Laikraksts Latvietis

Laiks Latvijā:


Rakstnieks Augusts Saulietis – skolotājs

Svinam viņa 150. gadskārtu

Laikraksts Latvietis Nr. 546, 2019. g. 13. jūnijā
Sanita Dāboliņa -


Ieteikt Facebook.com

ieteikt draugiem.lvIeteikt draugiem.lv

Rakstnieks, dzejnieks, dramaturgs, esejists Augusts Saulietis. FOTO no „Cesvaines grāmatas, IV“ arhīva.

Augusts Saulietis mežmalā. FOTO no „Cesvaines grāmatas, IV“ arhīva.

Cesvaines valsts vidusskolas 7.a klase ar pedagogiem: 1. r. 2. Anna Meņģele, 3. Minna Bodniece (?), 5. darbvede Veronika Kalniņa, 7. Emma Ausekle (Vītola), 8. Augusts Saulietis, 9. Alberts Vītols; 2. r. 2. (aiz Meņģeles) Pēteris Andersons, 9. (aiz Vītola) Jānis Stūrītis, ieslīpi (pa kr.) aiz Stūrīša muguras – Augusts Nore. 1920. FOTO no „Cesvaines grāmatas, IV“ arhīva.

„Saulieši“. 14.12.2009. FOTO Askolds Dāboliņš.

Ķeniņu skolu ēka Tērbatas ielā 15/17. 2019. FOTO Sanita Dāboliņa.

Ilze Plikause, gatavojoties „Cesvaines grāmatas, IV“ izdošanai, Sanitai Dāboliņai stāsta par savu tēvu un klasesbiedriem Cesvaines vidusskolā, palīdz atšifrēt fotogrāfijas. 22.09.2016. FOTO Dace Birzniece.

2019. gadā latviešu dzejniekam, rakstniekam, dramaturgam, esejistam Augustam Saulietim (1869–1933; īst. v. Augusts Plikausis) svinēsim 150. gadskārtu. Cesvaines novadā šis gads pasludināts par Augusta Saulieša gadu, notiek un notiks dažādi pasākumi, kuros iesaistās visu paaudžu cesvainieši. Cesvaines kultūras veicināšanas biedrība gatavo izdošanai Augusta Saulieša dzejas izlasi, kuru ilustrēs cesvainiete gleznotāja Ērika Dogana.

Diemžēl gada sākumā atvadījāmies no rakstnieka meitas Ilzes Plikauses (1927–2019), kas ilgus gadus bija Sauliešu labais gariņš, allaž laipni uzņēma viesus, kuri interesējās par rakstnieku, glabāja rokrakstus, grāmatas, gleznas un citas piemiņas lietas. Rakstnieka izlolotajos Sauliešos sācies jauns cēliens...

Ievērojamā novadnieka jubileja sasaucas ar citu zīmīgu gadskaitli – Cesvaines vidusskolai šogad svinēsim 100 gadus (Cesvaines vidusskolas simtgades salidojums notiks 2019. gada 21. septembrī.). Vairākus gadus skolas sākumposmā tajā strādāja arī rakstnieks.

Tātad Augusts Saulietis vispirms bija skolotājs. Tēma – skolotājs laukos, mazpilsētā – vēl joprojām ir (un droši vien būs) aktuāla, kur nu vēl skolotājs rakstnieks, dzejnieks un dramaturgs.

Skolu dēļ dzejnieka mūžs bijis gan ar gaismu, gan ēnām bagāts. Daudz rūgtuma piedzīvots jau dzīves rīta cēlienā: tā kā ģimenē ir pieci bērni, jaunākajam – Augustam – jāsamierinās ar pagasta un draudzes skolas (Grašu, Cesvaines, Kārzdabas) izglītību. Ir labas krievu valodas, ģeogrāfijas, Bībeles stāstu zināšanas, bet pēc kaut kā tālāka, augstāka slāpstošajam jauneklim ar to, protams, ir par maz. Pašmācība, nedaudz bagātu dienu un nedēļu pie Kārzdabas pagasta skolotāja Akmeņa – līdz nobriest doma kļūt par skolotāju.

1889. gada vasarā inspektors Grāvītis rīko skolotāju kursus Valmierā. To darbā iesaistās arī Augusts Plikauss (kursos iepazīstas ar Apsīšu Jēkabu). Tas gan vēl nedod tiesības strādāt par skolotāju, un topošais dzejnieks darbojas par palīgskolotāju dažādās vietās Vidzemē un tikai pēc gada, 1890. gadā, Rīgā nokārto tautskolotāja eksāmenus. Tomēr rūgtums par nepilnīgo izglītību nomāc līdz pat mūža vakaram. 1922. gada 14. aprīlī vēstulē Annai Bērzkalnei (1891–1956; A. Saulieša skolniece Rīgā, vēlāk skolotāja, folkloriste, Latviešu folkloras krātuves dibinātāja) Saulietis raksta: „Esmu sanācis diezgan asās attiecībās ar tik augstu un gudru kungu kā departamenta direktors Ausejs [Longīns (arī Longins) Ausējs (1885–1942), sabiedriskais darbinieks, kopš 1919. g. – Izglītības ministrijas Skolu departamenta direktors], un tur varbūt tikai priecāsies par manu nozušanu (aiziešanu no darba skolā). Es, lūk, ministrijas kungiem atklāti pasacīju, ka tas ir absurds, ja no manis prasa lielu pienākumu izpildīšanu, bet manu skolotāja kategoriju noteic pēc diploma manā kabatā. Tā man nedarīja pat mūsu dzīvei un kultūrai svešie krievi. Kas es tādai Auseju, Smidtu [Pēteris Šmits (1869–1938) – valodnieks, etnogrāfs, folklorists), Endzelīnu (Jānis Endzelīns (1873–1961)  – valodnieks) pasaulei! Un tā mēs šķirsimies laikam drīzi un uz visiem laikiem. Nu nekas: nu jau drīzi manā vietā varēs stāties mani skolnieki – un ar daudz vērtīgāku diplomu kabatā!“ (MNM, Nr. 9128:151)

Pirmo darba gadu jaunais skolotājs pavada Straupē – patālu no mājām, tuviniekiem. Sāk krāties dzejoļi. Daļā no tiem jūtama pateicība tiem garu rosinošajiem, spirdzinošajiem avotiem, par kuriem jaunajam tautskolotājam vajag prast ieinteresēt arī savus skolēnus, – tautasdziesmām (piemēram, dzejolis Dziesmu svētums) un Merķelim (Merķeļa piemiņa). Šķiet varbūt mazliet neparasti, ka divdesmitgadīgais skolotājs nesāk vis ar didaktiskiem dzejoļiem vai sentimentālām mīlestības dziesmām, bet ar dziļu pietāti, mīlestību velta rindas mātei, aizdomājas līdz dzīvības un nāves problemātikai.

Dzimtā puse tomēr velk atpakaļ, un līdz pat gadsimtu mijai Saulietis ir skolotājs Grašu pagastskolā. Lūk, ko par šo laiku vēsta literatūrvēsturnieks un kritiķis Teodors Zeiferts grāmatā Saulietis: dzīves un darbu aina (Rīga: Jānis Roze, 1924.): „Saulietis stājas skolotāja darba ar dedzību. Viens pats viņš māca trīs nodaļas; vieglinot nedabīgo skolēnu darbu, izmanto arī vaļās stundas, pieskata pa nakti skolā palikušos bērnus. Viņš nevar apspiest sevī arī dziņas uz pašizglītību, lasa daudz, un arī literāriskas radīšanas tieksmes sāk neatturami mosties. Tām viņš īsti var nodoties tikai pa svētku brīvlaikiem un pa vasarām. Bet nu viss laiks aizņemts ciešā, drudžainā darbā.“ Saspringtais darbs, nepilnīga atpūta, iekšējās pretrunas – būt skolotājam vai rakstniekam, mācīt pēc programmas vai dot skolēniem arī vēl ko citu – Saulieti tuvina katastrofai; parādās bīstamas tuberkulozes pazīmes. Turpmāk slimība mijas ar atplūdiem, bet it kā nāves ēnā tiek pavadīts viss mūžs.

Atcerēdamies savu agro jaunību un alkas pēc zināšanām, Saulietis skolā ierīko nelielu bibliotēku, pulcina apkārtnes jauniešus, kopā lasa grāmatas. Viņš ir īsts tautskolotājs.

Materiālā situācija ir apgrūtināta, jo skolotāja alga ir visai niecīga – 150 rubļu. Saulietis lūdz paaugstināt algu, bet daļa pagasta valdes locekļu ir pret to. 1900. gadā šā iemesla dēļ viņš no Grašu skolas aiziet. Pēc daudziem gadiem atmiņās Tāli laiki un gaiši tēli (žurnāls Latvju Grāmata, 1931, Nr. 2) dzejnieks par darbu Grašu skolā raksta: „Nekur citur, ne priekš, ne arī pēc tam, neesmu piedzīvojis tik zemas, trulas un neatzinīgas vērtēšanas darbam, tāda garīga kurluma un mēmuma un tādas saltas nežēlības.“ Grašu skolas ēkas vietā diemžēl ir tikai drupas.

Apmēram gadu pavadījis Kaukāzā labi atalgotā, bet ar skolu nesaistītā darbā, Saulietis tomēr atgriežas skolā un ilgāk nekā 10 gadus strādā Annas Rūmanes-Ķeniņas sieviešu proģimnāzijā un Ata Ķeniņa zēnu reālskolā Rīgā. Tas ir nopietns pedagoģisks pārbaudījums līdztekus aktīvai literārai darbībai. Darba apstākļi pie Ķeniņiem ir pavisam citādi: pirmkārt, Saulietis vairs nemācu visu iespējamo, bet gan sirdij tuvo latviešu valodu un literatūru; otrkārt, dzejnieks ir domubiedru pulkā – Ķeniņš ir jaunnacionālisma piekritējs un pulcē ap sevi līdzīgu uzskatu ļaudis. Saulieša drošais pamats — latviešu tradicionālā kultūra. Ar to sirdī viņš iet klasē, publicē apceres laikrakstos, rada stāstus, dzejoļus, lugas. Pēc pāris gadiem skola tiek pie savas ēkas Tērbatas ielā 15/17. Tur atrodas arī Ķeniņa un Saulieša vadītais grāmatu apgāds Zalktis. 30. gadu beigās 30. pamatskolu, kas darbojās šajā namā, sauca par Augusta Saulieša latviešu pamatskolu. Kopš padomju okupācijas sākuma laikiem tur darbojas krievu vidusskola (Rīgas 40. vidusskola).

Pirmais pasaules karš Saulieša pedagoģisko darbību pārtrauc, bet pēc Latvijas valsts nodibināšanas viņš tiek uzaicināts par latviešu valodas skolotāju Cesvaines vidusskolā. Labu ieskatu par šo laiku sniedz dzejnieka vēstules Annai Bērzkalnei; tās glabājas Madonas novadpētniecības un mākslas muzeja fondos, bet vēstuļu fragmenti lasāmi izdevumā Cesvaines grāmata, IV (264.–266. lpp.). Viens no literatūrvēsturiski interesantākajiem ir fakts, ka skolotājs saviem audzēkņiem dod rokrakstā pārrakstīt savu traģēdiju Ķēniņš Zauls. Tā uzrakstīta 1919. un 1921. gadā. Latvijas Universitātes Akadēmiskās bibliotēkas Misiņa bibliotēkas Rokrakstu un reto grāmatu nodaļā glabājas traģēdijas manuskripts – 269 lapas dažādos rokrakstos, arī paša rakstnieka; vietām ir atzīmes, kurā datumā konkrētais cēliens vai aina ir pabeigta. Rokrakstu dažādība, rakstu kultūra vispār – šis vērtīgais manuskripts noteikti būtu interesants tolaiku skolēnu pēctečiem, kuri varētu atrast savu vecāku, vecvecāku vai vēl vecāku radinieku rokrakstu... Interesanta darba metode, kā var mācīties valodu – tās leksiku, labskanību, dzejas likumības. Piebildīšu, ka 1929. gadā Saulietim par Ķēniņu Zaulu tiek piešķirta Kultūras fonda godalga. Cesvaines pils, kurā tolaik atrodas vidusskola, pašlaik tiek atjaunota.

Arī vairs nestrādājot skolā, Saulietis par skolu vajadzībām neaizmirsa. Rakstnieka darbi bija ietverti skolu programmā, savukārt pats viņš skolām dāvināja grāmatas, piemēram, laikraksts 1930. gadā vēsta, ka „rakstnieks A. Saulietis, kas bija iebraucis Rīgā no savām lauku mājām Cesvaines Grašu „Sauliešiem“, ieradās pie Rīgas latviešu skolotāju biedrības paidagoģijas izglītības komisijas darbinieka skolotāja A. Zālīša un pasniedza biedrības bibliotēkai 15 sējumus savu rakstu un lūdza pieņemt tos kā viņa patiesas cienīšanas zīmi paidagoģiskam audzināšanas darbam.“

Pēc Augusta Saulieša nāves Izglītības ministrija nosūtīja rīkojumu visām skolām mirušā rakstnieka „bēru dienā godināt viņa piemiņu ar viņa darbu un mūža cēliena atzīmēšanu“ un visās Latvijas skolās notika piemiņas pasākumi. Avīzes publicēja piemiņas pasākumu aprakstus, Saulieša dzejoļus, atmiņas par viņu. Pāris Latvijas skolām tika piešķirts Augusta Saulieša vārds, piemēram, laikraksts Latvis 1933. gadā vēstīja: „Liepājas pilsētas skolu valde 15. februāra sēdē ievēroja pilsētas 6. latviešu pamatskolas padomes lūgumu pārdēvēt minēto skolu nelaiķa rakstnieka A. Saulieša vārdā. Minētam priekšlikumam skolu valde ar balsu vairākumu piekrita un atļāva turpmāk tai saukties rakstnieka vārdā.“ Padomju okupācijas laikā, 1940. gadā, visas Liepājas izglītības iestādes, kam bija piešķirts kāda izcila Latvijas valsts un kultūras darbinieka vārds, pārdēvēja, vienkārši numurējot.

Augusta Saulieša darbiem latviešu literatūras skolu programmās klājies dažādi: padomju laikā tika akcentēts reālisms, tad lielākoties runāja par prozu un pieminēja pāris klasisku dzejoļu (piemēram, Ziemas rīts, Satumsa nakts); atjaunotajā Latvijā, kad padomju cenzūra vairs nepastāvēja, Saulieša darbi lielākoties tika pieminēti pārskatos, tomēr joprojām turpinot padomju tradīciju, nerunājot par reliģiskajiem motīviem dzejā, par daiļrades satīrisko daļu, kā arī par apcerēm, kurās ir daudz vērtīgu atziņu. Cesvaines vidusskolā 90. gados, kad tika atjaunots Cesvaines ģimnāzijas vārds, skolotāja Ilga Holste izveidoja Cesvaines novada literatūras mācību priekšmeta programmu un vairākus gadus novada literatūru mācīja tiem ģimnāzijas vidusskolas posma klašu skolēniem, kuri to izvēlējās (pastāvēja obligātie un izvēles mācību priekšmeti). Jaunieši, iepazīstot novada literatūru un kultūras dzīvi, iepazina arī Augusta Saulieša darbus un materiālus par viņu, piemēram, saraksti ar Annu Bērzkalni. Par Augustu Saulieti tika runāts gan literatūras stundās, gan jau minētajās novada literatūras stundās, gan muzeja un ekskursiju stundās. Skolēni lasīja Saulieša literāros darbus, pētīja noteiktus to aspektus, izstrādāja zinātniski pētnieciskos darbus.

Pēdējos gados Cesvaines vidusskolā ik pa laikam notiek Augusta Saulieša literārās prēmijas konkurss, kurā skolēni iesniedz savus radošos darbus, bet saistība ar Saulieti un (vai) viņa daiļradi nav obligāta prasība.

Saulieša gadā Cesvaines novada izglītības iestāžu pedagogi paši izzina rakstnieka daiļradi un aktualizē to mācībās, lai audzēkņi iepazītu Augusta Saulieša personību, saistību ar novadu, darbus, bet Latvijas Universitātes Humanitāro zinātņu fakultātes mācībspēks 21. martā rīkoja konferenci Latviešu literatūras klasika kā kritiskās domāšanas impulss. Augustam Saulietim 150. To vadīja literatūrzinātniece Dr. philol. Ausma Cimdiņa, un tā norisinājās LU 77. starptautiskās zinātniskās konferences ietvaros.

Sanita Dāboliņa
Laikrakstam „Latvietis“



Atbalstiet laikrakstu

Izvēlēties summu

SLUDINĀJUMI




Latviesu impresijas


ALMA Book


3x3 Australija




SLUDINĀJUMI


BookDepository.com