Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saknes meklējot (12)

Domas – ienaidnieks vai aizsargbruņas?

Laikraksts Latvietis Nr. 598, 2020. g. 27. maijā
Vera Volgemute Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Latviešu bruņutērps. FOTO Ojārs Griķis.

Latviešu bruņutērps. FOTO Ojārs Griķis.

Latviešu bruņutērps. FOTO Ojārs Griķis.

Latviešu bruņutērps. FOTO Ojārs Griķis.

Vienpadsmitais turpinājums. Sākums LL570, LL571, LL573, LL576, LL578, LL579, LL582, LL586, LL590, LL591, LL594.

Pašizolācijas un karantīnas laikā, gribot vai negribot, katrs esam izgājuši cauri vairākām vīrusa Covid-19 atstātās ietekmes fāzēm. Laimīgi tie, kuri līdz šim ir sveiki un veseli. Laimīgi tie, kuriem tuvi un mīļi cilvēki nav vīrusa skarti. Bet patiesībā visi vairāk vai mazāk esam Corona vīrusa upuri. Kā jūtas Covid vīrusa fiziskie upuri un īpaši tie, kuru tuvākos un mīļos cilvēkus vīruss aprijis, mēs nekad neuzzināsim. Varam tikai nojaust, ja esam paši kādreiz ko līdzīgu piedzīvojuši.

Atceros pirmās dienas pēc noteiktās karantīnas Esslingenā. Ielas tukšas. Plašais laukums pie vilciena stacijas un autoostas – tukšs. Parks kā izmiris, bez bērnu smiekliem rotaļu laukumos. Vienīgi putni turpināja dziedāt savas dziesmas tā, it kā nekas nebūtu noticis. Šādas pieredzes ir noteikti katram no mums, vienalga, vai dzīvojam Vācijā, Amerikā, Austrālijā, vai kur citur.

Neziņa dzemdina bailes. Nav tanki, neskan bumbu sprādzieni. Mūsu ienaidnieks ir neredzams. Un tieši savā sīkajā neredzamībā, kā izrādās, – tāds uzbrucējs, kurš ne tikai atsevišķas pilsētas un valstis, bet visu mūsu planētu sagrābis nāves baiļu un izmisuma gūstā.

Vai tā nav redzama zīme arī tam, cik lielu, ja pat ne vislielāko nozīmi mūsu dzīvē nosaka tas, kas norisinās it kā neredzami – garīgajā dimensijā? Zinātnes un tehnikas progress, ar ko lepojas mūsdienu pasaule, vienā brīdī kļūst bezspēcīgs. Cilvēks, kurš kļuvis augstprātīgs, domājot par saviem sasniegumiem zinātnē, pēkšņi atskārst, cik neaizsargāts un trausls viņš būtībā ir nezināmā priekšā.

Pašizolācijas laikā, kad bijām fiziski šķirti no ārpasaules, uzplaiksnīja maza šķautne no tā patiesā es, kādi mēs esam: ja bijām iesprostoti ģimenē, tad atklājās mūsu ģimenes patiesā seja – cik daudz mīlestības un pacietības pret savu tuvāko un cik daudz egoisma esam iekopuši paši savās attiecībās.

Bet tiem, kuri palika četrās sienās vieni – visskarbāk piedzīvoja savas domu pasaules svētījošo vai postošo varu.

Laikam nebūs neviens, kurš šajā laikā nebūtu lūdzis Dievu. Arī tie, kuri Dievu noliedz, ja vien smadzenes nav skārusi ļauna slimība.

Dievu lūdz jauni un veci – kā nu kurš saprot un māk. Ne skaistos, izmeklētos vārdos, bet tādos, kas kā degoša bulta šaujas uz debesīm. Cik daudziem mīļie un sirdij dārgie cilvēki tagad dzīvo atšķirti un izolēti ne tikai tālās pilsētās, bet arī citās valstīs un kontinentos. Vienīgais kontakts tad ir kāds telefona zvans, e-pasta vēstule vai kāda cita īsziņa.

Viss liekais, neīstais, nenozīmīgais atkrīt kā pērnās lapas. Dievs, svētī Latviju!... – ar šo lūgumu iesākas mūsu Valsts himna. Vai tas nav galvenais iemesls, kāpēc Latvijā tik maz vīrusa upuru? Padomāsim par to!

Mēs esam vienas Latvijas un vienas – mūsu planētas iedzīvotāji. Mēs visi esam ceļinieki ceļā cauri šās dzīves labirintiem uz Mūžību. Kādas domas un jūtas mēs ikdienā pārsvarā nesam? – Arī Mūsu Tēvs... lūgšanas laikā – cik daudz dažādas domas iespraucas vārdu vidū!

Pēdējo divdesmit gadu laikā man ir bijusi iespēja no sirds izrunāties ar vairākiem cilvēkiem dažādās pasaules malās pavisam īsi, pirms viņi devušies Mūžībā. Kas man visvairāk palicis atmiņā? – Vispirms, – visi kā viens apgalvoja, ja vien būtu iespējams atgriezt laiku atpakaļ un sākt dzīvi no jauna, viņi dzīvotu pavisam, pavisam citādāk. Kā? – daudz vienkāršāk. Nekrātu naudu un mantu. Jo krājot un cenšoties iegūt vairāk, domas ir piesaistītas zemes dzīvei – visam tam, kam pēcnāves dzīvē nebūs vairs absolūti nekādas nozīmes.

Kāda vientuļa, bet turīga kundze, slimnīcā guļot, pavisam īsi pirms aiziešanas Mūžībā, man teica: „Man ir tik daudz naudas un dārglietas, kur lai es to tagad lieku? Mēs ar vīru tā krājām visu mūžu! Neko neatļāvāmies. Domājām – vēlāk ceļosim... Bet vīrs jau sen nomira. Es paliku viena, saslimu... tā arī nekur neaizbraucu.“

Reiz ieminējos, ka viņa varētu palīdzēt kādam aklam jaundzimušam puisītim iegūt redzi. Operācija ārvalstīs izmaksātu dārgi. Vecāki to nevar atļauties. Bet viņa klusēja... Vēlāk izrādījās, ka veikli mahinatori piesavinājušies visu sievietes mūžā sakrāto.

Un cits piemērs: Zviedrijā, Ēlandes salas pastorātā Sandbijā, kas kopš pēckara gadiem kalpo palīdzības darbam latviešu ģimenēm, ilgus gadus, līdz deviņdesmit gadu vecumam kalpoja mācītāja atraitne Vilma Sviķis. Viņa bija sīka auguma, kustīga un darbīga mājas saimniece – tādu viņu iepazinu 90-to gadu sākumā, kad Latviešu Baznīca Vācijā man uzticēja organizēt bērnu grupu braucienus no Latvijas uz Sandbiju vasaras nometnēs.

Reiz viņa man parādīja lielu briljanta gredzenu un vaicāja: „Kā jūs domājat, vai par šo gredzenu, ja to pārdotu, varētu nopirkt vienu dzīvoklīti Rīgā? Mums te ir viena latviešu ģimenīte, kas lasa zviedriem gurķus. Viņiem nav kur Rīgā dzīvot. Saimnieki esot izdzinuši no mājām. Gribu viņiem šo gredzenu uzdāvināt. Es taču to uz saviem vecajiem pirkstiem vienalga vairs nelikšu.“

Cik tas maksāja? – nezinu, bet jaunā latviešu ģimenīte ar to laimīgi atgriezās Latvijā.

Arī arhibīskaps Kārlis Gailītis, kura vadītās Baznīcas laikā Latvijā neticami uzplauka kristīgais darbs ar bērniem, man reiz teica: „Kāda nozīme daudz krāt? Kapā vienalga līdzi nepaņemsi...“

To zina katrs. Bet cīņa par varu, ietekmi un naudu nevis mazinās, bet aug! Kaut kur tīmekļa vietnēs klīst sazvērestības teorijas par cilvēku čipošanu, par elektronisko verdzības sistēmu. Arī tas daudzos vieš bailes.

Bet pāri visām šīs zemes varām, mūs nemanāmi, bet ar lielu mīlestību un gudrību vada Radītājs.

Gandrīz katram no mums ir pieredzes, kur esam teikuši: „Es nezinu, kā es to varēju izturēt.“ Bet atgriezāmies no pārbaudījuma noteikti stiprāki un gudrāki.

Tā arī tagad mums jāturpina mācīties pilnīgi uzticēties Dieva gudrajai un mīlošajai vadībai. „Tavs spēks manā nespēkā varens parādās,“ – šos vārdus varam atkārtot tad, kad visi, itin visi mūsu cilvēcīgie resursi ir izsmelti. Dievs ir visu caurstrāvojošs varens spēks, tīrība un skaidrība, absolūti nesavtīgi nemitīgi dodošs. Ja tikai uz mirkli Viņš pārtrauktu mūsos liet dzīvības straumes, mēs tūlīt sastingtu un nomirtu.

Tāpēc mums jāmācās ar Viņu pa īstam satikties. Taču, lai Viņu satiktu, mūsos jābūt kaut kam kopīgam ar Viņu – iekšējai skaidrībai, labestībai, dāsnumam un patiesībai. Jo tad, kad esam liekuļoti, skopi egoistiski pašslavinātāji, mēs savu Radītāju nemaz nevaram sastapt, jo atduramies pret savām šīs zemes kaislībām un vājībām.

Mums priekšā vēl daudz nezināmā. Mēs nezinām, kas mūs sagaida šeit uz Zemes, bet mēs varam būt droši, ka Radītājs, kurš mums visiem ir viens, – mūs sargā, vada un māca, gatavojot mūs tai dzīvei, kas ir lielākais nākotnes noslēpums.

Līdz šim esam nesuši mūsu prātos neaptverami daudz un dažādu domu jucekļus, kas kā vāveres ritenī maļas mums apkārt dienām un naktīm, raustot te šur, te tur.

Dažas dienas atpakaļ kāda paziņa no Amerikas man teica: „Es nevaru vairs naktīs gulēt. Es vairākas reizes raujos augšā, skatos, cik pulkstenis, tad eju virtuvē iedzert siltu pienu, tad palasu, tad piemiegu, un atkal uzraujos augšā, un domas mani moca līdz rīta gaismai... Es lūdzu arī Dievu. Vienalga – nelīdz.“

Varbūt arī jums noderēs eksperiments, kuru izdomāju un īstenoju pirms vairāk nekā desmit gadiem un kas vainagojies ar to, ka iemiegu dažu minūšu laikā un guļu ciešā miegā līdz rītam.

Un tā varu gulēt arī lidmašīnā, braucot automašīnā vai viesnīcā.

Atslēga ir – Kristus Gaisma – mana VIENĪGĀ doma. Ja gribu, varu domāt tās domas, kas var pastāvēt Kristus Gaismā. Visām citām jāizgaist tāpat, kā tumsa izgaist, kad telpā ielīst saules gaisma.

Izklausās vienkārši, bet to īstenot ir ļoti, ļoti, ļoti grūti. „Tavs spēks manā nespēkā varens parādās! Tu esi mans spēks un mans stiprums!“ – šie vārdi ir kā dzīvības spēka eliksīrs pirmajās dienās un stundās, kad vingrināšanos sāk. Šo cīņu ar savām domām jāveic nenogurstoši un nepārtraukti. Ja iesākumā liksies – tas nav iespējams! Tad nedēļu vēlāk veiksies labāk, pēc mēneša – vēl labāk, bet pēc gada pašam kļūs nepatīkama katra doma, kas neatbilst Dieva Gaismai, jo Viņa svētījošais Gars būs sācis ieņemt vadības posteni jūsu galvā. Bet domas izmainīs jūsu rīcību, jūsu attieksmi pret citiem cilvēkiem, jūsu izvēles.

Tikai tad, kad APZINĪGI sākam šķirot savas domas, mēs atklājam, kāds milzu domu atkritumu spainis ir mūsu galvās, tā vietā, lai tur mirdzētu Dievišķā Gaisma, kas vienīgā spēj mūsu dzīvi saprātīgi vadīt un nosargāt briesmās. Kristus svētījošā Gaisma nes sirdsmieru, dziļu paļāvību un labu veselību.

Pēdējā dzīves stundā mums nebūs jāatbild par to, ko darījis vai nedarījis Jānis, Pēteris vai Marta, bet – cik daudz Kristus mīlestības un piedošanas Gaismas esmu pats sevī sakrājis? Tās ir mūsu vienīgās aizsargbruņas tagad un Mūžībā.

Vera Volgemute Rozīte
Esslingenā, 21. maijā 2020.


Latvieša bruņutērps

Viena no svarīgākajām cilvēciskajām vēlmēm ir būt pasargātam no dabas spēkiem, ļaunuma, slimībām, nelaimēm, galu galā no visa, ko nepazīstam un no kā baidāmies.

Mākslā (un kultūrā vispār) mani vienmēr interesējis brīnuma fenomens. Visās etniskajās kultūrās ir liecības par izsmalcinātiem aizsardzības veidiem – tie ir amuleti, aizsargājoši tērpi, rituālie priekšmeti, lapiņas ar svētu tekstu citātiem, utml.

Es izveidoju savu versiju aizsargtērpam, kurš, atbilstoši laikmetam, ir no polietilēna, precīzāk – no PET atkritumiem, bet ietver latvietim svarīgus simbolus, jēdzienus un tēlus.

Domāju, ka latvieša īstais bruņutērps ir neredzams, to veido katra īpašās dzimtas leģendas, literatūras, folkloras un mitoloģisko priekšstatu kripatiņas, nesaprotami un neatšifrējami vārdi, lūgšanas, kopā ar pārliecību, ka tas viss palīdzēs, kad pienāks īstais brīdis; ģeometriskais ornaments un ideja, ka to var lasīt kā grāmatu; nedefinējama dabas sajūta un beznosacījumu paļaušanās uz augiem, kokiem, mežu, zāli, kas palīdzēs, pabaros, izārstēs, briesmu brīdī paslēps. Māju sajūta, kura pastāv ilgāk par pašām mājām. Arī zvēri un putni, kuri atnesīs ziņu no nezinkurienes, bet, protams, īstajā brīdī.

Mēģināju vizualizēt šīs sajūtas simboliskā bruņukreklā. Tajā saskatāmais teksta fragments ir tautasdziesma:

Sausa smilga vecainē,
Zelta rasa galiņā
Kas karā kāvušies,
Lai nāk rokas nomazgāt.

Ieva Krūmiņa



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com