Mani trīskāršie saulgriežu svinēšanas svētki

Palielināt / Enlarge

Skola svin Ziemas saulgriežus. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Latviešu Ciemā Melburnā. Centrā Jānis Berkāns. FOTO Ingrīda Biezaite.

Palielināt / Enlarge

Anna Švalbe sien Jāņu sieru. FOTO Daila Piksone.

Šogad Jāņu svinēšana turpinājās vairākas dienas, kas no dažādām straumēm saplūda vienā lielā svētku upē – Jāņos!

Pinam vainagus

Pirmā kopā sanākšana bija ceturtdien, 20. jūnijā, pa dienu, kad Ciema ļaudis pina Jāņu vainagus. Ingrīda Houka (Hawke) bija sarūpējusi milzu klēpjus ar dažādu krāsu ziediem. Tie gan nebija saplūkti Melburnas pļavās, bet iegādāti kādā no tuvumā esošiem ziedu veikaliem. Tad ieradās Daila, kas atveda zaļus zarus, kas ļoti līdzinājās ozola zariem, bet tomēr bija kādi vietējie ozoli. Sanākušās saimnieces un daži kungi vainagu pīšanai ķērās klāt ar tik lielu degsmi – tā, ka vienas stundas laikā visi sagādātie ziedi un zaļumi bija pārtapuši daudzos vainagos. Neviens uz istabām neposās, jo šajā drēgnajā lietainajā dienā sildījās pie līgo dziesmām, siltas tējas un jaukajām nodarbēm – vainagu pīšanas, sarunām un jokiem. Tad nu, lai iesāktais darbs turpinātos, daži no Ciema darbiniekiem cēlās un devās meklēt Jāņu zāles mūsu pašu Ciema dārzos.

Ziemas saulgrieži – vakarā pēc vainagu pīšanas

Diena bija apmākusies, auksta un lietaina, bet tas nenobiedēja mana dēla Mārtiņa Austrālijas skolas skolotājus, vecākus un bērnus, un mums visiem piecos vakarā bija jāpulcējas kādā vietēja lauku sētā, kur tika svinēti Ziemas saulgrieži, kas astronomiski iestājās tieši ceturtdienas vakarā, kad šajā puslodes pusē bija visīsākā diena un visgarākā nakts.

Manas bažas, raugoties lietainajos padebešos, bija veltīgas, jo, iestājoties tumsai, debesis noskaidrojās un parādījās spožas zvaigznes. Bērni iededzināja iepriekš sagatavotus no papīra salīmētus lukturīšus, kuros atradās mazās tējas svecītes un, no malas raugoties, daudzie skolēni ar degošajiem lukturīšiem rokās izskatījās kā jāņtārpiņi kādā naksnīgā Latvijas pļavā. Tad bērni kopā ar skolotājiem dziedāja dažādas dziesmas, un vēlāk vecākās klases skolēni kopā ar skolotāju aizdedzināja lāpas. Tad, tās rokās turot, izdejoja dažādas dejas un vēlāk izveidoja lāpu aleju, caur kuru visiem sanākušajiem piedāvāja iet cauri uz pļavu, kur no eikaliptu zariem, kas sakrauti vienmērīgās kaudzītēs, bija izveidots spirālveida aplis, pa kuru ejot nonāca līdz centram, kas simbolizēja gaismu.

Tie bija neparasti Ziemas saulgrieži, kas mani apbūra un likās, ka atrodos kādā tālā ziemeļu zemē, lai gan patiesībā atrados 5 minūšu braucienā no savām mājām Briar Hill, tepat – Melburnas tuvumā!

Pašiem savs Jānis

Piektdien, 21. jūnijā, Melburnas Latviešu ciemā tika svinēti Jāņi, kurus rīkoja Melburnas Latviešu biedrības ļaudis. Sarīkojumu vadīja Iveta Laine. Daži no atnākušajiem bija tērpušies skaistos tautas tērpos, un nu Ciema ļaudīm labi derēja dienu iepriekš pītie vainagi. Anna Švalbe un Viktors Bendrups deklamēja dzejoļus. Cienasts bija gards – Annas sietais Jāņu siers, pīrāgi, gardas maizītes un, ja kādam bija vēlēšanās, varēja smeķēt alutiņu. Jauki, ka Latviešu ciemā dzīvo Jānis, kurš šajā svētku dienā tika pie varena vainaga!

„Tērvete“

Sestdienas, 22. jūnija, rīts ausa auksts, un brīžiem smidzināja lietus, kā atgādinot, ka šeit ir negantā Melburnas ziema! Kā manā bērnībā teica: Laukā ir saulīte ar zobiem! Tad šajā rītā saulīte bija ar ilkņiem, kas tā vien gaidīja iecirst savus asos aukstos zobus līdz kaulam katram drosminiekam, kas līdīs laukā no mājas. Bija grūti saņemties un doties svinēt Jāņus Tērvetē, bet domājot par to, ka mežā tiek kurināti lieli ugunskuri, ēkās sprakšķ krāsnīs iemestās pagales un saimnieces čakli rosās pa virtuvi, sildot skābus kāpostus, kartupeļus mundierī un desas... Eh, jābrauc vien būs, mūs gaida...!!!

Meklēju skapī vairākus vilnas džemperus, kurus visus savilku mugurā un ņēmu līdzi sarūpētās Jāņu zāles – kliņģerītes, nopirktas veikalā, un kamēliju ziedus no kaimiņmājas krūma.

Arī satuntuļoju Mārtiņu. Zābakos ievilku vilnas zeķes un ņēmu līdzi vēl kādu siltu kārtu, ja nu tomēr kādam salst. Diena noskaidrojās, visus aplaimoja liesa saulīte, un Jāņu svinēšana arī šeit varēja sākties. Daudzas saimnieces ķērās pie vainagu pīšanas, pamācot prasmēs, kā Austrālijā var uzpīt vainagu, kad puķu kāti ir cieti kā zari vai koki, un parasti šīs sarunas aizvijās līdz bērnu dienu atmiņām, kad daudzas no mums bija pavadījušas laiku puķu pļavās Latvijā, plūcot jāņuzāles, kur vainagus pina izmantojot vien pļavas veltes, puķu kātus tinot riņķī ap puķu kātiem, un stiprinājumam izmantoja garās smilgas.

Laiks ritēja nemanot, un pienāca laiks dziesmām, rotaļām, apdziedāšanai, pusdienošanai, lēkšanai pāri ugunskuram un citām lietām.

Bērniem – peļķēs bradāšanai, ugunskura bakstīšanai, vizināšanos ķerrā un visādām citām darbībām, kas piestāv, turoties blakus ugunskuram lielo uzraudzībā. Mājās braucot automašīnā logi svīda ciet,un ne tāpēc, ka kāds būtu smeķējis alu, bet no dzīvās uguns, ko katrs bija uzņēmis sevī.

Latvijā sāk līgot

Svētdien klausījāmies Latvijas radio, kur vienā laidā spēlēja līgo dziesmas un apķērām, ka Latvijā tikai sāk līgošanu, un kur vēl priekšā Jāņu nakts!?

Nu lai viņiem labi līgojas, vien domās vēlējām! Mēs jau svētkus šajā puslodes pusē esam svētījuši un varam mierīgi doties gulēt!

Ingrīda Biezaite
Laikrakstam „Latvietis“