Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Zēna odiseja no Viļakas Latvijā līdz Blombergai Vācijā

Dēkains pārtraukums ģimnāzista izglītībā (6)

Laikraksts Latvietis Nr. 551, 2019. g. 28. jūlijā
Niks -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Prettanku grāvja shēma. FOTO Niks .

Fronte 1945. gada 15. martā. FOTO US Army Map Service.

Fronte 1945. gada 15. aprīlī. FOTO US Army Map Service.

Piektais turpinājums. Sākums LL546, LL547, LL548, LL549, LL550.

Vai grāvrači apturēs krievu lavīnu?

Sanākuši krietns pulciņš no savām vienībām atbiruši 15. divīzijas puiši. Veltīgas ir manas artilērista/sakarnieka apgūtās zināšanas. Trūkst pat ieroču kārtīgam kājnieku apbruņojumam, bet, liekas, netrūkst lāpstu, un priekšniecība sastāda apmēram simts vīru lielu grupu, kuru sūta rakt prettanku grāvjus piefrontes rajonā. 6. martā, saņēmuši marša pārtiku, sakāpjam vilcienā un braucam austrumu virzienā līdz Štetīnai. Pārguļam un paēdam ēkā ar uzrakstu Frontleitstelle Kurland. Pamalē dzird lielgabalu dunoņu.

Otrā rītā soļojam uz kādām Štetīnas kazarmām. Liek sastāties ierindā. Grupas komandieris iznāk priekšā un saka: „Tie, kas vēlas doties palīgā 19. divīzijai Kurzemē, lai sper divus soļus uz priekšu!“ Kādi 60 vīri to dara. Tos atlasa nost un vairāk viņus neredzam.

8. martā mūsu grāvraču grupa, papildināta ar vīriem kurzemnieku vietā, soļo uz ziemeļiem līdz Trestīnai (pol. Trzeszczyn), apmēram, 20 km no Štetīnas un 8 km no Elbas upes. Izmitina vietējo saimniecību ēkās. Rokam prettanku grāvjus no rīta līdz vakaram. Zeme ir smilšaina, un rakt ir samērā viegli.

Prettanku grāvjus raka, lai kavētu ienaidnieka tanku uzbrukumu un apturētos tankus būtu vieglāk iznīcināt. Tos pirmo reizi raka vācu armija Pirmā pasaules kara beigās, bet 2. Pasaules karā tos pielietoja kā vācu, tā arī sabiedroto armijas. Rakšanai izmantoja ne tikai zaldātus, bet arī civiliedzīvotājus (piemēram, maskaviešus Maskavas aizstāvēšanai 1941. gadā). Lai grāvja profils būtu pareizs un vienmērīgs, lietoja no koka dēļiem samontētu šablonu.

Jau trešo dienu nav piegādāta pārtika; palicis vien kukulis maizes uz 40 cilvēkiem. Puiši rekvizē un nokauj govi; pavārs tagad lauku virtuves katlā vāra graudu zupu (drīzāk putru) ar 60% gaļas. Rokam divas nedēļas. Lielgabalu dunoņa kļūst ar katru dienu stiprāka; fronte tuvojas.

23. martā sametam lāpstas mūsu vienīgā važoņa ratos un atkāpjamies uz rietumiem. Soļojam pa lauku ceļiem – saule silda, mugursoma spiež plecus, pagurums. Nogājuši, apmēram, 40 km, pārguļam Rothenklempenow. Otrā rītā, izsalkuši un vārgi, soļojam tālāk kādus 50 km caur Pasewalk, Strasburg un Woldegk līdz Petersdorfai. Nākošā dienā mums ļauj atpūsties. Sameklējuši vietējās saimniecībās kartupeļus, vāram tos paši savos katliņos. 27. martā, nogājuši 15 km, sasniedzam mūsu galamērķi – ciematus Burg Stargard un Ballwitz, kuri ir 8 km un 12 km dienvidos no Neubrandenburgas.

Latviešu leģiona 15. divīzijas pulki un bataljoni, izcīnījuši smagas aizstāvēšanās, atkāpšanās un no ielenkumiem izlaušanās kaujas Pomerānijā, janvārī un februārī, izkļuva no Pomerānijas maisa marta pirmajā pusē. Kaujās daudzi krita vai tika ievainoti, un manam artilērijas pulkam bija jāatstāj vai jāuzspridzina visi lielgabali. Juceklīgajos ielenkuma apstākļos artilērija būtisku kaujas atbalstu ienaidnieka uzbrukumā nespēj dot; lielāko tiesu lielgabali bija jāšauj tiešā tēmējumā. Stipri noplicinātās divīzijas vienības sapulcējās Neubrandenburgā un tās apkaimē no 20. līdz 25. martam. Pietika tikai tik daudz ierindnieku ieroču, lai no 32. un 33. pulka atliekām un citām vienībām saformētu kaujas grupu trīs bataljonu sastāvā, pulkveža Viļa Januma vadībā.

28. martā satieku dažus pazīstamus puišus, ar kuriem janvārī soļoju uz fronti un kuriem ir laimējies izkļūt no ielenkuma sveikā. Mūsu grāvraču pulciņam pievieno bariņu no Pomerānijas izmukušos un jauno vienību nosauc par artilērijas pulka 4. bateriju, kapteiņa Tūtes vadībā. Nosaukums ir komisks – mums taču nav un droši, ka nebūs lielgabalu! Kādam ducim no mums iedod šautenes, pāris rokas granātas un vienu ložmetēju, un nokristī par trauksmes grupu.

30. martā jaunveidotā vienībā soļojam dienvidus virzienā uz mūsu jauno darbalauku – rakt grāvjus. Šoreiz ir pāris vezumnieku (trosse), kuri ved mūsu mantiņas, un soļošana ir vieglāka. Mūsu galamērķis ir Fürstenberg-Havel 50 km dienvidos no Neu­brandenburgas. Šī ir mežaina, dabas parkam līdzīga zeme ar daudziem ezeriem un nedaudziem puduriem lauksaimniecību šur un tur. Liekas, atrodamies kara vētras ciklona mierīgajā acī, kur dzird tikai maigu koka lapu šalkoņu un putnu dziesmas. Mitināmies saimniecību šķūņos. Saimnieko tikai sievietes – vīri un dēli karo.

1. aprīlī ir Lieldienas. Nav jāiet rakt grāvjus, bet nav svētku maltītes un nav svētku izjūtas. Esmu nozīmēts par dežurantu un stāvu pagalmā pie šķūņa. Te dzīvojamā mājā paveras logs, saimniece māj man nākt klāt un pasniedz tasi kafijas un gabalu kūkas. Nu ir svētki!

Iepazīstamies un sarunājam, ka palīdzēšu viņai saimniecības darbos. Un tā es pievakarēs pēc grāvju rakšanas darba beigām skaldu saimniecei malku un tad paēdu garšīgas, sātīgas vakariņas. Istabā no radio aparāta skan mūzika, un tikai ziņu biļeteni, pa laikam atgādina, ka ir karš.

Dzīve pagaidām nav slikta – nav jāriskē dzīvība frontē; zeme ir samērā mīksta, un mūsu tanku grāvis kļūst ikdienu garāks. Uzceļam pat pirtiņu, kur nopērties.

13. aprīlī inspekcijā ierodas Leģiona ģenerālinspektors Bangerskis ar mudinājumu: Nepadodaties, kamēr vēl cīnās 19. divīzija Kurzemē! Puiši prāto, vai mēs sitīsim tos krievus ar lāpstām?

Mūsu idilliskā dzīve beidzas 17. aprīlī. Grāvis esot pabeigts un mums jādodas kaut kur citur bremzēt krievu lavīnu. Atvadāmies no labsirdīgajām vācu saimniecēm un pēc saulrieta sākam soļot. Bet, ak, Kungs, mēs liekas soļojam nepareizā virzienā – uz ziemeļaustrumiem!

Nostaigājuši visu nakti 25 km, otrā dienā sasniedzam māju puduri Karvicas ezera (Carwitzer See) malā. Šķiet, ka neviens, ieskaitot priekšniecību, īsti nezina, kas mums šeit jādara. Lai nesēdētu dīkā, mūs katru dienu pāris stundas dresē ierindas mācībās. Arī šeit labsirdīgas vācu lauku māju saimnieces mūs bieži pabaro.

Kādu dienu, brīvā laikā, sēžu viens pats šķūnī uz siena saiņa un tīru savu šauteni. Ir silta pavasara diena, un saule plūst iekšā pa vaļējām šķūņa durvīm, izgaismodama paprāvu vientuļu tītaru, kurš kašājās uz māla klona. Nejauši ievēroju, ka patronu magazīna augšējai patronai resnajā galā ir apaļš, it kā iesists iedobums, kāds ir parasti redzams izšautai patronai. Vai patrona ir brāķis, ar defektīvu detonatoru? Jāpārbauda! Iestumju ar aizbīdni patronu stobrā, joka pēc notēmēju šauteni uz tītaru un nospiežu mēlīti. Atskan spalgs, negaidīts sprādziens! Tītaram pašķīst astes spalvas, un tas, neganti brēkdams, palēkdamies izdrāžas no šķūņa ārā. Atskrien rotas seržants noskaidrot, kas noticis un mani pamatīgi nostrostē. Citos apstākļos būtu dabūjis bargu sodu.

Kad es vēlāk gūstā pārdomāju šo epizodi, tad atskārstu, ka šajā karā tā bija vienīgā reize, kad esmu šāvis ārpus apmācībām.

20. aprīlī augstu gaisā sabiedroto bumbvedēju eskadriļas lido Berlīnes virzienā, nesot sveicienus Hitleram dzimšanas dienā. Mums toties izsniedz mēriņu degvīna, 45 cigaretes un 4 cigārus.

27. aprīlī ienāk ziņas, ka sācies masīvs sarkanarmijas uzbrukums Štetīnas rajonā; ieņemta Štetīna un tanku kolonas jau triecās Meklenburga-Priekšpomerānijā rietumu virzienā. Pastorālā miera gaisotne ezermalā izkūp; kaimiņu vācu armijas vienība soļo projām, civiliedzīvotāji jūdz zirgus ratos un izvācās. Bažīgā pusmiegā paiet nakts.

Niks
Laikrakstam „Latvietis“

Turpmāk vēl



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com