Pasaules Latviešu kultūras konferences koncerts

Palielināt / Enlarge

Koncerta orķestris un koris. FOTO PBLA.

Palielināt / Enlarge

Vijolniece Eva Bindere. FOTO PBLA.

Pasaules Brīvo latviešu apvienība (PBLA) gatavojas 2019. g. Pasaules Latviešu kultūras konferencei (PLKK) Cēsīs jau trīs gadus. Līdzīgā 2014. g. konferencē Latvija ārpus Latvijas bez referātiem, diskusijām un izstādēm notika koncerti Rīgā un Cēsīs, ar Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas Akadēmijas simfonisko orķestri. Likās loģiski atkal griezties pie tiem pašiem spēkiem, rīkojot koncertu PLKK ietvaros, un PBLA vārdā esam pateicīgi ka JVLMA rektors Guntars Prānis piekrita, šoreiz piedāvājot bez orķestra arī JVLMA kori.

Mūzikas akadēmija vēlējās svinēt simtgadnieka un JVLMA goda profesora Tālivalža Ķeniņa (1919-2008) jubileju, kā arī Cēsīs dzimušā Alfrēda Kalniņa apaļos gadus (1879-1951). Koncertā skanēja gan daiļrade no ārpus Latvijas (Tālivaldis Ķeniņš un Jānis Kalniņš), gan no Alfrēda Kalniņa.

Varētu iedomāties, ka koncertā, kurš bija šīs konferences ietvaros, Kalniņa sen. repertuārs būtu nevietā, bet pie Kalniņa repertuāra bija arī mazs pārsteigums: kantāte Jūra, kura arī tapa ārpus Latvijas, tajos gados, kad Kalniņš dzīvoja un strādāja ASV. Vispār, Kalniņš pavadīja daudzus gadus ārpus Latvijas gan Pēterburgā skolas gaitās, gan ASV, gan Igaunijā, kur arī piedzima dēls Jānis.

Pirms koncerta jau bija notikušas pirmās konferences pārrunas, pārpildītā Pasaules Latviešu mākslas centrā (PLMC), un pēc diskusijām dalībnieki devās īsā ceļā uz Vidzemes eleganto koncertzāli Cēsis, kur viņus sagaidīja vēl citi klausītāji.

Koncerts svētdien, 29. septembrī, iesākās dramatiskā veidā ar Tālivalda Ķeniņa Vijoles koncertu, ar solisti Evu Binderi, JVLMA orķestri un diriģentu Kasparu Ādamsonu, kurš vada JVLMA simfonisko orķestri kopš 2018. g. Profesore Bindere ir JVLMA docētāja kopš 2008. g. un arī ilggadēja Kremerata Baltica pirmā vijole (1997-2012), uzstājoties ar šo ansambli visā pasaulē, bieži spēlējot kamermūziku ar Gidonu Krēmeru. Bez nopelniem ansambļos, Eva Bindere ir pazīstama ar jauniem solo projektiem, un ir 2017. g. Latvijas Lielās mūzikas balvas laureāte. Eva Bindere uzauga ļoti muzikāli bagātā ģimenē – māte slavenā pianiste Ilze Graubiņa, vectēvs – komponists Jēkabs Graubiņš.

Vijoles koncerts ir no 1974. gada un ir Kanādas Nacionālā Radio (Canadian Broadcasting Corporation) pasūtījums toreiz Kanādas izcilākam vijolniekam (savā laikā Concertgebouw, Čikāgas un Toronto orķestra koncertmeistaram) Steven Staryk. Komponists pats par koncertu 1974. gadā rakstīja: „Man patīk liela daļā no modernas mūzikas efektiem. Tomēr negribēju prasīt solistam skrāpēt pa vijoli ar zobu birsti. Ar to koncerts varbūt atgādina zināmu romantismu, bet ceru, ka dramatisks modernisms vēl ir manāms.“ Prasot (ar smaidu) mūziķiem Latvijā, kāpēc komponists, kuram 100% no daiļrades tapa ārpus Latvijas, ir tik ieredzēts tēvzemē, atbilde vienmēr bija: „Viņš taču ir mūsējais!“

Alfrēds Kalniņš dzimis Cēsīs tieši pirms 140 gadiem – 23. augustā. Muzikologs Arnolds Klotiņš viņu uzskata kā visražīgāko un daudzpusīgāko latviešu komponistu 20. gs. pirmajā pusē. Apdāvinātais jauneklis Alfrēds jau deviņu gadu vecumā izmēģināja Cēsu Sv. Jāņa baznīcas varenās ērģeles. Tas būtu bijis 1888. gadā.

Alfrēds Kalniņš savā laikā bija Latvijas Valsts konservatorijas rektors no 1944. gada. Nez vai viņš kādreiz satika jaunekli Tālivaldi Ķeniņu, kurš 40. gados mācījās kompozīciju pie Ādolfa Ābeles un kontrapunktu pie Jāzepa Vītola. Jānis Kalniņš iesāka ērģeļu spēli pie tēva un 20.tos gados mācījās kompozīciju pie Vītola.

Bet Alfrēdam Kalniņam arī ir dziļas saknes ārpus Latvijas: mācījās Pēterburgā, ilgu laiku dzīvoja un strādāja Pērnavā un no 1927. līdz 1933. gadam viņš ar kundzi Amandu un meitu Birutu pārcēlās uz Ņujorku, kur strādāja kā ērģelnieks... un komponēja. ASV Kalniņš piedzīvoja plašāku pasaules redzējumu uz mūziku un šajā posmā ar savu stilu eksperimentēja. Starp tā laika kompozīcijām bija kantāte Jūra ar angļu valodas tekstu (Tennyson un citi), kuru atdzejoja meita Biruta. Biruta pēc vecāku atgriešanās Latvijā palika Amerikā. Birutas brālis Jānis arī 1920tos gados nopietni domāja par braukšanu uz Ameriku.

No jubilāra dēla, JVLMA koris izvēlējās dziedāt Pamestā baznīca (1970, Knuts Lesiņš). Jānis Kalniņš (1904-2000) ir varbūt tas Latvijas daiļradis, kurš vissekmīgāk uzbūvēja divas pilnīgi atšķirīgas muzikālas dzīves – vienu Latvijā un otro Kanādā, kur viņš bija ieredzēts komponists, diriģents un pedagogs. Viņš nedzima Latvijā, bet Pērnavā. No saviem 96 gadiem pēc pirmajiem sešiem Igaunijā, nākošos 38 viņš pavadīja Latvijā (Nacionālās Operas diriģents no 1933. līdz 1944. g.), bet pēdējos 52 – Kanādā. Kā lai mēs viņu dēvējam kā Kanādas latvieti vai Latvijas kanādietis? Pareizā atbilde laikam ir – kā daiļradis pats sevi uzskatīja. Kalniņa gadījumā – viņš nekad neaizmirsa savas saknes un dzimteni.

JVLMA koris sastāv no kora diriģēšanas kursa studentiem; visi topoši koru diriģenti un savās studijās piedzīvo vairākus Akadēmijas kora diriģēšanas pedagogus. Vienas nedēļās laikā Rīgā dzirdēju kori 3 reizes pie 3 diriģentiem. Cēsīs a cappella dziesmas vadīja katedras vadītājs Jānis Baltiņš. Koris bija labā balsī un pārliecinoši no abiem Kalniņiem izpildīja gan tēva Ziedoņa rīts (1946, Jānis Plaudis), gan dēla – Pamestā baznīca.

Kantātes Jūra un Pastardiena (1917, Rainis) diriģēja Kaspars Ādamsons, un, korim stāvot aiz lielā un skanīgā orķestra, bija nedaudz vairāk jāpiestrādā. Tomēr rezultāts bija saliedēts, un romantiskais repertuārs reizē bravūras, reizē nianšu pilns.

Neapšaubāmi (raksta komponista dēls) koncerta nagla bija Ķeniņa Vijoles koncerts. Eva Bindere bija ar degsmi uzņēmusies šo sarežģīto un prasīgo skaņdarbu, ar izpildījumu, kurš bija reizēm mežonīgs un brašs, reizēm maigs un lirisks. Bravo!

Koncertu ierakstīja Latvijas Radio, un mūzikas mīlētāji varēs to atkārtoti piedzīvot Klasika 3 arhīvos.

PBLA vārdā izsaku lielu pateicību JVLMA par uzņēmību, Akadēmijas jauniešiem par entuziasmu un solistiem un diriģentiem – par lielo un izcilo darbu.

Juris Ķeniņš
PBLA Kultūras fonda Valdes priekšsēdis