Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Saknes meklējot (5)

Drošība Dievā

Laikraksts Latvietis Nr. 578, 2020. g. 24. janv.
Vera Volgemute Rozīte -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Ceturtais turpinājums. Sākums LL570, LL571, LL573, LL576.

Laiku atpakaļ kāds augsta ranga policijas priekšnieks savā intervijā teica, ka mēs dzīvojam un dzīvosim laikā, kad nekādi personīgie ieroči mūs nenosargās: pirms satversim savu pistoli, mēs būsim jau nošauti, teroristi un garīgi slimie mūs apdraudēs visur – uz ielas, veikalos, skolās un baznīcās..., tāpēc vienīgais reālais aizsargs mums un mūsu bērniem ir Dievs.

Šo teikumu pārlasīju vairākas reizes, jo neticēju savām acīm, ka tik augsta ranga amatpersona atļaujas runāt par Dievu. Tomēr tā ir patiesība. Skarba, bet jau šodien dzīvē apliecinoša.

Kāpēc mums jābaidās no cilvēkiem?

Ceļojot pa dažādiem pasaules ceļiem redzam dažādas brīdinājuma zīmes: Uzmanīgi, meža dzīvnieki!, Uzmanību, krokodili!, Uzmanību, grizli lāči!...utml.

Bet nekur vēl nav parādījusies ceļa zīme: Uzmanību, cilvēks!

Un kaut arī laiku pa laikam gadās negaidīti uzbrukumi no dzīvniekiem, tie vienmēr bijuši aizsargāšanās nolūkos vai meklējot barību izdzīvošanai. Taču neviens dzīvnieks nenogalina citu dzīvu radību tikai nogalināšanas dēļ, lai tā vai citādi gūtu baudu vai vienkārši priecātos par asiņainu skatu – kā cilvēki to dara, sākot ar gladiatoru cīņām arēnā vai vēršu skrējieniem, kuru laikā dzīvi cilvēki tiek samīti un nogalēti. Un kur nu vēl neskaitāmie kari, kur dzīvību visnežēlīgākajos veidos zaudējuši miljonu miljoniem.

Dzīvnieki vadās pēc dabas likumiem. Viņi izdzīvo tāpēc, ka vadās pēc Dieva noliktās kārtības. To sauc par pirmatnējo attieksmi. Dzīvnieki saprot, lai izdzīvotu, ir jāpakļaujas dabai. Viņi ir patiesi, jo dzīvnieki ir gudri.

Bet cilvēks arī zinot, ka pastāv noteikumi un likumi, visādā veidā cenšas tiem pretoties. Cilvēks grib uzvarēt Dievu, bet cieš fiasko – sakāvi pēc sakāves, un 21. gadsimtā šīs problēmas iezīmējas grandiozā asumā.

Kaut arī 12 Kristus apustuļi tika svētīti, lai cilvēcei nestu vēsti, ka Dievam pasaule ir dārga, ka tā ir Dieva radīta, svētīta un mīlēta, un Kristus pats ar savu dzīvi atklāja, ka šādu mīlestības caurstrāvotu dzīvi ir iespējams īstenot, reālā dzīve atklāj traģiskus pierādījumus pilnīgi aplamai izpratnei par kristietības dziļāko jēgu un nozīmi. Nu kaut vai spilgtā liecība par vairāk nekā 3000 kariem starp kristiešiem, nemaz nerunājot par mūķeņu un bērnu izvarošanām un ciniskajām varas un naudas mahinācijām, kas gadsimtiem ilgi slēpjas aiz greznās un nostiprinātās kristīgās impērijas mūriem. Taču kristietības apzīmogotie karo arī savā starpā, sākot ar ķildām un pazemošanu cilvēku starpā, nesaticību starp konfesijām, grupējumiem un pat vienas konfesijas ietvaros.

Taču 21. gs. un tālāko gadsimtu veidošanā esam iesaistīti tieši mēs – kristietības apzīmogotie Dieva bērni. Katrs no mums bez izņēmuma.

Mūsdienu zinātne apstiprina citādos vārdos izteikto domu par grēku ietekmi uz turpmākajām septiņām paaudzēm – tiek lietots termins DNS. Ar šausmām tad jādomā, kādu DNS informāciju mēs piedzimstot saņemam no iepriekšējām paaudzēm un kādu pienesumu ar savu personīgo dzīvi caur DNS mēs nododam tālāk nākamajām paaudzēm līdz septītajam augumam.

Visu cilvēces vēsturi un katru cilvēku atsevišķi caurauž ļaunais kā vītenis ap dzīvības koku. Un beidzot esam nonākuši pie robežas, kad baidāmies no cilvēka vairāk nekā no plēsīga zvēra.

Bagātie norobežo savas dzīves vietas ar it kā drošiem mūriem, ar moderniem apsardzes līdzekļiem. Varas vīri brauc ar lodēm necauršaujamām mašīnām, miljonāriem pa pēdām seko trenēti miesassargi, bet, neskatoties uz visstiprākajiem ārējiem nodrošinājumiem, traģisku galu laiku pa laikam piedzīvo arī viņi, jo ļaunajam viltības robežu nav. Un to mēs redzam dienu no dienas, ieskatoties laikrakstos un ziņu portālos.

Kā mums dzīvot tālāk šādā tik nedrošā pasaulē? Arī tiem, kas ir visbagātākie? Arī viņu bērni reiz izies pasaulē ārpus apsardzes. Un ko darīt tiem miljoniem, kuriem pieder tik vien kā dzīvība? Vai nav īstais laiks ieklausīties augstā ranga policista ieteikumā – paļauties Dieva apsardzībai? Bet vai tik vienkārši varam Dievam dot pavēli, lai Viņš sargā mūs un mūsu mīļos?

Izrādās, ka tik vienkārši tas nemaz nav. Par to varam lasīt gan Svētajos Rakstos, gan visu to svēto liecībās, kas ir mūsdienās pieejamas.

Bijība tā Kunga priekšā ir visas gudrības sākums – tas ir izejas punkts. Ja visu mūžu esam dzīvojuši, pagriezuši muguru Dieva īstenībai, tad tagad ir laiks mainīt virzienu un pavērsties ar seju iepretim Viņam. Ir nepieciešams piedzīvot svētas bailes. Bet bailes nevis no Dieva soda, kā tas aplam ticis mācīts, bet bailes no tā uzkrātā ļaunuma, ko katrs cilvēks uzkrājis, novēršoties no sava dzīvības Devēja, un turpinot nest sev līdzi uzkrāto ļaunumu dienu no dienas. Un dienu no dienas pieliekot vēl klāt kādu ļaunuma artavu. Dievs nekad cilvēku nesoda. Dievs ir tikai viss labais! Bet ļaunais pats kā bumerangs agrāk vai vēlāk nāk atpakaļ un iznīcina savu instrumentu, kas atļāvis savā Dieva dotajā dārgajā prātā un ķermenī iemājot tumsas spēkiem, tā kļūstot par velna trauku. Un skaidrs ir viens – to tumsas valdnieks iznīcina un sagrauj, kad pienāk laiks.

Bijība tā Kunga priekšā – nozīmē visā pilnībā apzināties sevi kā garīgu būtni. Un pilnīgi uzticēties Viņa Gaismas un Patiesības likumiem.

Ko tas nozīmē?

Pārsteidzoši fakti, ka mūsu ķermeņa atomi sastāv no 99,99999 % enerģijas un 0,00001 % matērijas. Kāda ir manis paša enerģija? Vai tā patiešām atbilst Dievišķajai, vieglajai Gaismas un Patiesības enerģijai, kas sniedz man dzīvību?

Jo līdzīgais var savienoties tikai ar līdzīgo. Pat, ja zeltu kausē, tā virspusē uzpeld sārņi, lai vienots kļūtu vienīgi tīrais zelts.

Tāpat arī mūsu garam jābūt pilnīgi šķīstam, tīram un vieglam, lai tas spētu savienoties ar Dievišķo, šķīsto enerģiju, spējot pārvarēt zemes pievilkšanas spēku un pacelties augšup pie Dieva, lūdzot palīdzību sev un saviem mīļajiem, un arī visai mūsu planētai.

Bet tā vietā, lai radikāli mainītu savu dzīvi un pārrautu iesīkstējušo slikto paradumu ķēdi, mēs turpinām Dievam pavēlēt: Sargā viņu, palīdzi tam un citam, neskaties uz mūsu vainām!...” utt. Bet es pats esmu aizmūrējis, aizbarikādējis, aizlipinājis ciet savu Dievišķo Antenu ar mūža garumā uzkrātiem postošiem dvēseles sārņiem.

Ja radio vai televīzijas antenu klāj rūsas kārta vai netīrumi, vai tā atrodas dziļi pagrabā, kur informatīvie viļņi nefunkcionē, tad velti gaidīt atskanam to, ko gribam no uztvērēja sagaidīt. Labākajā gadījumā atskanēs trokšņi un burkšķi.

Vai ar dvēseli nav savādāk?

Cilvēki meklē sirdsmieru un garīgu patvērumu visādos veidos. Pat pārvietojot savu ķermeni uz Indiju pie guru vai uz Sibīriju pie šamaņiem, vai pie sertificētiem meditācijas skolotājiem, cerot ar dažu dienu dārgiem semināriem nopirkt sev dvēseles mieru. Taču brīnumi nenotiek. Pēc laika cilvēks šļūk atpakaļ savās nerimstošajās kaislībās un nemierā.

Taču senie askēti, garīgās disciplīnas liecinieki teikuši, ka cilvēkam nepiedien bravūrīgi apiet apkārt Dieva noteiktajiem likumiem, lai patvarīgi sagrābtu Nepieejamo un Neuzņemamo. Garīgajai dzīvei, tāpat kā fiziskajai dzīvei ir sava pakāpenība.

Arī mazs bērns, pirms iemācās staigāt, vispirms rāpo, tad nedroši sper pirmos soļus, ceļas, krīt un atkal no jauna ceļas, lai iemācītos staigāt. Līdzīgi tas ir garīgajā dzīvē.

Vispirms nepieciešams pilnībā pieņemt patiesību, ka es esmu Dieva radīts brīnums šajā pasaulē ne tikai ar unikālo ķīmisko fabriku, kas atrodas manī, ne tikai fascinējošo kompjūteru, kas funkcionē manā galvā visa mana mūža laikā, bet vēl jo vairāk, apzināties savu nesaraujamo saistību ar savas dzīvības, gudrības un Dievišķās enerģijas Avotu – Dievu.

Varbūt pirmo reizi mūžā noliekt pateicībā galvu Viņa priekšā un ar visu savu būtību pavērst savu seju iepretim Viņam.

Kādā pavisam īsā, bet ļoti senā rakstu gabalā atradu vienu no vērtīgākajiem padomiem, kas ne tikai man, bet vēl citiem cilvēkiem palīdzējis atgūt vienotību ar Dievu.

Tas bija kāda anonīma mūka skaidrojums.

Bet to īstenojot, atklājas Dieva brīnums – tas ir ceļš uz Patiesību, uz vareno Dievišķo spēku, kas var aizstāvēt un palīdzēt ne tikai mums pašiem, bet arī tiem, par kuriem lūdzam.

Tā ir metode, kas attīra rūsas kārtu no mūsu garīgās Antenas, lai mēs brīvi piekļūtu tam Dieva Gaismas okeānam, no kura esam nākuši un uz kuru aiziesim. Lai mūsu 99.99999 enerģijas atbilstu tai enerģijai, kas vada un uztur visu kosmisko kārtību.

Ja esam līdzīgi, tad kā Svētajos Rakstos teikts: Es iešu tev pa priekšu un karošu tavā vietā, un Es būšu ienaidnieks taviem ienaidniekiem! Es – mazais un Tu- lielais, – mēs kļūstam par Vienu! Tad baiļu vairs nav. Tad nemiera vairs nav. Un nav bezmiega nakts stundas. Ar to brīdi sākas brīvība , pilnīga paļāvība un drošība Dievā.

Kur apslēpta atslēga?

Sadali savu dzīvi desmitgadēs. Domās ļoti lēni ej cauri katram gadam un atceries visu to, ko tu esi darījis pret savu sirdsapziņu, sāpinot Dievu un savus tuvākos. Dari to dziļi pārdomāti kā arheologs, atsedzot kārtu pēc kārtas un zem virsējā slāņa atrokot pat veselas senas pilsētas un nocietinājumus – tā, lai neviens cilvēks to neredzētu un nezinātu!

Bet Dievs vienalga – visu ir redzējis un zina! Ja gribi atjaunot ar Viņu sākotnējo draudzību, savu bērnības šķīsto Gaismu, tad no savas puses jālūdz piedošana! Ir jāpārdzīvo, jāizsāp sava kļūdīšanās, sava novirzīšanās no Dievišķā Gaismas ceļa! Neviens cits tavā vietā to izdarīt nevar un izsāpēt tavā vietā nevar! Tāpat, kā tu piedzimi viens, tāpat, kā tu nomirsi viens, tāpat arī visas tavas kļūdīšanās un ļaunās domas un darbi ir jānožēlo, jāizsāp tev vienam pašam Dieva priekšā!

Mūks deva padomu – katrā desmitgadē izdarītos lielākos pārkāpumus uz lapiņas atzīmēt ar īsu vārdu vai zīmi, lai neaizmirstu, un lai neviens cilvēks to neizlasītu! Tā iziet cauri visām desmitgadēm, līdz pat šai dienai.

Vienam šis process prasīs dienu, citam – divas vai trīs, vēl citam – nedēļu vai vairāk. Tas ir ļoti smags laiks.

Kad tas izdarīts, tad atrast dienu un laiku, kad mājās esi tu viens, un vismaz stundas laikā tevi neviens netraucēs. Noliec sev priekšā aprakstīto lapiņu, nometies uz ceļiem loga priekšā tā, lai tu redzētu debesis, un pavērs pretī debesīm abas savas plaukstas kā atvērtu grāmatu! Un sāc Dievam stāstīt par visiem saviem pārkāpumiem un kļūdām, par visiem saviem grēkiem gadu no gada pēc kārtas. Runā ar viņu no sirds kā ar savu Tēvu! Tu to noteikti TĀ nekad neesi darījis, jo katram cilvēkam ir grēka dziļumi, kurus nevienam, absolūti nevienam cilvēkam neuztic! Bet Dievs vienalga zina visu... tāpat, kā neviens mats uz tavas galvas nav zināms bez Viņa ziņas... Tu vari izteikties vārdos vai domās, tam nav nozīmes!

Nozīme ir tam, ka Tu runā ar Dievu kā savu īsteno Tēvu – tā bija, tā gadījās, tā gribēju vai tā negribēju, bet tā vienkārši sanāca... bet TĀ BIJA !! Un man pašam žēl... no visas sirds...

Tā jāiziet visam sarakstam cauri līdz šai dienai.

No manas un citu cilvēku pieredzes zinu, ka jau pavisam drīz aumaļām sāk plūst asaras, un sirds sažņaudzas neizsakāmās sāpēs, varētu teikt – pārpasaulīgās sāpēs. Tā ir droša zīme, ka šajā mūža grēksūdzē ir iesaistījies Pats Dievs. Dievišķās sāpēs sirds tiek mazgāta un šķīstīta.

Ir jāļauj dvēselei izsāpēt, izraudāt, izvaimanāt.

Un pēc tam neizsakāmā atvieglojumā pasmaidīt un pateikties Dievam par Viņa atpestījošo svētlaimes pilno mieru, kāds varbūt nekad vēl mūžā nav bijis piedzīvots.

Ar to brīdi nekad vairs – līdz nāves stundai NEDRĪKST atcerēties neko no nožēlotā un izsūdzētā. Kā kompjūtera failus – neatgriezeniski izdzēst! Un, ja kādreiz vēl atgriežas kāda no atmiņām, tās kā ar nazi jānogriež, jo tās tad nebūs no Dieva, bet no tumsas pasaules, kas nāk mocīt un pakļaut sev. Jēzus Kristus vārdā jāpavēl nelabajām domām atkāpties, jo to vairs nav! Ar laiku izzudīs pat pēdējā atblāzma no tām.

Daudz gandrīz vai neticamu notikumu sekojuši tādām grēksūdzēm. Bet tos piedzīvos katrs, kas uzdrošināsies savu falsificēto es padarīt no jauna šķīstu un Dieva mīlošu, tā pieslēdzoties spožajai, varenajai, sargājošajai eņģeļu gvardei, kas nav cilvēka acīm saskatāma. Tikai labais – domās, vārdos un darbos – tādai jābūt mūsu dzīvei. Mums nevajag ne sludināt, nedz aizstāvēt Patiesību un Evaņģēliju, bet tajā iedzīvoties un dzīvot, baudot Kristus Gaismu un sirds siltumu kā sargājošus starus.

Vera Volgemute Rozīte
Eslingena, 2020. gada 19. janvārī
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com