Kā viņa to varēja?

Kad es domāju par savu māti – mammu – kā mēs viņu saucām, man prātā nāk tikai viena atmiņa, kas trumpē visas pārējās. Un tā pati – kā jautājums: kā viņa to varēja?

Skicēšu tikai vienu nedēļu manas mammas dzīvē.

Ievadam.

Senā pagātnē, brīvā Latvijā, mēs bijām lauksaimnieki Ziemeļvidzemē. Tēvs – mūsu māju saimnieks, Gaujienas pagasta vecākais un aizsargs. Stājā un pārliecībā – patriots. Mamma – māju saimniece.

Ir 1944. gada vasara. Pagastā valda politiski naidīgs spriegums. Apkārtnes meži ir pilni partizānu – kā nacionālo, tā sarkano. Katram ir sava pārliecība, katram savs mērķis. Vieni dzīvo (un mirst!), lai nosargātu tēvzemi, otri, lai to iztirgotu ļaunajai lielvarai pret tās solīto gaišāku nākotni.

1944. gada 11. augustā, no pagastvaldes mājās braucot, zirga pajūgā uz ceļa no meža nošauj manu tēvu. Zirgs, ceļu zinādams, pārved tēva līķi mājas pagalmā.

14. augustā ir tēva bēres. Tik vien atceros, kā skan manas trīs saujas smilšu uz zārka vāka. Man ir četri gadi.

17. augustā mana mamma aizver mājas, aizver kūts durvis un kopā ar divām vecmammām un mums četriem bērniem, no 5 mēnešu līdz 11 gadu vecumam, atstāj vienīgās mājas, vienīgo dzīvi, ko esam pazinuši.

Kas seko, ir tikai vēl viens pavediens mūsu visu kopējā vēsturē.

Man pašai pieaugot, ar katru gadu vairāk, ar katru gadu karstāk esmu jautājusi: Kā viņa to varēja?

Taču no šodienas atpakaļ raugoties, es zinu, ka tas bija mākoņu stabs dienā un gaismas stabs naktī, kas mūs līdz šodienai ir izvadījis.

Paldies, mans Dievs, un paldies, mamma!

Lauma Reinfelde
Laikrakstam „Latvietis“