Līgo, Jānīt, līgo...

Šaubu nav, ka Jāņi ir tie lustīgākie svētki visā gadā. Lustīgi iet jau ar ēšanas darīšanām vien. Bet pie parastiem svētku ēdieniem nāk klāt vēl Jāņu siers – garšīgākais siers pasaulē. To var ēst vēl nedēļām pēc svētkiem – sakaltušu. Un kas tas jaukākais, to gardo sieru (kaut ar sakaltušu) var noskalot lejā ar alutiņu. Jāņu alutiņu. Tas tagad, vecuma dienās, garšo vēl labāk nekā kādreiz jaunībā. Ne jau ka šinīs dienās Jāņu alu savādāk brūvētu, bet tas noteikti savādāk un labāk garšo. Nezinu kāpēc, bet ,kad tas gardais Jāņu alus ir kārtīgi nogaršots, tad, gribi vai negribi, prātā nāk domas par Papardes Ziedu. Diemžēl ar domām vien ir jāsamierinās. Šinīs dienās jau ir pienācis tas laiks, par ko pazīstamais latviešu sakāmvārds saka – Dūša ir, bet spēka nav.

Savāda lieta ar to papardes ziedu. Kaut gan lielu spēku nemaz nevajadzētu, tas tomēr vecākiem gada gājumiem, kā liekas, nav pa spēkam. Dzird gan daudz un dikti lielāmies un plātāmies par to papardes zieda meklēšanu, bet kad sāk tā nopietnāk noprasīt par to atrašanu, tad tāds negribīgs ņurdiens vien dzirdams. Man šķiet vecīšiem ir prātīgāk palikt pie alutiņa.

Nē, varbūt arī nē. Garajos trimdas gados tik daudz Jāņu dienu nosvinēts, ka ir aizmirsies, kā pareizi un ar baudu dzert to alutiņu – strebj tik ar strēbšanu iekšā. Tādā veidā nekāda prātīga Jāņu dziesmu dziedāšana pēcāk vairs nesanāk. Drīzāk izklausās pēc baurošanas. Un kas tad ir Jāņu vakars bez Jāņu dziesmām? Var jau gan saprast, ka līdz ar citām labām lietām, no atmiņas ir aizgājuši arī Jāņu dziesmu vārdi. Un nevar taču visu vakaru tikai atkārtot – Līgo, līgo... Kā tas izskatītos, ja apdziedāšanās vietā sievas un vīri pa kārtai tikai nobļautos – LĪGO, LĪGO... Varbūt varētu tos vārdus teikt priekšā? Tā kādreiz laikam esot ticis darīts. Neatceros, vai baznīcā vai lielos godos. Bet, nē, – tas noteikti samaitātu visu vakaru. Tā vien izskatās, ka būs jāiztiek bez Jāņu dziesmām un jāsamierinās ar sieru un alutiņu vien.

Jancis
Laikrakstam „Latvietis“