Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Skumjas pārdomas pēc kinoteātra apmeklējuma

Filma – „Piļsāta pi upis“

Laikraksts Latvietis Nr. 579, 2020. g. 31. janv.
Inese Dreimane -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Filmas scenārijs veidots pēc latviešu trimdas autora Gunāra Janovska romāna „Pilsēta pie upes“ motīviem. Režisors un scenāriju autors Viesturs Kairišs. Darbība notiek periodā no īsi pirms Otrā pasaules kara sākuma līdz vācu okupācijas laikam Latvijā.

Atzīšos, es gāju uz kino seansu ar bažām. Gunāra Janovska romāns Pilsēta pie upes savulaik, tālajos 20. gadsimta 90.tajos gados, bija viens no pirmajiem šī autora darbiem, kuru lasīju. Tas iespaidoja, palika prātā kā literāra laikmeta liecība, kurā bija gan vēstījums par cilvēku likteņiem divu okupācijas režīmu varā, gan trimdinieka smeldze par dzimto pusi, kurā liegts atgriezties. Šī pēdējā nianse ir ļoti spēcīgi jūtama visos G. Janovska darbos – pat vairāk, nekā viss pārējais. Vienlaikus, iepazīstot viņa daiļradi, ir pilnīgi skaidrs, ka tai ar Latgali un latgaliešiem ir minimāla saistība. Jā, es bažījos par to, kā Katrīnpils un Vecpils iederēsies Latgalē? Kas tur vispār no Janovska būs palicis pāri? Hmm..., vīrieša vārds Ansis Latgalē vēl šodien nav īpaši izplatīts, nerunājot par pagājušo gadsimtu, jo latgaliski tas nav labskanīgs. Visnotaļ saprotami jautājumi un pārdomas, zinot, ka mūsdienās ir ļoti populāri uz lietām un notikumiem skatīties no citiem diskursiem un tā tālāk.

Diemžēl augstāk minētās bažas, skatoties filmu, izrādījās absolūti mazsvarīgas uz faktoloģisko neprecizitāšu un pat klajo melu fona, kurus nācās vērot. Rakstu šīs rindas ar smagumu sirdī, jo – čakarēt Latvijas vēsturi tomēr vajag ar mēru. Tak šoreiz ir pāri šim mēram. Pamatīgi.

Klavieres spēlējošs PSRS enkāvēdešņiks* ir nonsenss. Uz 1941. gadu PSRS drošības dienestu kadri sen vairs nebija vecās inteliģences pārstāvji, bet padomju sistēmā auguši tēvaiņi, ar diezgan zemu izglītības līmeni, taču pamatīgi ieaudzinātu naidu pret visādiem buržuju smalkumiem. Taču vēl neiespējamāka bija okupācijas režīma drošības dienesta atrašanās okupētas teritorijas civilās iestādes kabinetā un pat vienā namā. Latvijā 1940.–41. gadā čekas pilsētu un apriņķu daļas vai nodaļas izvietojās atsevišķās ēkās, un iekļūšana tajās bija praktiski neiespējama, ja vien nācējs nebija čekas darbinieks, jebšu kāds, kuru atveda roku dzelžos. Čekas darbības pamatā bija slepenība: nevienam nebija jāzina, kas tur notiek, kādi ļaudis strādā, un – ko viņi tur dara.

Mūsdienās gan tik traki vairs nav. Informācija par čekas darbību jau kopš 2014. gada tiek atspoguļota Okupācijas muzeja ekspozīcijā, kas ierīkota agrākajā čekas galvenajā mītnē Rīgā, Stabu un Brīvības ielas stūra namā. Iespējams, šīs ekspozīcijas un ekskursijas apmeklējums būtu ļāvis izvairīties no aplamiem priekšstatiem par attiecīgās iestādes darbību.

Tomēr nepatīkamākais vēl tikai seko. Tas, kā filmā atainota čekistu nogalināto cilvēku ekshumēšana 1941. gada vasarā, vismaz man radīja fiziskas sirds sāpes. Skatītājiem likts noprast, ka šo procesu, ar rokām kašņājot zemi, veic kādas čekas ēkas vai cietuma pagalmā sadzīti civiliedzīvotāji, kurus apsargā bravūrīgi un labi baroti pašmāju fošisci ar šautenēm. Vai tam ir kaut viens reāls, dokumentāls pierādījums? Ekshumācijas, vismaz Latvijas teritorijas lielākajā daļā, veica speciāli šim nolūkam izveidota izmeklēšanas komisija, kurā ietilpa tiesu medicīnas eksperti un izmeklēšanas darbinieki. Komisijas vadītājs bija izmeklēšanas tiesnesis Atis Grantskalns. Tiešo līķu atrakšanas darbu veica brīvprātīgie. Piederīgos atpazīšanai pieaicināja pēc tam, kad tiesu medicīnas eksperti bija veikuši nogalināto apskati un konstatējuši nāves cēloni, iespējamos miesas bojājumus, dokumentu klātesamību drēbēs u.tml. Zināms, ka Ļvovā tik tiešām cietumos ekshumēšanas veikšanai sadzina pilsētas ebrejus, taču Latvijā šis process noritēja korekti. Vienīgās ziņas par ebreju piespiedu iesaistīšanu minētas attiecībā uz ekshumāciju Rēzeknes milicijas telpās 1941. gada 5. jūlijā, taču tās nav tābrīža dokumentālas liecības, bet vēlākos gados, emigrācijā sarakstītas atmiņas. Nav saprotams, kādēļ filmā bija jārada nepareizs priekšstats par ekshumāciju norisi. Lai izskatītos baisāk? Izspiestu kādam asaru vai kuņģa krampjus? Ko filma zaudētu, ja ekshumēšana tiktu pareizi atspoguļota – bez pārspīlējumiem un meliem? Manuprāt, tikai iegūtu. Līdzīgi kā skatītājs – adekvātu priekšstatu par šiem traģiskajiem notikumiem, jo varat man ticēt – līķu atrakšana un atpazīšana nav viegls un patīkams darbiņš, kurā noraudzīties, peipējot cigarku un plēšot jokus.

Par nelaimi, ar to problēmas nebeidzas. Līdztekus nejēdzīgajam ekshumēšanas atainojumam, skatītājiem ir iespēja vērot ekskursiju pa mistiskām telpām un dzirdēt tekstu, kas robežojas ar zaimošanu. Čekisti esot veikuši sazin kādus eksperimentus ar apcietinātajiem, kā arī tos VĀRĪJUŠI īpašos katlos. Kā lūdzu?!? Pie velna, ko tas nozīmē? Mēģinājums paņirgt par čekistiem, parādot tos kā taksidermijas pulciņa dalībniekus vai kulinārijas speciālistus? Nacistu režīma propagandas apspēlēšana? Piedošanu, bet pat 1941. gadā neviens un nekur neuzdrošinājās kaut ko tādu teikt vai rakstīt, lai cik rūdīts vai algots propagandists viņš būtu. Tā ir ņirgāšanās par visiem pirmās komunistu okupācijas laikā Latvijā nogalinātajiem cilvēkiem. Viņu bija vairāk kā 350. Katram no viņiem bija vārds, seja, dzīve un traģisks, nežēlīgs liktenis, kuru praktiski visos gadījumos pārtrauca lode galvā. Jau ceturto gadu norisinās darbs, lai pilnībā apzinātu savulaik neatpazīto personības. Lielākā darba daļa jau ir paveikta. Ir pat izdevies atspēkot vēlākajos gados piedzejotos pārspīlējumus attiecībā uz pratināšanās pielietotām spīdzināšanas metodēm. Lai piespiestu atzīties, cilvēkus sita – regulāri un nežēlīgi. Spārdīja ar kājām un neļāva nedēļām ilgi gulēt. Draudēja to pašu izdarīt ar tuviniekiem. Taču nerāva ārā acis, nevilka nost ādu un, sasodīts, arī nevārīja! Teikšu atklāti – šīs ainas nevar uztvert savādāk kā spļāvienu uz čekas upuru kapiem.

Apmēram tāda pati sajūta pārņem, klausoties katoļu priestera teiktajā pēc ebreju bērnu kristīšanas. Sak', glābt viņus neglābsim, jo nejaucamies laicīgās varas darīšanās, bet izdarījām tā, lai debesīm piepulcinātu vēl pārīti eņģelīšu. Rodas priekšstats, ka minētais garīdznieks ir ļoti labi informēts par to, ka bērni tiks nogalināti un apzināti izvēlas viņiem nepalīdzēt. Bet kā, piedošanu, viņš varētu to zināt? Vai skatītājam jāsaprot, ka nacistu režīma gados nepastāvēja slepenība attiecībā uz represīvo politiku un informācija par to, ka gaidāma ebreju nošaušana, tika publiski izplatīta iedzīvotāju vidū jau labu laiku pirms tam? Tā taču nebija. Šīs ziņas turēja slepenībā būtībā līdz pēdējam brīdim – gan no nāvei nolemtajiem, gan apkārtējiem. Silenes pagastā ebrejiem pavēlēja sagatavoties pārvietošanai uz netālu esošo Baltkrievijas teritoriju. Viļakā – solīja vest uz Ļubļinu. Arī Rīgas geto tika izplatītas ziņas, ka notiks pārcelšanās uz citu nometni ārpus pilsētas. Kāpēc tas tika darīts? Lai novērstu bēgšanas un pretošanās iespēju. Vai to būtu iespējams izdarīt, izsludinot nogalināšanu, teiksim, pēc nedēļas? Jau minētajā Viļakā pat vietējais komandants par Arāja komandas ierašanos tika informēts vienu dienu pirms tam. Kā arī – vai līdzpilsoņi nebūtu varējuši vairāk palīdzēt ebrejiem bēgt un slēpties, ja iepriekš zinātu, ka notiks nošaušana, nevis pārvietošana vai kas tamlīdzīgs? Bet nezināja...

Starp citu, bērnu kristīšanas motivācija gaužām aizdomīgi saskan ar klosteri pametušas kapucīnu mūķenes Olgas Trelles 1973. gadā izdotās, komunistu okupācijas režīma antireliģiskās propagandas stilā rakstītās grāmatas Dvēseles cietumā epizodi. Skaistkalnes klostera māsas savā starpā priecīgi apspriež to, ka tikko nokristītais ebreju zēns tagad var mierīgi nomirt, jo nonāks debesīs. Filmā pat attēlota mūķene kapucīnu sieviešu ordeņa ietērpā. Šāda satura daiļdarbus mūsdienās tomēr vajadzētu vērtēt kritiski un censties neizmantot, tā sacīt, bez speciālista uzraudzības, lai neradītu nepareizu priekšstatu par to, kādēļ nacistu okupētajā Latvijā notika ebreju kristīšana. To nedarīja tādēļ, lai vairotu eņģeļu skaitu, bet gan ar cerību palīdzēt, kas sakņojās iepriekšējo gadsimtu pieredzē. Jā, savulaik kristīgās ticības pieņemšana tiešām varēja glābt dzīvību, taču nacistu režīma apstākļos tas nelīdzēja. Kristības rituālam bija jāpievieno arī slēptuve vairāku gadu garumā, taču lielākā daļa cilvēku to nespēja iedomāties... Tieši tādēļ aizgāja bojā Doba-Riva Frīda, kuru Varakļānos 1941. gada vasarā kristīja vikārs Staņislavs Pelšs, vienlaikus salaulājot ar latvieti. Viņa neslēpās, pārliecībā, ka nekas slikts vairs nedraud. Krāslavā vairākas sievietes piekrita pieņemt ebreju bērnus, kuru ģimenes tika aizvestas uz Daugavpils geto. Bērni tika nokristīti un dzīvoja pie savām audžumātēm, līdz tika pamanīti.

Filmā, protams, ir arī citas vēsturiski neprecīzas un apšaubāmas epizodes, taču augstāk minētās vērtējamas īpaši negatīvi. Ceru, ka nenāksies piedzīvot to brīdi, kad ekspozīcijas Čekas vēsture Latvijā apmeklētāji Stūra mājas virtuvē pajautās, cik cilvēkus čekas žīdi šeit izvārījuši.

Protams, tālumā jau dzirdu atskanam: „Tas taču nav dokumentālais kino, bet māāākslas filma!“ un tamlīdzīgus, ne reizi vien dzirdētus paziņojumus. Atvainojiet, bet tā ir demagoģija. Jēdziens mākslas filma nenozīmē to, ka skatītājam var iebarot absolūtas muļķības attiecībā uz vēstures notikumiem, nedz arī drīkst atmest cieņu pret to cilvēku piemiņu, kuri tajos bija iesaistīti. Īpaši tādēļ, ka runa nav par anonīmu biomasu, bet par mūsu valsts pilsoņiem, saviem cilvēkiem, neatkarīgi no tautības vai reliģiskās piederības. Mūsu vidū ir viņu pēcnācēji un radinieki. Filmas režisoram, kā Latvijas Okupācijas muzeja biedram un topošās ekspozīcijas konsultantam, šādas lietas nedrīkst būt mazsvarīgas. Tas pats sakāms par vēsturisko konsultantu (lai kurš tas arī nebūtu), ja vien viņam netika maksāts par klusēšanu.

Inese Dreimane,
vēsturniece, rakstniece



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com