Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Vajag tikai gribēt...

Janča piedzīvojumus lasa arī Latvijā

Laikraksts Latvietis Nr. 578, 2020. g. 24. janv.
Jancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Un kāds tam tiešām tic? Es esmu izgribējies gan lielas lietas, gan tīri mērenas lietas; tātad, esmu izpildījis noteikumu – vajag tikai gribēt – simtprocentīgi. Un ko tas man ir devis? Lielāko tiesu tās gribēšanas ir spēkā vēl šo baltu dienu. Ar to es domāju – kaut kur jau tās karājās gaisā. Viņas nevar vienkārši izkūpēt. Tās gribēšanas bij par daudz spēcīgas priekš izkūpēšanas, citiem vārdiem sakot, man arvien vēl gribās.

Bet ko es te žēlojos un ņaudu. Beidzot taču ir pienācis laiks, kad es pavisam mierīgi varu teikt – Kad nav, nav... Iztiksim! Cik ta nu vēl...

Ak tā, piedošanu... Tā gluži nav, ka man vairs nebūtu gribēšanas. Vēl vienmēr dikti gribu, lai cilvēki lasa manus murgojumus.

Skaidri redzams, ka kaut kas būs jādara lietas labā, lai izbeigtu muldēt pirms sāku rakstīt. Kā pašreiz! Pa to muldēšanas laiku man ir piemirsies, ko es biju nodomājis rakstīt. Droši vien tas bija kaut kas ļoti svarīgs, citādi jau nebūtu nemaz sācis.

Un kaut kas, kas noticis pēdējās pāris dienās. Tālāk jau mana atmiņa nez vai vairs sniegsies. Domāju, domāju... Dikti GRIBU atcerēties kas tas bija...

Āāā – redziet nu – ar gribēšanu viss ir iespējams!

Gribēju jums pastāstīt, kas man notika. Man atnāca ciemiņi. Un viņi man pastāstīja neticamas lietas. Viņi bijuši Dzimtenē – ciemos pie brālēna. Un brālēns stāstījis, ka viņš uz kompjūtera lasījis manu rakstiņu par to, kā es gandrīz uz Maskavu aizbraucu, kad gāju vēl skolā, Atgāzenes pamatskolā – Torņkalnā.

Tā neticamā lieta jau nav, ka es kādreiz gāju skolā, bet, ka manu rakstiņu iespējams lasīt pat otrā pasaules galā? Un ne tikai iespējams lasīt, bet lasa ar! Nevaru neatzīties, ka tas mani dikti, dikti iepriecināja.

Ar to skolas būšanu ir tā, ka Atgāzenes pamatskolā sabiju tikai vienu gadiņu. Mans tēvs strādāja pie dzelzceļa, un viņam sakarā ar darbu bija diezgan bieži jāmaina darba un dzīves vietas. Un ģimene tad arī dabūja paceļot, un tā nokļuvu Atgāzenes pamatskolā. Savā ziņā man tā ir vēsturiska vieta, jo tur pirmo reizi sacerēju pantiņus, ko ielika Sienas avīzē. Varētu teikt – pirmo reizi tiku drukāts! Un tagad ciemiņi man atnesa ne tikai sveicienus no manas pirmās skolas, bet arī veselu čupu fotogrāfijas un skolas vēstures aprakstu, ko sakopojis minētais brālēns – Rūdolfs Gruberts. Viņam Atgāzenes skola ir tuvu pie sirds. Mīļš, mīļš paldies viņam.

Redziet nu, cik tā pasaule gan ir maziņa. Pēc Torņkalna dažus gadiņus nodzīvoju Sesavā – Zemgalē. Tad sākās ceļošana, un, sēdēdams uz mantu vezuma, apceļoju dzimto zemi, līdz nonācu Liepājā – uz kuģa. Pēc tam kādu laiciņu pabiju Vācijā. No Vācijas – tieši kara pēdējā dienā – ierados Dānijā, kur pavadīju kādus piecus gadus. Tad devos ekskursijā ar kuģi un pēc mēneša nonācu pasaules dibenspusē – Austrālijā. Tur tad pavadīju gandrīz visu savu mūžu.

Pēc mana stāstījuma izklausās, it kā es būtu ceļojis viens pats. Tā tas, protams, nav. Bijam kopā visa ģimene – māte, tēvs un māsa. Es tikai gribēju pastāstīt, kā man bija pa pasauli jāceļo, līdz tiku atkal atpakaļ pie Atgāzenes skolas. Bet ceļojums bija to vērts, jo citādi, droši vien, nebūtu pie šīm atmiņām vairs atgriezies. Vēlreiz mīļš paldies Rūdolfam!

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI





Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com