Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


„Palikt pa vidu. Lubānas klānos“ (2)

Recenzija

Laikraksts Latvietis Nr. 593, 2020. g. 22. apr.
Zigmārs Turčinskis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Vidzemes partizāni 1949. vai 1950. gada vasarā, pusdienojot ar atbalstītāju gādāto ēdamo. Otrais no labās – Pēteris Tirzītis. FOTO Arhīva foto.

Kārlis Zariņš 1951. gadā. FOTO Arhīva foto.

Noslēgums. Sākums LL592.

Un tagad par to, ko Jūs absolūti nesapratāt, – par šo cīnītāju motivāciju. Jūs uzdevāt jautājumus cilvēkiem, kuri bija pārdzīvojuši visu padomju okupācijas laiku un visu mūžu slēpuši to, ka viņu tuvinieki bija mežā. Un kādas bija atbildes: Nezinām, kaut kas ievilka, pierunāja, viņi jau paši negribēja.

Tās ir klasiskas padomju laika atbildes. Tā cilvēki okupācijas laikā runāja, ja neizdevās noslēpt faktus. Tolaik, mežā bijis tuvinieks automātiski nozīmēja sabojātu biogrāfiju visiem pēcnācējiem. Šādi cilvēki bija iezīmēti uz mūžu: nevarēja veidot karjeru, netika paaugstināti darbā, nesaņēma prēmiju. Puišiem tas automātiski nozīmēja nokļūt padomju armijas dienestā visskarbākajos reģionos, piemēram, aiz polārā loka utt.

Atbildes uz jautājumu, kāpēc partizāni cīnījās, ir jāprasa viņiem pašiem. Pirmkārt tiem, kuri to spēja pateikt acīs saviem pratinātājiem pēc sagūstīšanas.

Lūk, piemērs. Fotogrāfijā redzami Vidzemes partizāni 1949. vai 1950. gada vasarā, pusdienojot ar atbalstītāju gādāto ēdamo. Otrais no labās, kurš ar karoti no kanniņas smeļ putru, ir Pēteris Tirzītis. Viņu sagūstīja 1952. gada 20. septembrī. Cita starpā, pie viņa atrada arī dažādas vēstules. Lai noskaidrotu rakstītāju, čeka viņam lika uzrakstīt autobiogrāfiju. Lūk, ko viņš rakstīja:

„Autobiogrāfija.

Es, Pēteris Tirzītis Jēkaba d., dzimis 1923. g. 29. jūlijā, Madonas apriņķa Liezēres pag. Apsas-kalnā.

Es, Pēteris Tirzītis no 1944. g. rudens līdz 1952. g. 20. sept. dzīvoju nelegāli Latvijas teritorijā, t.i., es slēpos no padomju varas un cīnījos pret to. Šajā laikā esmu sastāvējis vairākās latviešu nacionālo partizānu grupās, kas kopā ar mani cīnījās pret padomju okupāciju Latvijā. Sastāvēju Iršas, Rusova, Ābeles un Pana grupās. Kopā ar šo grupu dalībniekiem esmu piedalījies partizānu vajātāju – iznīcinātāju, miliču un čekas ziņotāju iznīcināšanā, kā arī pārtikas sagādē no padomju varas atbalstītājiem un no padomju varas dažādiem uzņēmumiem – pienotavām un veikaliem.

Izplatīju nacionālo partizānu laikrakstu „Sudrabota Saule“ un citus dažādus uzsaukumus un brīdinājumus iedzīvotājiem. Personīgi esmu uzrakstījis dažādus pretpadomju rakstus [..], ko izplatīju starp saviem draugiem - partizāniem.

Šī īsumā ir mana partizāna darbība no 1944. g. rudens līdz 1952. g. 20. septembrim.“

Lieki piebilst, ka Pēteris Tirzītis tika notiesāts uz nāvi. Bet tie ir partizāna paša vārdi, kuros viņš īsumā pateica, kāpēc cīnījās. Ja Jūs lasītu tikai viņa čekas nopratināšanas protokolus, tad tur būtu atrodams tas pats, kas citur: Biju bandās, laupīju, slepkavoju. Tā ir čekas izmeklētāja valoda, kādā viņš pierakstīja pratināmā teikto. Tas ir jāņem vērā, strādājot ar čekas dokumentiem. Bet Jūs tik vilkāt pa tekstu sarkanas strīpiņas. Redz, paši atzīstas; redz, paši viens otru apsūdz.

Nākamais piemērs. Šis te puisis – Kārlis Zariņš; foto tapis 1951. gadā. Sagūstīts 1953. gada 16. jūlijā. Viņu tiesāja Baltijas kara apgabala kara tribunāls 1954. gada 10.–13. februārī Rīgā. Bez tiesas darbiniekiem piedalījās vēl arī 26 liecinieki, to skaitā četri agrāk sagūstītie un notiesātie partizāni.

Kad K. Zariņam tiesnesis nolasīja apsūdzības formulējumu par dzimtenes nodevību, partizāns viņu pārtrauca ar saucieniem: „Es neesmu Dzimtenes nodevējs, es ar savu rīcību aizstāvēju savu dzimteni. Mana dzimtene ir Latvija, bet jūsējā – Krievija. [..] Es tagad nožēloju, ka tik maz šāvu boļševikus. [..] Es uzskatīju un uzskatu, ka cīnīties pret Padomju varu bija mans pienākums. Tikai tā es varēju būt brīvs. [..] Tā kā es neesmu spējis savai dzimtenei izcīnīt brīvību, tad mana vieta tagad ir kapā. Jūs, komunisti, es pret jums cīnījos, un tāpēc tagad esmu gatavs nolikt savu galvu [..] Vairāk ar jums es sarunāties nevēlos. Tiesājiet mani, kā gribat.“

Zariņš bija burtiski no dzelzs. Viņš nesalauzts izgāja cauri visai pratināšanas mašinērijai un spēja vēl saņemties un pateikt, ko domāja. Zariņam tika piespriests augstākais soda mērs – nāvessods, ko izpildīja Maskavā, Butirku cietumā 1954. gada 11. jūnijā.

* * *

Tagad, lūdzu, noklausieties šo partizānu dziesmu*:
http://vilki.lv/Vilkudiski/BrivibasKareivji/partizanu-himna.html

Tie atkal ir pašu partizānu vārdi, par ko viņi cīnījās. Šī dziesma ir svarīga, jo to noteikti zināja arī Lubānas klānu partizāni Šķēle, Tropiņi un Krasovskis. Dziesmas ticamākais autors ir partizāns Alberts Pūce (Kurzemnieks). Tas pats, kura 1949. gada laikā tapušo stāstu Partizānu gaitās Jūs citējāt savā filmā. Šo stāstu es Jums iedevu. A. Pūce dziesmu pirmo reizi savā darbā piemin, runājot par Tilžas pagastu 1945. gada oktobrī. 1946. gadā A. Pūce darbojās Lubānas pusē, savukārt 1948. gadā Pēteris Tropiņš regulāri uzturējās Tilžas pusē. Šīs dziesmas pierakstītie varianti čekas rokās nonāca divreiz. Pirmo reizi 1951. gada 15. oktobrī, kad Kārsavas rajona tika iznīcināta Ziemeļlatgales Neatkarības vienība. Otrreiz, 1953. gada 28. martā, kad čeka uz aizdomu pamata par skolnieku pagrīdes organizācijas veidošanu arestēja četras Balvu 1. vidusskolas skolnieces. Tātad 1945. gada oktobris, 1951. gada oktobris un 1953. gada marts, Tilža, Kārsava un Balvi. Dziesma bija iesakņojusies pretošanās kustībā, un šo dziesmu var droši uzskatīt par Ziemeļlatgales partizānu himnu.

Vēl par dzeju un nacionālo pretošanās kustību. Turpat, netālu no klāniem, Lubānas mežos dzīvoja dzejniece Broņislava Mārtuževa, kura no 1946. līdz 1951. gadam atradās nelegālā stāvoklī. Viņa kopā ar partizāniem izdeva avīzīti Dzimtene, un 1947. gadā partizāniem veltīja savu pazīstamāko dzejoli Jaunība ar tekstu Kamdēļ skumjas tavās acīs šovakar, mans draugs? Ja pieņemam Jūsu inscenējumus par partizāniem, tad dziesma ir veltījums puskrimināliem alkoholiķiem.

* * *

Skatoties filmu, es visu laiku centos sadzirdēt iemeslus Jūsu attieksmei pret nacionālajiem partizāniem. Kādas baisas ļaundarības tad viņi būs sastrādājuši pret Jūsu senčiem. Taču neko nesadzirdēju, izņemot to, ka partizāni reizēm prasīja ēst, viņiem bija ieroči, bija bail. Tieši tas – bija nevis kāds konkrēts nodarījums, bet bailes. Paralizējošas bailes, kuras Jūs esat pārmantojusi no saviem senčiem. Zemapziņā mītošas bailes, kuras pat neļauj Jums pilnvērtīgi iepazīties ar tēmu, nerunājot par izpratni.

Pieņemot, ka režisore ir godīga, un, citējot filmas anotāciju, režisorei šī tēma ir personiski svarīga, jo filmas notikumi skāra viņas vecvecāku ģimeni, varu izvirzīt savu versiju. Režisore ir izstāstījusi kaut ko pilnīgi citu, bet tikpat būtiski svarīgu – savas un savu senču bailes. Bailes pretoties, bailes cīnīties, bailes nepakļauties. Filmas 48 min. bija ļoti labi parādīts, kā viņai kā jaunai, entuziasma pilnai meitenei, vecāmāte vienā teikumā jūsmu pārvērta par bailēm. Ja baiļu sajūta ir ilgstoša, uzmācīga un paaudzēs pārmantotas, tad tā jau ir fobija.

2011. gadā LU Sociālo un politisko pētījumu centrs izdeva grāmatu ar zīmīgu nosaukumu Pēdējais karš: Atmiņas un traumas komunikācija. Tajā apkopoti pētījumi, kuros dažādu nozaru zinātnieki – vēsturnieki, sociologi, filozofi un politologi analizēja Latvijas sabiedrības attiecības ar traumu, kuru radījis Otrais pasaules karš un ar to saistītie notikumi. Pētījumos bija jautāts, kā šī trauma ir ietekmējusi Latvijas iedzīvotāju kolektīvo atmiņu un identitāti. Diemžēl, man pētot pretošanās kustību kopumā un skatoties Jūsu filmu, nākas secināt, ka šādam pētījumam par atmiņas un traumas komunikāciju ir ļoti pietrūkusi vēl viena zinātnieka – psihologa analīze.

Mierinājumam, – Jūs neesat tāda vienīgā. Es varu minēt vēl divus darbus, kuros cilvēki, nespējot runāt par savu personīgo vai dzimtas traumu, to izgāž kā apmelojumu straumi pret nacionālajiem partizāniem.

* * *

Pirmkārt, Latgales koktēlnieks Antons Rancāns, kurš sarakstīja grāmatu Šaipus viņpus. Partizānu vārdā. Tajā viņš nepatiesi apsūdzēja divus cilvēkus par ilgstošiem, partizānos iesūtītiem nodevējiem. Faktiski ,viņš nespēja izstāstīt pats savu traumu, kuru mēs tagad redzam atvērtajos čekas maisos. Tur Makašānu skolas skolotājs Antons Rancāns 1978. gadā ir reģistrēts kā aģents Skolotājs. Viņa sieva bija ilggadīga Makašānu skolas direktore. Tā ir faktiskā trauma un traģēdija, kuru viņš izpauda, apvainojot nodevībā nacionālos partizānus.

Otrs ir savulaik par Latvijas neatkarības deklarāciju balsojušais Augstākās Padomes deputāts Vilis Seleckis. Viņš turpināja A. Rancāna iesākto, sarakstot romānu Ardievas mežam. Tikai V. Seleckis par neliešiem, laupītājiem, slepkavām un dzērājiem jau padarīja visus nacionālos partizānus kā tādus.

Faktiski, ne viņš, ne viņa senči nav cietuši no nacionālajiem partizāniem. Gluži pretēji – viņa vectēvu 1947. gadā pratināšanā nosita istrebīķeļi**, bet mātes brālis 1950. gadā tika nošauts nejaušā sadursmē starp čekistiem un padomju armijas kartogrāfiem.

Taču V. Selecka naids gāžas pār nacionālajiem partizāniem. Acīmredzot viņa neapzinātā doma ir, ka visiem vajadzēja pazemoties, izkalpoties un tad nekas ļauns nebūtu noticis, un visi tad būtu dzīvi. Viņš bija ilggadīgs skolu direktors, vēstures skolotājs un komunistiskās partijas biedrs. Viņš pieņēma savu pāridarītāju viedokli un tagad ir gatavs to aizstāvēt līdz pēdējam. Skatoties Jūsu filmu, man visu laiku bija sajūta, ka savos inscenējumos esat ļoti ietekmējusies no V. Selecka romāna.

* * *

2014. gadā pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā Latvijas sabiedrība sajuta apdraudējumu. Sabiedrība mobilizējās strauji atjaunojās un papildinājās Zemessardzes rindas. Mūsu valstī ir izaugusi pietiekoši plaša, patriotiska sabiedrības daļa, kura ir gatava cīnīties un aizstāvēt savu valsti. Pieauga interese par tādu līdz tam stipri novārtā palikušu vēstures periodu kā nacionālo partizānu darbība.

Taču blakus šai, cīnīties gatavajai sabiedrības daļai, ir arī tikpat plaša un iespējams daudz plašāka sabiedrības daļa, kurai ir paniskas zemapziņas bailes no domas par pretošanos, cīnīšanos. Šai sabiedrības daļā nacionālo partizānu pieminēšana izsauc naidu un dusmas, kurām nav nekāda sakara ar reāliem faktiem vai notikumiem.

Mēs vēl joprojām esam ilgstošā okupācijas laika traumēta sabiedrība. Šī filma bija tam lielisks apliecinājums.

Zigmārs Turčinskis,
LU Latvijas Vēstures institūta pētnieks
Laikrakstam „Latvietis“

* Partizāņu himna

Vakarvējš kad brāļu kapos žūžo,
Klusi čukstot, varoņi kur dus,
Latviet, atceries, ka tu vēl dzīvo,
Gādā, lai tavs zobens nesarūs.

Meži, mūsu lepnums, dziesmai stāsta,
Svešs ir mūsu zemei krievu bars,
Tauta smok zem varmācības lāsta,
Bet aiz kalniem mirdz jau pavasar's.

Mana dzimtene ir latvju zeme,
Druvu zelts kur saulē vizmo, šalc,
Svētī mūs, Tu Dievs un zilā debess,
Mūsu lepnais karogs sarkanbalts.

Mūsu asins cīņu briesmās virmo,
Peklē trieks, kas brīvi ņēma mums,
Latvju zemē sauli cels kā pirmo,
Jo šai tautai svēts šis mantojums.

Nedod, latviet, sirdi krievu baram,
Neļauj lepnumu zem kājām mīt,
Viņu likums svešs ir latvju garam,
Jaunus laikus drīz mums sagaidīt.

Mana dzimtene ir latvju zeme,
Druvu zelts kur saulē vizmo, šalc,
Un es zvēru Tev, tu zeme dzimtā,
Plīvos atkal karogs sarkanbalts.

** Red: Istrebīķeļi – no krievu val. – „iznīcinātāji“ – PSRS Valsts drošības ministrijas Iekšējā karaspēka paramilitāras palīgvienības ar uzdevumu, starp citu, iznīcināt partizānus.



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com