuta. Karogu izlikām, tāpat ģimenes lokā uzklājām balto galdautu, bet bez draugu klātbūtnes īstas svinības nesanāk. Eiropas diena 9. maijā arī paslīdēja garām gandrīz nemanīta. Citus gadus tai par godu netrūka dažādu sarīkojumu, varbūt tāpēc tā domāju, ka arī man parasti bija ielūgums uz kādu pieņemšanu. Šogad tikai elektronisks apsveikums, kas vairāk saskumdināja, nevis iepriecināja.

Koncerti un izrādes, kas ir tikai ekrānā, nesagādā īstu baudu, lai cik labi tie būtu.

Nu un vēl bija Mātes diena, kas šogad sakrita tieši blakus manas mammas vārda dienai. Protams, braucu ciemos. Pie viņas es ik pa laikam aizbraucu, jo kad cilvēkam ir 87.  gads, tad jārēķinās, cik daudz mums ir dots vēl būt kopā. Vedekliņa sacerēja biezpiena torti, piepirku, kā parasti, vēl visādas derīgas ēdamlietas un uz priekšu. Bez mazdēliem šoreiz un bez bučām, ar 2 m distanci. Mana mammīte nedzīvo viena, bet prāts tomēr mierīgāks, kad esmu viņu redzējusi un ledusskapi pielikusi. Kust gan pa māju, gan pa dārzu un gaužas, ka spēka nav. Es slavēju, ka, paskat, cik braša, vēl aizvien tiek galā gan ar sevi, gan savu apkārtni. Lasa avīzes un manas meitas vadīto žurnālu Sestdiena, tāpēc par visu viņai ir savs viedoklis, valstsvīru darbības analizē un strostē, daudzās e-sistēmas necieš un nepieņem, pārdzīvo par laukiem, kas, viņasprāt, put ārā; re, kaimiņos gandrīz vieni vienīgi veci cilvēki. Šis laiks viņai nepatīk. Es metos aizstāvēt savu laiku. Mēs nestrīdamies, vienkārši liekam argumentu pie argumenta, tā drusku ecējamies kādu brīdi. Kad man liekas, ka nu jau gana, būs izpurinājusi savu strikto kritiku, tad es sāku stāstīt par viņas mazmazdēliem: Kārlis (5) mācās lasīt no Sēņu grāmatas (kāpēc noteikti tas būtu jādara no Gaiļa ābeces!?) un zina visu par mušmirēm, kas nez kāpēc viņu interesē visvairāk. Rūdis (3) dabūja rokā šķēres un sagrieza visu, kam tika klāt. Dusmoties nebija iespējams, jo viņam tik mīlīgs nebēdņa ģīmītis un tāds lepnums par sadarīto, ka mēle nepagriezās. Tagad visas mūsmāju šķēres noslēptas uz mūrīša, jo skapju augšējie plaukti jau tā piekrauti. Jēkabs (4 mēneši) joprojām vissirsnīgāk ēd pa naktīm, bet pa dienu ārā sevišķi saldi guļ, un viņam ļoti patīk vannā. Viedtālrunī rādu fotogrāfijas un mazus video. Šie ir visskaistākie brīži. Mamma atplaukst un smejas no sirds. Uz šādas nots varu braukt atpakaļ uz mājām.

Jā, biju ciemos arī pie savām draudzenēm – divām māsām Turaidā. Viena ada, otra šuj, pa starpām rušinās dārzā, lasa veselīgas tējiņas un ko vēl visu nedara. Aizņemtas tā, ka abām pieres slapjas un stāstāmā aizgūtnēm. Sasmeļos viņu dzīvotprieku un darbīgumu, arī ieklūpu gaiļpiešos, pielasot prāvu maisiņu – ziemā būs burvīga vitamīntēja.

Tā nu savu socializācijas devu esmu saņēmusi un kādam brītiņam pietiks.

31. maijā šogad Vasarsvētki.

Sirsnīgi,–

jūsu Biruta
Ikšķilē, 2020. gada 17. maijā



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com