Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Atmiņas

Ir atmiņas, kuras gribas atcerēties vēl un vēl, citas nāk tikai murgos

Laikraksts Latvietis Nr. 595, 2020. g. 5. maijā
Betija Plūme -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Šajās dienās mums atkal daudz laika, un varam kavēties atmiņās. Šodien runāšu tikai par maniem neparastiem briesmu piedzīvojumiem.

Atceros, ka kaut kur Kurzemē bēgļu gaitās ceļojām liela virkne ar zirgu vilktiem vezumiem. Bija jāuzmanās no krievu lidmašīnām, kurām patikās ar ložmetēju šāvieniem mūs apšaudīt. Pietika tikai kādam iekliegties, un visi, kas varēja, pieplaka pie zemes grāvmalās. Daži no mums nespēja tālāk ceļot, bet man tās bija pirmās briesmas dzīvē.

Pēc pāris dienām uz kuģa, melnā naktī nāca krievu lidmašīnas un mēģināja kādu kuģi dabūt savā mērķī. Mūsu kuģi neskāra, bet varējām redzēt liesmas melnā jūras ūdenī.

Iebraucot Vācijā vēlā rudenī, bija jādomā par auksto ziemu un ko vilkšu mugurā. Man nebija nekādu ziemas drēbju. Piedāvāja darbu pie apmiglošanas. Dos apavus, drēbes un uzturu. Pieteicos ar steigu, jo tā bija vienīgā izeja, lai nenosaltu ziemā. Mums iedeva bijušo zaldātu drēbes. Daži no tiem bija ar aizdomīgiem caurumiem un traipiem. Mums bija Drēzdenes tuvumā jānomaskē uzbrukuma vietas. Pieveda muciņas ar kādu nezināmu šķidrumu iekšā, kas uzpūta mākslīgo miglu. Migla nosedza apkārtni, un no lidmašīnām grūti bija redzēt pilsētu. Uzpūta trauksmi, un mums melnā naktī bija jāuzmana, lai muciņas kaut kur laukā darbotos. Vēl šodien nezinu un negribu zināt šīs miglas sastāvdaļas; aizdomas, ka veselīgi tas nebija. Manas plaušas vēl šodien par to liek atgādināt.

Mēs dažreiz dabūjām brīvu dienu, un kādā no tām aizbraucu uz Drēzdeni. Kinozālē sēdot, uznāca trauksme, nāk atkal bumbu lietus. Visus aizsūtīja uz kādu pagrabu – glābšanas bunkuru. Cilvēku bija pilns, pat sēdvietas bija grūti dabūt.

Varēja dzirdēt troksni, jo ārā plīsa vairākas bumbas. Pēc 5 stundām pagrabā mūs atraka.

Ārā varējām redzēt, kāda varētu būt elle zemes virsū. Skats bija neaprakstāms, un ceru tādu nekad vairāk nepieredzēt. Pagrabā bija karsti, roku pie sienas nevarēja pielikt, jo tā bija sasilusi no blakus degošām mājām. Ārā bija tikpat karsti.

Iebraucot Austrālijā, mani sagaidīja atkal vēl viens dzīves drauds. Mani norīkoja darbos Fairfield lipīgo slimību slimnīcā. Tajos gados plosījās šī briesmu slimība Polio*. Pacienti nāca katru dienu slimi un sakropļoti. Mēs nekādu apmācību nedabūjām, ko drīkst darīt, ko nē un kā piesargāties. Kur mūs norīkoja, tas bija jādara. Tajos laikos nebija maskas vai aizsargcimdi. Ja kāds no darbiniekiem saslima, par to daudz nerunāja.

Es zinu, katram no mums ir līdzīgs stāsts, ko piedzīvojām kara laikā. Nedomāju, ka es esmu vienīgā, bet lasot var atcerēties, kur biji tajā neparastajā dzīves posmā!?

Ir atmiņas, kuras gribas atcerēties vēl un vēl, citas nāk tikai murgos.

Šodien šis mazais, neredzamais Bugs** dod galvassāpes visai pasaulei. Mēs neredzam, no kuras puses tas varētu uzbrukt. Mēs sēžam kā cietumā, un piederīgie nevar atnākt un apciemot. Jārunā tikai caur logu vai pa gabalu.

Gribētos kā lācim pārvilkt segu pār galvu un aizmigt ziemas miegā. Labi būtu tad pamosties skaistā, siltā pavasara dienā, kad šīs briesmas būtu garām!

Betija Plūme
Laikrakstam „Latvietis“

* poliomielīts – bērnu trieka

** vīruss COVID-19



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com