Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Māra Branča skatījums

Abi pēdējie kari fotogrāfijās

Laikraksts Latvietis Nr. 576, 2020. g. 14. janv.
Māris Brancis -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv
Korsaks

Grāmata „Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki“. FOTO Māris Brancis.

Pēteris Korsaks. „Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki“. Zinātniskais redaktors Jānis Tomaševskis. Neputns, 2019. 239 lpp.

Pēdējā gada laikā dienasgaismu ieraudzījuši vairāki albumi, kas veltīti latviešu fotogrāfijas vēsturei – pamatīgais pētījums par vecmeistaru Vili Rīdzenieku, nesen uzmanību pievērsa grāmata Stikla Strenči, ar to vienlaikus iznāca arīdzan foto vēsturnieka Pētera Korsaka grāmata Latviešu fotogrāfi – kara liecinieki.

Grāmatas autors norāda: „Iegūt dokumentāli precīzu informāciju par fotogrāfu dzīvi un darbošanos fotogrāfijas arodā laikā, kad nav vairs pašu autoru, ir grūts uzdevums – tas prasa ilgstošu pētīšanu, jo fotogrāfi tāpat kā citu profesiju latviešu tautas pārstāvji ir tikuši arestēti un deportēti, emigrējuši, krituši karā un miruši lēģeros.“

Kaut arī, kā grāmatas autors atzīstas, albumā apkopoti dati par nelielu skaitu fotogrāfu, taču tas, ar ko lasītājs un skatītājs še sastopas aci pret aci, ir gana iespaidīgi un garīgi satricinoši.

Četrpadsmit fotogrāfi ir piesaistījuši pētnieka uzmanību, kuri foto mirkļus fiksējuši gan Pirmā, gan Otrā pasaules kara laikā. Ar viņiem tiek iepazīstināti, pastāstot viņu biogrāfijas, dažkārt citējot dienasgrāmatas vai vēstules, tādējādi pietuvinot lasītāju bijušo dienu atmosfērai. Dzīves stāsti nereti papildināti ar fotogrāfa dzīves un ģimenes bildēm, kas vizuāli vēsta par mūsu tautas vēsturi no intīmāka skatupunkta.

Vislielākā bagātība atklājas saglabātajās fotogrāfijās, kas ļauj ienirt Pirmā pasaules kara un pēc tam sekojošā miera laika apstākļos. Daudznozīmīgi ir kara gaitas fiksējumi, kā armijas pārvietojas no vienas vietas uz citu, kā karavīri izbauda miera mirkļus starp kaujām, kā ēd un atvelk elpu.

Mūsu skatam paveras arī miera laika dzīve – piemēram, Jānis Čakste atpūtas brīdī dzimtas mājās Aučos 1926. gadā un Ķeguma spēkstacijas būvniecība.

Jauns skats paveras uz notikumiem 1940.-1941. gadā, kad Latviju okupē padomju karaspēks, un kara laiku, kad mūsu tēvzemē saimnieko fašistiskais karaspēks. Stikla platēs saglabājušies abu pušu karavīri. Šie foto portreti bieži ir bez modeļu vārdiem, taču tas nešķiet svarīgi; mēs ieskatāmies viņiem sejā un izvērtējam viņus kā cilvēkus. Te guvums fotogrāfa meistarība tiešāk vai netiešāk atklāt uzņemtās personības aprises.

Milzu atklājums ir kara ziņotāju Leopolda Sīpoliņa un jo sevišķi Jāņa Tālava leģionāru dzīves fiksējumi Volhovas purvos. Te gribas iestarpināt nelielu skici no manas dzimtas pagātnes. Tajos pašos purvos tikai pretējā nometnē atradās manas mātes brālēns Voldemārs Stepe, kurš Pirmā pasaules kara laikā kā pusaudzis bija aizlavījies karot un pēcāk palicis Padomju Krievijā, apprecējis bijušo muižnieci, bet vienalga paglābies no Staļina eksekūcijām. Ciemodamies Maskavā, redzēju, kādas bija viņa kājas no ilgstošās atrašanās ūdenī un salā. Lai gan viņš daudz nestāstīja par sadzīvi frontes padomju pusē, taču no dažām detaļām varēja saprast, cik necilvēcīgos apstākļos viņi atradās. Taču Jāņa Tālava fotogrāfijās redzams, ka vācu pusē leģionāri rūpējās par cilvēcīgu sadzīvi, pat par zināmu skaistumu. Te atklājas arī abu pušu pretējības un attieksmes pretmeti – padomju pusē cilvēks, tātad karavīrs, ir tikai skrūvīte, kam jāstrādā jebkuros apstākļos līdz spēku izsīkumam, lai pēc tam aizsviestu kā nevērtīgu lūzni, kamēr vācu zonā cilvēks ir vērtība (neraugoties uz to, ka fašisti nāves nometnēs slepkavoja cilvēkus kā blaktis vai kaitīgākos insektus).

Pie reizes rodas jautājums, vai padomju pusē nebija neviena latviešu fotogrāfa, kurš fiksēja frontes pretējās puses dzīvi? Bija taču avīze latviešu valodā, bet vai tur publicēja tikai oficiālos akceptētos uzņēmumus? Gan informatīvā, gan emocionālā ziņā tad pavērtos kara laika dzīve plašāk, pilnīgāk.

Tālāk Pētera Korsaka grāmatas uzmanības lokā ir bijusi latviešu karagūstekņu dzīve Zēdelhemā, kur atradies kara ziņotājs Juris Zīverts un kur kādu laiku mita mans bijušās grāmatas varonis gleznotājs Osvalds Rožkalns.

Un vēl viens ieguvums. Iespējams, ka ir lasīta Elizabetes Doredas grāmata Zeme man ir apaļa, kas no norvēģu valodas tulkota arī latviski un kas stāsta par latviešu fotogrāfu un kino operatoru Jāni jeb Džonu Doredu. Viņa dzīve bija dramatisma pārpilna, viņš bija piedalījies Pirmajā pasaules karā, bija vienīgais ārzemnieks, kurš nofilmējis Ļeņina bēres, sēdējis pat bēdīgi slavenajā Ļubļankas cietumā un brīnumainā kārtā ticis brīvībā, viņam trīs reizes piespriesta nāve, taču allaž palicis dzīvs. Albumā šoreiz publicētas fotogrāfijas, ko latviešu fotogrāfs uzņēmis Abesīnijā (tagad Etiopija) pirms Itālijas iebrukuma 20.gs. 30. gadu nogalē – par šiem notikumiem labākajā gadījumā esam tikai lasījuši, tagad fotogrāfijas mums paver priekškaru uz senajiem, tālajiem notikumiem.

Gan Pētera Korsaka, gan citas fotogrāfijai veltītajās grāmatas apliecina, cik bagāta bijusi šī mākslas nozare Latvijā, kuru tagad pamazām iepazīstam. Latvijas fotogrāfijas un citu muzeju kolekcijas glabā daudz ko, kas mums vēl apgūstams, izdodams, piemēram, par fotogrāfijas pionieriem Mārtiņu Bucleru, Jāni Riekstu un citiem.

Māris Brancis
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com